Karlīne Blaumanis

Istabene muižā

Vecāki: Jēkabs Šūbergs un Marija Šūberga

Karlina ir krodznieka meita no Suntažu pagasta. Māte viņai mirusi mazai. Tēvs palicis dzīvs un apprecējies otrreiz. Bet pirms precēšanās tēvs Karlinu, kad ta bijusi 10 gadus veca, aizvedis uz Rigu un nodevis audzināšanā pie vecām vācu damam vaj «jumpravām", kā ģimenē uzglabājies nostāsts pauž. Tur meitenei bijis jāpiepalīdz saimniecībā. Karlina no mazām dienam
gribējusi būt diezgan praktiska. Tā, tēvs, atstājot viņu pie vācietēm, iedevis viņai 10 kap. naudas.

Nu viņa gudrojusi, kā par 10 kapeikām ilgāk iztikt. Beidzot nopirkusi baltos miltus, ko ķilķeniem vārīt.
Pie šīm vācietēm Karlina nodzīvojusi 3 —4 gadi. Tur dzīvojot, iemācījusies vācu valodu, lai gan skolā nav laista. Pie vācietēm viņai nav bijusi diezcik kārtiga dzīve.

Tā ap 1852. gadu, kad Rigā plosijās kolera, uz tirgus parādijies milzigi daudz jāņogu. Varējuši pirkt tās par 1 kap. stopu. Meitene tad ari tās pirkusi un ēdusi, negriezdama uz koleru nekādas vēribas, kad tik dabū ogas.

Nodzīvojusi Rigā apmēram līdz 15. gadam, viņa pārceļas uz Ērgļu muižu, kur tai nu jāstrādā daudz visādu darbu.

1860. gada 26. jūnijā Ērgļu muižas pavārs Matīss Blaumanis Ērgļu luterāņu baznīcas latviešu draudzē salaulāts ar Karlini Paulīni Sūbergu

Viņa nav lāga gribējusi iet pie padzīvojuša vīra.

Te viņiem 1862. g. 20. dec. piedzimst dēls, kuru nokristīja par Kārli Rūdolfu Leonīdu, nosaucot viņu pa daļai krusttēva, Ērgļu muižas īpašnieka Rūdolfa Tranzehes vārdā. Dēlam piedzimstot, jaunais
pāris sāk domāt par patstāvigu dzīvi, par kādu rentes māju. Taupīgi dzīvojot pamazam liekot grasi pie graša, viņiem dažu gadu laikā ari izdodas ietaupit tikdaudz, ka var uzņemt ērgleniešu kvotes mājas Brakus uz nomu.

***

Blaumaņa mātes portreju zīmēja kādā sarunā viņas vedekla Anna Blaumanes kdze šādiem īsiem vilcieniem:

«Mamma bij augusi muižā, saprata smalkas manieres, grieza vēribu uz ārējo formu. Bērnibā viņa zaudējusi vecākus, būdama ļoti jauna meitene. Ļoti agri bijusi spiesta pelnit maizi. Vēlākā dzīvē vienmēr atkārtoja, ka jaunībā grūti gājis.

Viņas vīrs Matīss tai neesot visai paticis, bet tomēr viņa pie ta gājusi. Viņš bijis mīligs vecitis. Mātei ģimenes dzīvē bij noteicošais vārds. Viņa bij garigi ļoti modra: zināja no galvas daudz raksturīgu sakām- vārdu, tautas dziesmu, dažādu pantiņu, ari tādus, kas saucami par cenzējamiem. Sarunā bieži prata iepīt tautas dziesmu teicienus. Viņai bij zināmi daudz oriģināli teicieni, kādus tagad vairs nedzird. Kā attaisnojumu arvien iepin sarunā teicienu:

"Tas tā ir, tā veci ļaudis domāja un runāja,"

Viņa bij stipri runiga. Vienalga, vaj gadijās pazīstami vaj sveši — viņa varēja sarunas vest pastāvigi.
Gudra māte bij. Kad gadijās kādas ciešanas, viņa prata savaldīties, smaidīt, kad sirds bij sāpju pilna. Ar saviem kalpotajiem Brakos viņa mācēja apbrīnojami apieties. Mācēja tiem paglaimot un tos apvārdot, pierunāt, lai sasniegtu savu nolūku. Viņa bij dzīva, rosīga, dzīves prieciga. Uz dzīvi viņa skatijās vairāk no praktiskā viedokļa. Jūtu dzīvi viņa, likās, neko daudz neievēroja, bet sevī
nesa spēcigas jūtas.

Un savus dēlus viņa mīlēja bezgaligi. Priekš tiem nekas viņai nebij par grūtu, nekas par daudz. Viņai bij lieliska pašsavaldīšanās spēja. Pat sāpīgākos dzīves brīžos viņai netrūka spēka, brašuma, pat jautribas. Tā, kad Rūdolfs miris un, atvests dzimtenē un gulēja Ērgļu baznicā, man — saka Blaumaņa kdze — skolā ļoti nospiests gara stāvoklis. Māte, to redzēdama, ņem bārt: kā nu tā varot! Kā jauns cilvēks varot skumt? Lai labāk ejot dejot. Tūlit!

(Raksturs, kas dažā ziņā atgādina Raudupieti. A. B.)

Saimnieciskā dzīvē viņa vajadzigos līgumus izdomā arvien pati un dēliem atliek tikai uzrakstit. Radnieciskās attiecibās viņa mīl redzēt, ka vedekla parāda arvien viņai sevišķu cieņu un godbijību."

***

Dzejnieks P. Bļaus atceras Blaumaņa māti kā ļoti inteliģentu sievieti un lielu runātāju. Bez tam viņa bijusi laba novērotajā, visādi apdomiga un stipri nosvērta. Mājā ar ļaudīm un ar kaimiņiem viņa dzīvojusi saticigi. Uzdziedajusi šad tad pa tautas dziesmai. Tādu viņu dzejnieks atceras pusmūžā. Miesās viņa bijusi tanī laikā diezgan pilniga. Pēc rakstura Rūdolfs Blaumanis visvairāk līdzinoties mātei.