Ernests Hartmanis

LKOK nr.3/684

Apbalvots par 1920. g. 12. un 13. jūnija izlūku gājienu un cīņām ienaidnieka aizmugurē pie Miechovas un Jakušovas ciemiem Latgalē.

Pēdējā dienesta pakāpe Pulkvedis-leitnants.

***

HARTMANIS ERNESTS Eduarda dēls

5. Cēsu kājnieku pulka virsleitnants.

Ordenis piešķirts 1921. gadā

Dzimis 1895. g. 6. maijā Rīgā. Izglītojies Valmieras skolotāju seminārā. 

1915. g. 10. aug. brīvprātīgi iestājies 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā.

Beidzis Kazaņas karaskolu, ieskaitīts 29. Sibīrijas strēlnieku pulkā, pēc tam nosūtīts uz fronti ar 762. Nevelēs kājnieku pulku Rumānijas frontē, kur palicis līdz krievu armijas sabrukumam.

Bēgdams no lielinieku terora, devies uz Hersonu, pievienojies Deņikina brīvprātīgo armijai, kurā dienējis līdz 1920. g. 17. martam.

1919. g. 8. jūnijā Krimā smagi ievainots krūtīs.

1920. g. pavasarī atgriezies Latvijā.

Latvijas armijā iesaukts 1920. g. 7 maijā, rotas komandieris, no 30. oktobra bataljona komandieris.

Piedalījies kaujās Latgalē.

1920. g. 12. jūn. naktī Latgales frontē izlūkgājienā uz Miehovas un Jakušovas sādžām ienaidnieka aizmugurē aiz Zilupes, kur mūsējie straujā triecienā ieguva 2 lielgabalus, Hartmanis izturēja niknu arjergarda kauju; segdams atkāpšanos, atsita pretinieku, kā arī sekmēja iegūto trofeju izvešanu pāri frontes līnijai. 

1921. g. beidzis kara juridiskos kursus, pārcelts kara tiesas dienestā. 1924. g. iecelts par kara izmeklēšanas tiesnesi.

1927 g. paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

Piešķirta jaunsaimniecība Īles muižā. 

2. pasaules kara laikā emigrējis uz ārzemēm.

Mūža nogali aizvadījis Zviedrijā, kur 1983. g. 29. maijā Stokholmā miris.

Izvadīts 1983. g. 14. jūlijā Silverdāles kapelā.

Apbedīts ar lodi pie sirds (ar lodi no Latvijas atbrīvošanas cīņām).