Jans van Eiks

Izcils Nīderlandes renesanses laika gleznotājs. 1422.gadā bija Bavārijas Firsta un Holandes grāfa Johana galma gleznotājs, bet 1425.gadā sāka strādāt pie Burgundijas Filipa Labā (1396-1467) Lillē. Pasaules slavu ieguvis pabeidzot sava brāļa Huberta (Eyck; 1370-1426) iesākto altārgleznu „Gentes altāris” jeb „Dieva jēra pielūgšana” (1426-1432, Gente, Sv. Bavo katedrāle).

Jans van Eiks pretēji tā laika Itālijas renesanses māksliniekiem, kas atspoguļoja savos darbos matemātiski aprēķinātu lineāro perspektīvi un ietekmējās no grieķu un romiešu mākslas tradīcijām, izcēlās ar reālistisku attēlojumu vērojot no dabas. Pavērojiet ar kādu pacietību attēloti visi priekšmeti mākslinieka darbos! Faktūras, virsmas, katrs mats un katra grumba attēlots sīki un smalki. 

Lai strādātu savā glezniecības manierē un īstenotu savu nodomu attēlot savos darbos maksimāli reālistisku ainu, mākslinieks izgudroja eļļas krāsas. Kā jau saprotam, krāsas tai laikā nebija nopērkamas veikalā tik ērti ierastās tūbiņās kā šodien. Katrs mākslinieks tās veidoja pats no dažādiem minerāliem un augiem, bet par galveno saistvielu kalpoja olas dzeltenums. Glezniecībā šādu krāsu sauca par temperu. Krāsas bija ātri žūstošas, nebija iespējamas panākt pakāpenisku krāsu pāreju. Jans van Eiks olas dzeltenuma vietā izmantoja eļļu, kas ļāva māksliniekam strādāt daudz lēnāk, klāt krāsas caurspīdīgos slāņos, panākt gaismas efektus un strādāt daudz smalkāk.

Jans van Eiks gleznojis galvenokārt reliģiska satura gleznas, altārgleznas, bet ir tapuši izcili portreti un lauzis ceļu arī laicīgajā glezniecībā. Kā viens no nozīmīgākajiem darbiem portreta žanrā jāmin itāļu tirgotāja un baņķiera "Džovanni Arnolfīni un viņa sievas portrets" (1434, Londona , Nacionālā galerija).

Citi nozīmīgi darbi: Kardinals Nikola Albergati (ap 1432, Vīne, Mākslas vēstures muzejs), Vīrietis ar sarkanu turbānu (1433, Londona, Nacionālā galerija), Kanoniķa Georga van der Pales Dievmāte ( 1436, Brige, Groninga muzejs), Kanclera Rolŗna Madona (ap 1435, Parīze, Luvra).