Jānis Pommers

Jānis Pommers arī Svētais svētmoceklis Rīgas Jānis (dzimis 1876. gada 19. janvārī [v.s. 6. janvārī], miris 1934. gada 12. oktobris) bija Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskaps. 2001. gadā pareizticīgo baznīca viņu kanonizēja kā svēto. Viņš ir pirmais un vienīgais latvietis starp svētajiem.

Biogrāfija

Dzimis tagadējā Praulienas pagasta "Ilzessalu" saimniecībā, zemnieku ģimenē. Viņa vectēvs bija pirmais latvietis, kurš pieņēma pareizticību tajā apvidū, un par to tika vajāts. Ģimene bijusi ļoti dievbijīga. Pommers pirmo izglītību ieguvis Lazdonas pareizticīgo Liseskalna skolā.

1887. gadā ieskaitīts Rīgas garīgajā skolā. 1891. gadā viņš iestājās Rīgas Pareizticīgo garīgajā seminārā, kuru 1897. gadā pabeidza ar izcilību (1. pakāpes diplomu). No 1897. līdz 1899. gadam ir tautskolotājs Ļaudonas draudzes skolā, bet no 1899. līdz 1900. gadam Liepājā. 1900. gadā mācības turpina Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1904. gadā ar izcilību un zinātņu kandidāta grādu. 1903. 23. septembrī gadā iesvētīts par mūku (hierodiakona kārtā), bet 1904. gada 13. jūlijā — hieromūka kārtā. No 1904. gada nosūtīts uz Čerņihivas Garīgo semināru, kur veic pedagoga darbu (pasniedz Svētos Rakstus). 1906. gadā kļūst par Vologdas Garīgā semināra inspektoru. 1907. gadā iecelts arhimandrīta kārtā un kļuva par Viļņas Garīgā Semināra rektoru un klostera pārzini.

Darba panākumu rezultātā viņu 1912. gadā iesvētīja par bīskapu. Pateicoties savam stingrajam un principiālajam raksturam, 35 gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko bīskapu Krievijas impērijā.11. februārī kļuva par Sluckas bīskapu un Minskas arhibīskapa Mihaila vikāru. Vēlāk 1912. gadā bīskaps kalpo Odesā. 1913. gada 4. aprīlī kļūst par Taganrogas bīskapu. Līdz 1917. gadam bīskaps vēl citās vietās. 1917. gada Oktobra revolūcijas laikā kalpo Pieazovas katedrā. Jaunā boļševiku vara viņu apcietināja. Patriarhs Tihons pārceļ bīskapu Jāni Pommeru uz Tveru, kur viņš no 1917. gada 7. septembra pilda bīskapa pienākumus. 1918. gadā iecelts arhibīskapa kārtā un no 22. aprīļa viņš kalpo Penzā. Šajā gadā no septembra līdz oktobrim atrodas apcietinājumā. No 1919. gada oktobra līdz 1920. gada februārim atkal apcietināts.

1921. gadā 22. jūnijā atgriežas Latvijā, 24. jūnijā ierodas Rīgā, kur viņus sagaida ticīgie. Šai pat mēnesī Krievijas pareizticīgās baznīcas galva dod Latvijas pareizticīgajai baznīcai plašu autonomiju un ieceļ Jāni Pommeru par Rīgas un Latvijas arhibīskapu. Karš bija atstājis ļoti smagas sekas, kas saistījās ar izpostītām baznīcām, panīkušām draudzēm un nenoteiktu pareizticīgās baznīcas stāvokli. 

1923. gadā tika pieņemti Latvijas pareizticīgās baznīcas nolikums.

No 1926. līdz 1931. gadam Pommers bija Latvijas Saeimas deputāts. Saeimā aktīvi aizstāvēja pareizticīgās baznīcas tiesības un nostājās opozīcijā kreisajām partijām. 1926. gadā viņa pūliņu rezultātā tika pieņemts likums, kas noregulēja tobrīd strīdīgo jautājumu par Latvijas pareizticīgās baznīcas juridisko stāvokli. Ar šo likumu baznīca ieguva juridiskas personas statusu, tika dotas īpašumtiesības, tiesības atvērt garīgās skolas, tiesības uz pareizticīgo biedrību dibināšanu. Pareizticīgās baznīcas lēmumos, kurus pieņēma baznīcas iekšienē nedrīkstēja jaukties valsts iestādes. Jau 1926. gada 1. decembrī tika atjaunota pareizticīgo semināra darbība Rīgā.

