Lida Emīlija Anna Zelma Krautmane-Lohmatkina

Svarīgs, nozīmīgs un paliekošāks iegūldījums ir L.Lohmatkinas pienesums citā jomā- valodniecībā, precīzāk dialektoloģijā. Jau studiju gados profesors Jānis Endzelīns zinātkāro, centīgo studenti bija iesaistījis sava novada valodas apzināšanā un izpētē. Izstrādajot studiju darbus, L.Krautmane vākusi valodas materiālus gan Popē, gan Puzē un Filologu biedrības rakstu 16. krājumā (1936. gadā.) ir publicejusi aprakstu par Popes pagasta izloksni, bet 20. krājumā (1940. gadā)- par Puzes pagasta izloksni. Tie ir vērtīgi pētījumi, Ziemeļkurzemes savdabīgās valodas dotumi, kuri 20. gs. otrajā pusē ir iegajuši valodnieciskajā apritē. Toreizējai latviešu valodas krātuvei tika nodota Popē savāktā leksikas kartotēka- aptuveni 2000 kartotēkas vienību. Veiksmīgi uzsāktais darbs uz laiku tika pārtraukts. Taču 70. gadu sākumā pensionēta skolotaja atsaucās uz Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dialektologu aicinājumu- turpināt pierakstīt un pētīt Popes izloksni. To zināmā mērā veicināja L.Lohmatkinas bijušā skolnieka, novadpētniecības entuziasta Edgara Reinfelda aktivitates Popē. E. Reinfelds daudzus gadus novēroja dabas un klimatiskos apstakļus Popē un regulāri pierakstīja arī novada leksiku. Viņš nebija filologs, tapēc viņa vākumu bija vēlams precizēt, papildināt.Un L.Lohmatkina veica šo darbu ar viņai raksturīgo sirdsdegsmi, atbildības sajūtu , precizitati. Nepilnos divos gados Popes izloksnes kartotēka tika ieverojami papildināta, tagad tajā ir apmeram 30000 vienību. Japiebilst, ka L.Lohmatkina bija iesaistījusies arī Popes izloksnes materiālu vakšanā un iesūtīšanā starptautiskam izdevumam – „Eiropas valodu atlantam”, kas kopš 1983. iznāk Holandē, velāk Itālijā. Tādējādi darbīgā skolotāja , baltu filoloģe Lida Lohmatkina ir ierakstījusi lappusi sava novada valodas apzināšanā, izpētē un saglabāšanā.
Līdztekus valodas materiālu apkopošanai L.Lohmatkina turpināja Popes un kaimiņizlokšņu izpēti: uz bagātā materiāla pamata tapa plašs apraksts. Domas par darbu rosīgo filoloģi neatstāja pat pēdējos dzīves mēnešos slimnīcā, kad viņa vēstulē dienu pirms aiziešanas mūžībā raksta: „tabletēm .. lieku klāt savu bērnisķīgo optimismu un ticību, ka top , paliek, ķļūst un jau ir labāk”, lai pabeigtu lielo pētījumu. Tas viņai nebija lemts, bet padarītais ir ļoti detalizēts, vispusīgs apcerējums par Popes un kaimiņizlokšņu skaņu sistēmu, intonācijām, vārdu formām, locīšanu utt. Izloksnes apraksts ietver bagātu informāciju kā valodnieciskā, tā kultūrvēsturiskā skatījumā, dod informāciju latviešu un lībiešu valodas kontaktu pētīšanai.
 Gribētos cerēt, ka L.Krautmanes-Lohmatkinas darbam radīsies turpinātāji, jo apkopotā kartotēka (to papildinot) var būt izmantojama izloksnes vārdnīcas izveidei.

Brigita Bušmane. "Pope un kaimiņizloksnes". 2008.)

Lida (Lidija) LohmatkinaKārtības un apzinīguma kalngals. Zvans pat lāgā nebija noskanējis, bet klases durvis jau vērās. Atbildēs- tu, tu un tu. Nekādas rakāšanās pa skolēnu sarakstu – kārtējie upuri izvēlēti jau starpbrīdī. Nerimstošs darbs no viena zvana līdz otram. Skolēni, protams, par to sevišķā sajūsmā nebija, jo vēl neapjauta, cik liela vertība ir laikam. Skolotaja dzimusi 1909. gada 14. Decembrī Ventspilī dzelzceļnieka Fridriha un viņa sievas Jūles Krautmaņu ģimenē. 1910. Gada 6. Janvāra ieraksts dzimtsarakstu aktu reģistrācijas grāmatā liecina, ka vecāki meitai devuši četrus vārdus: Lida-Emīlija-Anna-Zelma.
Pirmā pasaules kara laikā Lida kopā ar māti un vecmamiņu bēgļu gaitās nokļūst Krievijā. Dzīves apstākļi ļoti smagi. Trūkums, slimības, neziņa.
Pēc atgriešanās Latvijā Krautmaņi mantojumā saņem „Oškalnu” mājas un apmetas tur uz dzīvi. Lida aug klusa, bet ļoti vērīga.Skolā ir kārtīga, centīga un mērķtiecīga.

