Dzidra Rumba

PIETRŪKA LAIKA NOVECOT

Atceroties Dzidru Rumbu

Ivars Galiņš

Vai tiešām cilvēkam ir jāno­mirst, lai patiesi izjustu viņa vēr­tību? Un tas notiek pat ar ļoti tuviem cilvēkiem. Mūža beigās ir cilvēki, kuŗu dzīves loks tā sa­­šaurinās, ka vienīgās raizes ir tikai pašam par sevi. Bet ir tādi, kam  neizsīkst rosmes un rūpes par citiem. Tiem it kā pietrūkst laika novecot. Tāda bija mana māsīca Dzidra. Viņas dzīves stāsts ir līdzīgs daudziem, kurus Otrais pasaules karš  padzina no savas zemes. Bērnu dienas Tau­renē un Skujenē, kur viņas tēvs bija pagasta sekretārs. Tad bēgļu laiki. Latvijas atstāšana  ar tvaikoni „Donava” no Rīgas uz Go­­tenhāfenu. Dachavas bēgļu no­­metne. Kara beigas, kad vienā istabā dzīvoja septiņpadsmit ģi­­­menes locekļi. Vācijas nometņu laiki Neuotingā, Erlangenā un Eslingenā. Šķirti sākuma gadi Ame­rikā. Kopējie gadi Bostonā. Slēpošana un ziemas prieki Frye­burgā. Dzidra slēpošanu pasāka tikai mūža vidus posmā, un sā­­kums bija grūts. Gandrīz katrreiz, kad bija uzvilkta kalnā, nokrita, un cēlāji dabūja celtni apturēt. Kāds bija viņai sacījis: „Lēdija, vai jums nederētu ieturēt garāku kafijas pārtraukumu?” Reiz slē­po­jot bija nogāzusi (pēc domino principa) visus astoņus kursa biedrus un arī pašu instruktoru. Bet viņa nepadevās un vē­­lāk slēpošanu iemācīja ne tikai mūsu meitām vien. Bērniem pa­­tika Dzidra, un tie daudz lab­prā­tāk izvēlējās laiku pavadīt ar viņu nekā ar saviem vecākiem. Pēc skolas beigšanas Dzidra strādāja par laboratorijas tehniķi Joslin pētniecības laboratorijā. Tajā laikā tika runāts, ka Bostonā un tās apkārtnē ir 64 augstākās mācību iestādes un tikpat daudz slim­nīcu. Daudz latviešu bija atraduši darbu slimnīcu laboratorijās, un viņiem bija laba slava. Ja darba devēji dabūja zināt, ka pieteicies  latvietis, tad teikuši, lai tikai rīt braucot uz darbu. Kad vadošais Dzidras ārsts-pētnieks dabūja jaunu pētniecības projektu Kali­fornijā, tad pierunāja viņu  braukt līdzi par laboratorijas vadītāju, sedzot viņai visus ar pārcelšanos saistītos izdevumus. Pēc desmit gadiem Kalifornijas galvas pil­sē­tas Sakramento apkaimē Dzidra ar savu „motorizēto māju” at­­grie­zās Austrumu krastā. Par dzī­vo­jamo māju pārvērta savu slēpo­šanas kabīni Fryeburgā, Mainas pavalstī.

Pensijas gados Dzidrai  atklājās daiļamatniecības  talants .Tie bija dekorātīvi puķu un dabā sastopa­mo stādu un augu sakārtojumi. Viņas klienti bija gan viesnīcas un restorāni, gan privātpersonas. Viņa rēgulāri piedalījās tuvāko štatu daiļamatniecības skatēs un izstādēs. Pieprasījums bija tik liels, ka viņa nespēja visu izpildīt. Dzidra nespēja arī atteikt, tāpēc nolēma uzņēmumu izbeigt.

Dzidras lielā mīlestība jau no bērnības laikiem bija dzīvnieki. Kad Skujenē vista bija izperējusi pīlēnus, tie par savu māti iz­­rau­dzīja Dzidru un viņai visur sekoja. Spēlējot paslēpes,  viņu bija viegli atrast, jo kur bija pīlēni, tur bija Dzidra. Visa mūža gaŗumā Dzidrai vienmēr atradās kāds kopjams zvēriņš vai putns. To izmantoja arī vietējā veterinārā klīnika, piedāvājot viņai dzīv­niekus izmitināšanai. Kad 2005. gada 29. augustā viesuļvētra Kat­rīna izpostīja Amerikas Meksikas līča piekrastes pilsētas, Dzidra pieteicās palīdzēt. No Jaunor­leā­nas viņai atveda vairākus suņus un kaķus, arī divus papagaiļus. Par tiem viņa rūpējās līdz mūža pēdējām dienām, gādājot labāko pārtiku un medicīnisko aprūpi.  Naudas viņai nebija žēl, un tur aizgāja prāva daļa no ģimenes vērā ņemamiem līdzekļiem. Dzidra samaksāja arī izdevumus par dzīvnieku sūtīšanu atpakaļ uz Jaunorleānu. Kad šīs rindas sasniegs lasītājus, dzīvnieku ceļš būs galā, un galā arī mans stāsts par cilvēku, kam nepietrūka mī­­lestības, bet pietrūka nedaudz mūža dienu līdz 85. dzimšanas dienai.