Jānis Pommers ilgu laiku dzīvoja pareizticīgo katedrāles pagrabā, tādēļ cieta no reimatisma. Tikai pēdējos dzīves gados pārcēlās uz Ozolkalna muižu Ķīšezera dienvidu piekrastē. Pret viņu vairākkārt izskanēja draudi, bet viņš atteicās no apsardzes un dzīvoja viens. 

1934. gada naktī no 12. uz 13. oktobri zvērīgi nogalināts savā dzīvesvietā. Vispirms viņš tika spīdzināts, pēc tam sadedzināts. Par notikušo tika izvirzītas vairākas versijas, taču oficiāli vainīgos tā arī nenoskaidroja. Šī slepkavība netika atklāta. 

Kā rakstīja žurnāls Kas Jauns:

Lai pareizticīgo interesēs spētu pēc iespējas labāk ietekmēt lēmējvaru, Jānis Pommers nolēma pats kļūt par tās pārstāvi. Viņu ievēlēja 2., 3. un 4. Saeimas sasaukumā, un līdz pat 1934. gadam viņš bija likumdošanas varas pārstāvis. Saeimā viņš pārstāvēja Pareizticīgo vēlētāju un krievu apvienoto organizāciju bloku.

Arhibīskapa rosīšanās Saeimā daudziem nepatika, it sevišķi kreiso partiju deputātiem. “Ko viņš lien politikā? Šeit garīdzniekam nav vietas!” viņi iebilda. Savukārt Jānis Pommers bija citos ieskatos: “Vēsturisko datu kopums ļauj mums pilnā mērā apgalvot: visā kultūras pasaulē gan baznīcas, gan pilsoņu likumu skatījumā garīdzniecības tiesības piedalīties valstiski sabiedriskajā dzīvē ir bijušas un arī tagad ir neapstrīdama lieta, kas pilnībā atbilst gan kristīgajam, gan veselīga tautiskuma garam. Šo tradicionālo kārtību gan baznīca, gan valsts vienmēr ir atzinušas par normālu, uzskatot, ka tā tam arī ir jābūt.”

Kreisie deputāti viņam pārmeta simpātijas pret monarhistiem un norādīja, ka viņa vadītā baznīca uzskatāma par cara vecajiem zābakiem.  Uz to Pommers atbildēja: “Es neņemšos apgalvot, ka mūsu sociāldemokrātija līdzinās Ļeņina smirdošai zeķei, bet Pareizticīgajai baznīcai nav nekā kopīga ar cara zābakiem, jo mēs zinām, ka tos jau sen valkā sociālisti, kuru rokās ir nākušas visas cara noliktavas. Varbūt daži no mūsu sociālistiem valkā cara apģērba piederumus, mēs gan ne.”

 

Arhibīskapa un sociāldemokrātu konflikts saasinājās 1928./1929. gada valsts budžeta likumprojekta apspriešanā, kad sociāldemokrāts Bruno Kalniņš paziņoja, ka “ir liels kauns būt vienā koalīcijā, būt vienā rindā ar šo krievu monarķistu”. Arhibīskaps tika apvainots krievu nacionālisma paušanā, uz ko atbildēja, ka viņš atbalsta gan latviešu nacionālās tieksmes, gan krievu, jo nevienai nacionālajai tieksmei nevarot likt šķēršļus ceļā.

Savas dzīves pēdējos gadus arhibīskaps aizvadīja Ozolkalna vasarnīcā pie Ķīšezera. Tas bija vecs koka nams ar vairākām istabām pirmajā stāvā un galdnieka darbnīcu otrajā. Vasarnīcai līdzās atradās neliels dārzs, kur Pommers reizēm raka zemi, pļāva sienu, skaldīja malku un veica amatnieka darbus. Ņemot vērā, ka ik palaikam arhibīskaps saņēma draudus, viņam piedāvāja apsardzi, bet viņš no tās atteicās, tāpat atteicās no ieroča. “Nevēlos, lai manis dēļ kāds tiktu apdraudēts. Pistoli nēsāt mūkam neklājas. Dieva griba ir visā!” pavēstīja arhibīskaps. Vasarnīcas teritorijā atradās arī vienstāva koka mājiņa. Tajā mitinājās trīs vecas mūķenes, kuras palīdzēja arhibīskapam saimniecībā.

