Milda Grīnfelde

Gleznotāja Milda Grīnfelde atgriežas Alberta ielā "Kas gan ir burvīgāks par mākslu, jūs, nemākslinieki, to nevarat saprast jeb negribat. Tas ir dievišķīgs uguns. Tu teiksi, ka mīlestība ir tikpat dievišķa. Jā, bet mani tas traucē, ka zinu, ka viņa var zust. Mākslu turpretim nekas un neviens nevar atņemt."

Tā 1909.gada janvārī vīram no Parīzes raksta jaunā latviešu gleznotāja Milda Grīnfelde. XX gs. sākums ir laiks, kad pat māksliniekam vīrietim bija jāpiepūlas, lai pierādītu savu vietu mākslas pasaulē, kur nu vēl sievietei.

1881.gada 29.decembrī Valmieras apriņķa Ēveles pagastā rentnieka Jāņa un Annas Brantu ģimenē piedzimst meita Milda, kura vēlāk kļūst par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm, kas savus gleznojumus eksponējusi ārzemēs. 1906.gadā, mācoties kādā no Rīgas meiteņu ģimnāzijām, Milda Grīnfelde sāk apmeklēt jaunatvērto Jaņa Rozentāla zīmēšanas un gleznošanas studiju, divus mēnešus viņa studē arī pie Vilhelma Purvīša.

1907.gada 11.augustā Alūksnē pasaulē nāk Mildas Grīnfeldes dēls Nilss Grīnfelds - vēlākais komponists, mūzikas vēsturnieks, publicists, kritiķis, Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas katedras ilggadējs vadītājs.

Tomēr Mildas Grīnfeldes alkas pēc mākslas pasaules ir tik spēcīgas, ka jau gada nogalē jaunā māksliniece dodas iegūt zinības Maskavā, kur vienlaikus ar Oto Skulmi pāris mēnešus mācās Staņislava Žukovska studijā un apmeklē arī gleznošanas nodarbības pie ainavu gleznotāja Nikolaja Hoļavina. Sekojot dzīves mīlestībai - inženierim Edgaram Grīnfeldam -, dzīves ceļi mākslinieci aizved uz Urālu Permas apgabala Osas pilsētiņu, bet 1907.-1908.gada ziemā Grīnfelde dodas uz mākslas metropoli Parīzi. Apbrīnojama ir jaunās sievietes uzdrošināšanās doties svešumā. Katrs brīdis Parīzē ir saplānots: studijas franču postimpresionista Anrī Martēna darbnīcā, nodarbības Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājai, izstādes, muzeji, koncerti. Piecus gadus ik ziemu Milda Grīnfelde no Permas brauc uz Parīzi, reizēm tikai uz brīdi iegriežoties Latvijā. Turpmāk par savām mājām Grīnfelde sauc Krieviju.

Kā jau daudzas ģimenes, arī Grīnfeldus skāra Otrais pasaules karš, un pēc vīra nāves M.Grīnfelde paliek uz dzīvi Piemaskavā. Tikai 1946.gadā viņa atgriežas Latvijā. 1966.gada 21.decembrī 75 gadu vecumā Grīnfelde mirst, ir apbedīta I Meža kapos Rīgā.

XX gs. sākumā M.Grīnfelde glezno atbilstoši sava laika pedagogu un vadošo glezniecības virzienu - impresionisma un postimpresionisma ietekmei, tomēr glezniecības manierei grūti piedēvēt kādu noteiktu tā brīža vadošo mākslas stilu, tie vairāk ir sevis meklējumi. M.Grīnfeldes iecienītākie glezniecības žanri ir ainavas un portreti.

Plašie Krievijas līdzenumi un ciematu sadzīve raksturo mākslinieces gleznotās ainavas. Par Parīzes laika gleznojumiem nav gandrīz nekādu ziņu, domājams, ka vairākums no tiem ir palikuši Parīzē. Vēlīnie gleznojumi tuvinās reālismam, zūd interese par krāsainību, nav vairs tās degsmes, kas vērojama agrīnajos gleznojumos. M.Grīnfelde kļūst pazīstama 1913.gadā, kad savus darbus izrāda Neatkarīgo mākslinieku izstādē (Exposition des Artistes Independents) Parīzē un tā paša gada nogalē piedalās 3. Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā.

Nākamā zināmā dalība izstādēs ir 1943.gadā - 1. Padomju Latvijas mākslinieku darbu izstādē Ivanovā un 1946.gadā Padomju Latvijas piecu gadu jubilejas mākslas izstādē.

1983.gadā LPSR Mākslas muzeja vestibilā atklāj Mildas Grīnfeldes simtgadei veltītu piemiņas izstādi, šeit visplašāk atspoguļojās mākslinieces radošā darbība. Ir pagājuši 100 gadi, un Milda Grīnfelde atgriežas Alberta ielas 12. nama 9. dzīvoklī.

No 11.jūnija līdz 9.jūlijam Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā aplūkojama aizmirstās latviešu mākslinieces Mildas Grīnfeldes darbi. Ekspozīcijā būs eksponēti XX gs pirmajā pusē radītie gleznojumi no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem, kā arī restaurētie darbi.