1928. gadā beidz valsts Ventspils vidusskolu. No obligatajiem mācību priekšmetiem apmierinošs vērtējums ir vienīgi algebrā, no fakultatīvajiem –vingrošanā. Vidusskola apguvusi piecas svešvalodas- angļu, vācu, krievu, franču, latīņu.

Jauniete sapņo studēt filoloģiju, taču slikto materialo apstakļu dēļ maz cerību to īstenot. Tēvs atbalsta meitas ieceri un nolemj pārdot gabalu mantotā meža. Māte strikti pretojas. Tomēr Lida nepadodas un iestājas LVU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, studē baltu filologiju.

Viņas darbu vada izcilais valodnieks profesors Endzelīns. Lidai ir milzīgas darba spējas – paralēli studijām viņa strada algotu darbu, kā arī vāc materiālus par Popes un tuvāko pagastu izloksnēm. Universitāti beidz 1939. Gadā ar filoloģijas kandidāta (tagad maģistra) grādu.

Trīsdesmito gadu nogalē daudzi Latvijas iedzīvotāji latviskoja vāciskos uzvārdus, un arī Lida Krautmane pieņem uzvardu Kraume. Tūlīņ pēc studiju beigšanas strāda Rēzeknes meiteņu gimnāzijā. Kara laiku kopa ar māti un vecmāmiņu aizvada Popes „Oškalnos”.
1945. Gada vasarā par Popes skolas direktoru apstiprina  Voldemāru Rodi. Skolas telpas līdz 1. Septembrim kaut cik izdodas sakārtot, bet kur ņemt skolotājus?
Uzzinājis, ka „Oškalnos” dzīvo un iet meža darbos sieviete ar augstāko izglītību, direktors dodas turp. Tā 1946. Gada janvarī Lida Kraume nonak Popes skolā, māca latviešu, krievu un vācu valodu, vēlak- arī ģeogrāfiju un dabas mācību. 1947. Gadā appecas un pieņem vīra uzvardu Lohmatkina. Ziemas brīvdienās arbi kopā brauc uz krieviju apciemot vīra vecāku, taču atgriežas lida viena- vīr mīklainos apstākļos nozudis. Kopš ta laika skolotaja Lohmatkina dzīvo, it kā cietā čaulā ietērpusies, neļaudama nevienam sev tuvoties.  Pilnīgi visu sevi atdod tikai skolai un labdarībai, asi noraidot jebkādu palīdzības izpausmi sev. Dzīvo nelielā istabiņā Rennama (Muižkunga māja) piebūvē. Bez gramatām taja ir vēl pastaisīts galds, dzelzs gulta ar čubmaisu, pāris ķeblīšu, soliņs acubļodai un ūdensspainim un masīvs koka klucītis sēdēšanai. Alga tiek izdota grāmatām, kā arī trūcīgo skolēnu un apkārtējo veco cilvēku npabalstīšanai. Māte nereti nesa no mājām viņai siltu ēdienu, jo pat to skolotaja Lohmatkina ne vienmēr sev atļāvās, turpretī bez vecākiem palikuso Maldu, kā arī citus grūtdieņus- aicinaja pie sevis, spieda ēst, reizēm iespieda kadai padusē auduma gabalu, strikti piemetinadama: ej tūlīņ pie Sternas, lai tev uzšuj... Nekādas pretīrunāšanas! Skolotajai vairs neklausa?...

Kaut ko neiemacīties, neizpildīt vai izpildīt pavirši pie skolotājas Lohmatkinas nemaz nebija iespējams. Viņa nebārās, bet piespieda izdarīt, kārtīgi un līdz galam. Vajadzības gadījumā sēdēja klāt līdz velam vakaram.

Līdzīgai kārtībai vajadzēja būt arī izmēģinājumu lauciņā. Skolēniem vajadzeja ne tikai rakt un ravēt, bet arī potēt augļu kociņus, apputeksnēt, jarovizēt, katru asniņu novērot, izmērīt, rezūltātus rūpīgi pierakstīt. Četrdesmito gadu beigās lielakais lepnums lauciņā bija pašizaudzētās melones. Ilgus gadus skolotaja Lohmatkina vaadījusi skolas bibliotēku, kas pirmajos pēckara gados satilpa divos nelielos skapjos. Gramatu izsniegšana notika tā:starpbrīdī skolotaja paņēma kādu aizrokas, pašķirstīja dažas no skapja izņemtās grāmatas un mudināja: šīs nu gan tev noteikti vajadzetu izlasīt.Pec izlasīšanas nekad neaizmirsa apjautāties, par ko tajās rakstīts un kas visvairak paticis.

No 1955-1958. Gadam Lida Lohmatkina ir mācību daļas vadītāja. 1966.gadā aiziet pensijā un atkal pievēršas vietējo izlokšņu izpētei, savāktos materialus sūta ZA Valodas un Literatūras institūtam. Vistuvak sadarbojas ar valodniecēm Bušmani un Laumani. Mirusi 1989. Gada 1. Aprīlī, apbedīta Popes kapos. Apbalvojumi: Teicamnieks izglītības darbā un ordenis „Goda zīme”

Velta Akmene „ Mūsējā”  Pope 2001.