Vēlāk prese rakstīja, ka tajā liktenīgajā vakarā viņš gaidījis ciemiņu – senu draugu, izcilo tenoru Leonīdu Sobinovu, kas pa ceļam no Padomju Savienības uz Vāciju bija nolēmis iegriezties Rīgā un apciemot eminenci. Naktī kāds no kaimiņiem pamanīja, ka arhibīskapa vasarnīcas jumtu apņēmušas liesmas. Kad ieradās ugunsdzēsēji un vēlāk arī policisti, viņu skatienam pavērās īsta posta aina.

Vasarnīcas pirmais stāvs bija izvandīts, bet rakstāmgalds uzlauzts. Pa grīdu bija izmētāti papīri, avīžu izgriezumi un pieraksti, un krāsnī bija kaut kas dedzināts. No dzīvokļa bija pazuduši dokumenti, tostarp liecības lietā pret vairākiem kreisā spārna deputātiem, kuri bija apsūdzēti par pretvalstisku darbību. Nākamajā dienā, 12. oktobrī, arhibīskapam ar šiem dokumentiem būtu jāierodas tiesā kā lieciniekam.

 

Otrajā stāvā durvis uz darbnīcu no ārpuses bija aiztaisītas ar šķērskoku. Tās atverot, atklājas šaušalīgs skats. Arhibīskapa ķermenis ar stiepli bija piesiets pie durvīm, kas bija izņemtas no virām un uzliktas uz ēvelsola. Garīdznieka kājas bija tik stipri apdegušas, ka ceļgalos atdalījušās no ķermeņa, taču āda uz muguras bija palikusi neskarta. Nebija šaubu, ka viņš ticis spīdzināts. Arhibīskapam ar lodlampu bija nodedzināti roku un kāju gali. Pēc spīdzināšanas ķermenis no visām pusēm bija aplikts ar salmiem, kas pēc tam aizdedzināti.

Nākamajā dienā sekcijā atklājās, ka arhibīskaps ievainots ar lodi. Tā izgājusi cauri vēdera augšdaļai un aknai, bet pēc tam iestrēgusi mugurkaulā. Šāviens, kas izraisījis iekšējo asiņošanu, bijis nāvējošs, tomēr nāve nav iestājusies acumirklī. Nelaiķa elpošanas orgānos tika atrastas ogļu daļiņas, un tas norādīja, ka viņš sadedzināts vēl dzīvs.

Un vēl kāda būtisks aspekts – arhibīskapa drauga Leonīda Sobinova līķi nākamajā dienā atrada viesnīcā Petrograda, turklāt PSRS vēstniecība neatļāva veikt sekciju, lai noteiktu nāves cēloni.

Arhibīskapa bēres izvērsās par iespaidīgu ceremoniju – pēdējā ceļā viņu izvadīja ap 100 000 cilvēku. Pavadītāju vidū bija gan pareizticīgo draudžu, gan dažādu organizāciju pārstāvji. Sēru kolonna stiepās vairāku kilometru garumā no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles līdz Pokrova kapsētai.

21. oktobrī apglabāts Rīgas Dievmātes patvēruma (Pokrova) kapos, kur viņu pavadīja vairāki tūkstoši cilvēku no visas Latvijas.

Kanonizēšana par Svēto svētmocekli Rīgas Jāni

1981. gadā Krievu aizrobežu baznīca atzina viņu par svēto. Šim piemēram drīz vien sekoja Serbu pareizticīgā baznīca. 

2001. gadā viņu kanonizēja arī Latvijas pareizticīgā baznīca kā Svēto svētmocekli Rīgas Jāni. Viņa iecelšanā svēto kārtā piedalījās arī Vaira Vīķe-Freiberga, vairāki politiķi un citu konfesiju pārstāvji. 

2003. gada 4. oktobrī Rīgā noritēja Svētā svētmocekļa Rīgas Jāņa svēto relikviju svinīgā pārnešana no Vissvētās Dievmātes patvēruma dievnama uz Kristus Piedzimšanas katedrāli. 

25. septembrī pareizticīgie svin bijušā Latvijas arhibīskapa Jāņa Pommera piemiņas dienu.

2006. gada 27. maijā Latvijas pareizticīgo baznīca izveidoja savus apbalvojumus - Svētā svētmocekļa Rīgas arhibīskapa Jāņa ordeni un medaļu, kuri ir nosaukti Jāņa Pommera vārdā. 2016. gada 12. oktobrī Latvijas Pasts izdeva Jānim Pommeram veltītu pastmarku un pirmās dienas aploksni.

****************************

1897. beidzis Rīgas garīgo semināru,

                1897. III 11. iesvētīts par psalmotāju,

                1897. VI 12. Lazdonas draudzes psalmotājs un draudzes skolas skolotājs,

                1897. VIII 01. Ļaudonas draudzes psalmotājs un draudzes skolas skolotājs,

                1899. XI 13. Liepājas Sv. Trijādības draudzes psalmotājs un draudzes 

                               skolas skolotājs,

                1900/1904. beidzis Kijevas garīgo akadēmiju,

                1903. IX 13. iesvētīts mūku kārtā,

                1904. VI 13. Iesvētīts par diakonu,

                1904. IX 13. Černigovas garīga semināra skolotājs,

                1906. IX 13. Vologdas garīga semināra inspektors ,

                1907. IX 13. Viļņas garīga semināra rektors,

                1907. IX 13. Viļņas Sv. Trijādības klostera  pārzinis un iesvētīts par arhimadritu,

                1911. II 23. Minskas eparhijas vikārais bīskaps un Minskas Sv. Gara 

                               klostera pārzinis,

                1912. III 11. iesvētīts par bīskapu,

                1912. IX 01. Odesas vikārais bīskaps un Uspenskas klostera pārzinis,

                1913. IV 04. Taganrogas bīskapa katedrā,

                1917. IX 13. Tveras eparhijā,

                1918. II 18. Penzas arhibīskaps,

                1920. II 27. ievēlēts par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu,

                1921. VI 19. dekarēta kanoniska pastāvība

***

Jānis Pommers arī Svētais svētmoceklis Rīgas Jānis bija Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps. 

2001. gadā pareizticīgo baznīca viņu kanonizēja kā svēto. Viņš ir pirmais un vienīgais latvietis starp "svētajiem".

http://www.youtube.com/watch?v=6QZ_kQALrCM

Dzimis tagadējā Praulienas pagastā (Madonas rajons) "Ilzessalu" saimniecībā, zemnieku ģimenē. Vectēvs bija pirmais latvietis, kurš pieņēma pareizticību tajā apvidū, un par to tika vajāts.. Ģimene bijusi ļoti dievbijīga. Pommers pirmo izglītību ieguvis Lazdonas pareizticīgo Liseskalna skolā.Biogrāfija 

1887. gadā ieskaitīts Rīgas garīgajā skolā. 

1891. gadā viņš iestājās Rīgas garīgajā seminārā, kuru 1897. gadā pabeidza ar izcilību (1. pakāpes diplomu).

No 1897. līdz 1899. gadam ir tautskolotājs Ļaudonas draudzes skolā, bet no 1899. līdz 1900. gadam Liepājā. 

1900. gadā mācības turpina Kijevas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1904. gadā ar izcilību un zinātņu kandidāta grādu. 

1903. 23. septembrī gadā iesvētīts par mūku (hierodiakona kārtā), bet 1904. gada 13. jūlijā — hieromūka kārtā.

No 1904. gada nosūtīts uz Čerņigovas Garīgo semināru, kur veic pedagoga darbu (pasniedz Svētos Rakstus). 

1906. gadā kļūst par Vologdas Garīgā semināra inspektoru. 

1907. gadā iecelts arhimandrīta kārtā un kļuva par Viļņas Garīgā Semināra rektoru un klostera pārzini.

Darba panākumu rezultātā viņu 1912. gadā iesvētīja par bīskapu. 11. februārī kļuva par Sluckas bīskapu un Minskas arhibīskapa Mihaila vikāru.

Vēlāk 1912. gadā bīskaps kalpo Odesā. 

1913. gada 4. aprīlī kļūst par Taganrogas bīskapu.

Līdz 1917. gadam bīskaps vēl citās vietās. 

1917. gada Oktobra revolūcijas laikā kalpo Pieazovas katedrā. Jaunā boļševiku vara viņu apcietināja. Patriarhs Tihons pārceļ bīskapu Jāni Pommeru uz Tveru, kur viņš no 1917. gada 7. septembra pilda bīskapa pienākumus. 

1918. gadā iecelts arhibīskapa kārtā un no 22. aprīļa viņš kalpo Penzā. Šajā gadā no septembra līdz oktobrim atrodas apcietinājumā.

No 1919. gada oktobra līdz 1920. gada februārim atkal apcietināts. Viss laiks pēc oktobra revolūcijas pareizticīgajai baznīcai bija ļoti smags, jo padomju vara vajāja ticīgos un visiem līdzekļiem centās iznīcināt viņu baznīcu.

1921. gadā 22. jūnijā atgriežas Latvijā, 24. jūnijā ierodas Rīgā, kur viņus sagaida ticīgie. Šai pat mēnesī Krievijas pareizticīgās baznīcas galva dod Latvijas pareizticīgajai baznīcai plašu autonomiju un ieceļ Jāni Pommeru par Rīgas un Latvijas arhibīskapu. Karš bija atstājis ļoti smagas sekas, kas saistījās ar izpostītām baznīcām, panīkušām draudzēm un nenoteiktu Maskavas pareizticīgās baznīcas stāvokli. 

1923. gadā tika pieņemti Latvijas pareizticīgās baznīcas nolikums.

No 1926. līdz 1931. gadam Pommers bija Latvijas Saeimas deputāts.

Saeimā aktīvi aizstāvēja pareizticīgās baznīcas tiesības un nostājās opozīcijā kreisajām partijām. 1926. gadā viņa pūliņu rezultātā tika pieņemts likums, kas noregulēja tobrīd strīdīgo jautājumu par Latvijas pareizticīgās baznīcas juridisko stāvokli. Ar šo likumu baznīca ieguva juridiskas personas statusu, tika dotas īpašumtiesības, tiesības atvērt garīgās skolas, tiesības uz pareizticīgo biedrību dibināšanu. Pareizticīgās baznīcas lēmumos, kurus pieņēma baznīcas iekšienē nedrīkstēja jaukties valsts iestādes. Jau 1926. gada 1. decembrī tika atjaunota pareizticīgo semināra darbība Rīgā. Jānis Pommers ilgu laiku dzīvoja pareizticīgokatedrāles pagrābā, tādēļ cieta no reimatisma. Tikai pēdējos dzīves gados pārcēlies uz "Ozolmuižu", kas bija arhibīskapa vasarnīca pie Ķīšezera. Pret viņu vairākkārt izskanēja draudi, bet viņš atteicās no apsardzes un dzīvoja viens.

1934. gada nākti no 12. uz 13. oktobri zvērīgi nogalināts savā dzīvesvietā. Viņa slepkava netika atklāts. 21. oktobrī apglabāts Rīgas Dievmātes Patvēruma kapos, kur viņu pavadīja vairāki tūkstoši cilvēku no visas Latvijas.

Kanonizēšana par Svēto svētmocekli Rīgas Jāni 

1981. gadā Krievu aizrobežu baznīca atzina viņu par svēto. Šim piemēram drīz vien sekoja Serbu pareizticīgā baznīca. 

2001. gadā viņu kanonizēja arī Maskavai pakļautā Latvijas pareizticīgā baznīca kā Svēto svētmocekli Rīgas Jāni. Viņa iecelšanā svēto kārtā piedalījās arī Vaira Vīķe-Freiberga, vairāki politiķi un citu konfesiju pārstāvji. 

2003. gada 4. oktobrī Rīgā noritēja Svētā svētmocekļa Rīgas Jāņa svēto relikviju svinīgā pārnešana no Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnama uz Kristus Piedzimšanas katedrāli. 25. septembrī, pareizticīgie svin bijušā Latvijas arhibīskapa Jāņa Pommera piemiņas dienu.

Piezīmes un atsauces 

• Pirmais latvietis starp svētajiem : Diena.lv
• Latvijas Republikas Saeima
• Latvijas Republikas Saeima
• Latvijas Avīze  Viesturs Avots "Ulmaņlaiki" Jumava, Rīga
• Mums ir dažādi svētuma kritēriji : Diena.lv
• / Jaunākajā numurā / Latvijas avīze Svētais svētmoceklis Rīgas Jānis(pareizticiba.lv)
• Kanonizē pirmo latviešu pareizticīgo svēto(delfi.lv)
• Nogalināts pareizticīgo archibīskaps Jānis Pommers.(Latvijas Kareivis)

***

Ieva Zemīte, «Vakara Ziņas»

Trešdiena, 31. augusts (2005) 00:04    |

Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Jānis Pommers gāja bojā šausmīgā nāvē — viņu sašāva, mocīja, apkrāva ar sienu un salmiem, aplēja ar degvielu un dzīvu sadedzināja. Kurš to izdarīja? Ir tikai versijas un pieņēmumi — Pommera slepkavība tā arī palikusi mīkla. Tagad latviešiem ir savs svētais moceklis, kura pīšļiem esot dziedinošas spējas. 

Nevēlama persona politiskajā arēnā 

Pommers Latvijas politikas vēsturē ir pamanījies iekļūt kā visai nevēlama persona. Pareizticīgs latvietis, kurš pēc atgriešanās no Krievijas apmeties Rīgas katedrāles piesmakušajā pagrabā, Latvijas politiskajā vidē palika nesaprasts, jo vietējie politiķi nespēja sekot Pommera diplomātijas smalkumiem. Tieša vai netieša politiska saistība ar Krieviju gandrīz automātiski nozīmē pakļautību Maskavas patriarhātam, un otrādi.

Latvijas Pareizticīgajai baznīcai tolaik nebija vadības, un jaunās Latvijas valsts iestādes vēlējās panākt pilnīgu Pareizticīgās baznīcas autonomiju, konkrēti, pakļautību Konstantinopoles patriarham, taču tas neizdevās, lai gan Krievijas impērija un arī baznīcas struktūras bija sabrukušas. Pommera vadībā tika izstrādāts diplomātisks dokuments, kas turpmāk noteica Pareizticīgās baznīcas stāvokli Latvijā.

Tas paredzēja, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca savā iekšējā dzīvē ir patstāvīga un neatkarīga, bet hierarhiskā ziņā uztur garīgus sakarus ar Maskavas patriarhātu. Maskavas patriarhs Tihons saskaņā ar Svētās Sinodes un Augstākās Baznīcas padomes dekrētu piešķīra arhibīskapam Jānim autonomiju Latvijas Pareizticīgās baznīcas pārvaldīšanā. Tika saņemts ar 1921. gada 6. (19.) jūliju datēts dokuments Nr. 1026 un atzīta Latvijas pareizticīgo autonomija administratīvās, izglītības un saimniecības lietās. 

Savas dzīves laikā Pommers bija kā dadzis acī Arhibīskaps Pommers 1925. gadā Latvijas Republikas 2. Saeimas vēlēšanās iekļuva parlamentā no krievu nacionālā saraksta — pareizticīgo vēlētāju un krievu sabiedrisko organizāciju bloka. Visneapmierinātākie ar arhibīskapa iesaistīšanos politikā bija sociāldemokrāti. Pommeram tika pārmesta sadarbība ar lieliniekiem, Bermontu, līdzdalība ebreju grautiņos, soda ekspedīcijās, simpātijas pret monarhistiem. Pommers nepalika atbildi parādā: «Es neņemšos apgalvot, ka mūsu sociāldemokrātija līdzinās Ļeņina smirdošai zeķei, bet Pareizticīgai baznīcai nav nekā kopīga ar cara zābakiem, jo mēs zinām, ka tos jau sen valkā sociālisti, kuru rokās ir nākušas visas cara noliktavas. Varbūt daži no mūsu sociālistiem valkā cara apģērba piederumus, mēs gan ne.»

Arhibīskapa un sociāldemokrātu konflikts saasinājās 1928./1929. gada valsts budžeta likumprojekta apspriešanā, kad sociāldemokrāts Bruno Kalniņš paziņoja, ka «ir liels kauns būt kopā ar šādu vīru ikvienam godīgam latviešu pilsonim vienā koalīcijā, būt vienā rindā ar šo krievu monarķistu». Arhibīskaps tika apvainots krievu nacionālisma paušanā un krievu atbalstīšanā Krievijā. Uz to arhibīskaps atbildēja, ka viņš atbalsta gan latviešu nacionālās tieksmes, gan krievu, jo nevienai nacionālajai tieksmei nevarot likt šķēršļus ceļā. Pommers uzstājās Saemā, uzsverot galēji labējo krievu emigrantu nostājas bīstamību. Viņam pārmeta «Pareizticīgās baznīcas vienības graušanu», nošķirot Latvijas Pareizticīgo baznīcu no Maskavas. Galēji labējās emigrantu aprindas mēģināja nostiprināties Latvijas Pareizticīgajā baznīcā un pārcelt savu centru no Parīzes uz Rīgu, bet arhibīskaps bija kategoriski pret to. Viņš uzsvēra, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas suverenitāti apdraud «apbrīnojami raiba fronte» — gan anarhisti, gan komunisti, jo Baznīcas patstāvībā tie redzēja Latvijas suverenitāti, kas šīm aprindām nebija pieņemama. Izveidojās paradoksāla situācija — arhibīskaps nederēja nedz Latvijas neatkarības pretiniekiem, nedz atbalstītājiem.

Dzīvi pārvērta par elli zemes virsū 

Valsts nostāja pret Latvijas Pareizticīgo baznīcu politisku, drošības un nacionālu apsvērumu dēļ bija nogaidoša un aizdomīga; tas neveicināja stabilitāti Baznīcas iekšienē, gan arī visā sabiedrībā kopumā. Līdz galam nenoskaidrotā Baznīcas autonomijas situācija vēlāk (1934–1940) pēc arhibīskapa zvēriskās noslepkavošanas bija pamats cīņām par ietekmi Latvijas Pareizticīgajā baznīcā. Taču viens no pozitīvākajiem faktiem no 1920. līdz 1934. gadam — gan Latvijas Pareizticīgās baznīcas dzīvē, gan arī Latvijas vēsturē kopumā — bija Baznīcas nesadalīšanās nacionālajās grupās. Gan pareizticīgie krievi, gan latvieši saglabāja vienotību, lielākoties pateicoties Pommera politikai un diplomāta spējām. Pommers panāca, ka Pareizticīgajai baznīcai piešķir juridisku statusu, tātad arī īpašuma tiesības. Par to viņu necieta ne Krievijā, ne Latvijā. Viņam piedēvēja mantrausību, blēdīšanos uz Baznīcas rēķina, netiklu dzīvesveidu un citas nejaucības. Pommeru ķengāja presē, no Saeimas tribīnes, publiskas uzstāšanās reizēs… Arhibīskaps bija ieņēmis skarbu nostāju pret kustību «Dviženci», kurā bija savervēta daļa Latvijas pareizticīgās jaunatnes, un centās pārliecināt krievu garīdzniecību, ka tā ne tikai diskreditē Baznīcu valdības acīs, bet arī apdraud pareizticību. Līdz ar to par «Dvižencu» mērķi kļuva sabiedrības un Baznīcas acīs kompromitēt Pommeru, lai varētu nomest no amata. Tas bija arī čekas mērķis, kas bija īpaši neapmierināta ar to, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ir neatkarīga. Čeka Pommeru nepārtraukti uzraudzīja. Kustības «Dviženci» locekle Marija Viola Beātere iesūdzēja Pommeru par izvarošanu. Liecības gan bija visai dīvainas. Proti, viņa ar jauniešu grupu esot ciemojusies pie arhibīskapa. Kamēr citi sēdējuši blakus istabā, viņa esot izvarota. Apmelojumi tika atspēkoti, bet šis gadījums cilvēkiem vēl ilgi lika trīt mēles. Jāpiebilst, ka Beātere pirms dažiem gadiem nosūtīja grēku nožēlošanas vēstuli Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapam Aleksandram, kurā sirmgalve pauda nožēlu par Pommera apmelošanas grēku. Tieši šī vēstule kalpoja par Pommera kanonizācijas iemeslu.

 Diena pirms zvērīgās slepkavības 

Pommers savā vasaras mājiņā Ozolkalnā dzīvoja klusi un noslēgti. Mūķenes, kas piepalīdzēja kustoņu un dārza aprūpē, tālāk par priekšnamu un ēdamistabu netika laistas. Brokastis un vakariņas svētais tēvs gatavoja pats. Arī 11. oktobris nebija nekāds izņēmums. Nākamajā dienā Pommeram bija paredzēta vizīte pie tiesas kungiem. Ap pulksten 12.40 Pommers izsauca taksometru. Uz izsaukumu atbrauca šoferis Ferdinands Dušenko, kurš arī agrāk bija vedis svēto tēvu, pa ceļam pārspriežot dažādus notikumus pilsētas dzīvē un politikā. Taču šoreiz šoferis pat nemēģināja sākt sarunu, jo redzēja, ka Pommers nav labā omā. Klusējot viņi aizbrauca uz pareizticīgo katedrāli, kur Pommers uzturējās apmēram 20 minūtes. Kad viņš iznāca uz kāpnēm, viņa rokā bija vidēja tilpuma petrolejas kanna, kuru šoferis ievietoja bagāžas nodalījumā. Pommers lika braukt pa Brīvības ielu Juglas virzienā, bet jau pēc pāris kvartāliem palūdza pieturēt pie Sokolovska parfimērijas veikala, no kura viņš iznāca ar dažiem sainīšiem. Nākamā pietura bija augļu veikals Ģertrūdes ielā, tad Vidzemes šoseja pie «Villa-Nova», kur Pommers kioskā nopirka zelteri. Vēlreiz viņš palūdza apturēt pie dzelzceļa pārbrauktuves pirms ebreju kapiem un paaicināja automašīnā kādu kājāmgājēju, ar kuru atlikušajā ceļa posmā pārmija dažas ikdienišķas frāzes. Runātāji esot bijuši uz tu. Arhibīskapa brālis Antons Pommers vēlāk liecināja: «Ap pulksten 14 es aizbraucu uz Ozolmuižu, lai viņu satiktu, kaut gan noteikta iemesla man nebija. Pie dzelzceļa pārbrauktuves brālis mani panāca taksometrā, ar kuru atgriezās no pilsētas ar iepirkumiem. Viņš atveda arī vienu petrolejas kannu, ko es ienesu mājā un novietoju kabinetā zem galda pie loga. Starp citu, brālis man teica, ka sociālisti arī Latvijā gribot sarīkot atentātus un sākšot ar viņu, jo viņš esot bijis pirmais, kurš pret viņiem sācis asi izrunāties. Man likās, ka viņš šīs ziņas neuzņēma kā drošas, un arī es pie tamlīdzīgām biju pieradis, jo brālis jau vairākkārt bija saņēmis draudu vēstules un apmēram pirms gada arī kādu torti, ko vispirms deva nogaršot savam sunītim, kas saindējās un nobeidzās. Lielāks skaits draudu vēstuļu parādījās pēc tam, kad brālis jau bija ierosinājis zināmās Dorina un Zaica lietas. Vēstules es pats neredzēju, bet brālis stāstīja, ka tajās bijuši draudi viņu nošaut, noindēt un tamlīdzīgi. Uz manu jautājumu, kādā stāvoklī tagad atrodas Zaica lieta, brālis atbildēja, ka viņš šajā lietā 12. oktobrī pulksten 10 esot aicināts uz nopratināšanu pie prokurora Karčevska un svarīgu lietu izmeklēšanas tiesneša Martinsona. Materiālus viņš esot savācis, un, pēc visa spriežot, viņš tiešām pratināšanai bija sagatavojies, jo šo lietu ņēma ļoti nopietni. Viņš bija gatavs atteikties no amata, ja lieta pret Zaicu tiktu izbeigta. Kad bijām ar brāli ēdamistabā, mēs arī ēdām. Uz galda bija šķiņķis, nēģi. Pēc tam dzērām kafiju un pa glāzītei konjaka. Brālis man izteicās, ka vakarā pie viņa ieradīsies daži cilvēki, un es sapratu, ka tie nāks Zaica lietā, tādēļ arī ap pulksten 16 aizgāju.»