Džons Djūijs

Džons Djūijs (angļu: John Dewey, dzimis 1859. gada 20. oktobrī, miris 1952. gada 1. jūnijā) bija amerikāņu filozofs, psihologs un izglītības teorētiķis. Kopā ar Čārlzu Pīrsu un Viljamu Džeimsu tiek uzskatīts par pragmatisma filozofijas skolas pamatlicēju, kaut arī pats Djūijs savus uzskatus dēvēja par instrumentālismu. XX gadsimta pirmajā pusē bija viens no vadošajiem progresisma teorētiķiem ASV.

Dzimis Berlingtonā, Vērmontā, vidēji pārtikušā ģimenē. 1879. gadā beidza Vērmontas universitāti. Pāris gadus nostrādāja skolā Pensilvānijā, bet pēc tam 1884. gadā ieguva doktora grādu Džona Hopkinsa universitātē. 1894. gadā sāka pasniegt jaundibinātajā Čikāgas universitātē. Viens no Čikāgas universitātes skolas - laboratorijas (University of Chicago Laboratory Schools) dibinātājiem. Tomēr pēc nesaskaņām ar Čikāgas universitātes administrāciju to pameta un no 1904. gada līdz savai nāvei strādāja Kolumbijas universitātē.

• The Reflex Arc Concept in Psychology (1896)
• My Pedagogic Creed (1897)
• The Child and the Curriculum (1902)
• The Postulate of Immediate Empiricism (1905)
• Democracy and Education (1916)
• How We Think (1910)
• Reconstruction in Philosophy (1919)
• Human Nature and Conduct: An Introduction to Social Psychology
• Experience and Nature (1925)
• The Public and its Problems (1927)
• The Quest for Certainty (1929)
• Individualism Old and New (1930)
• Philosophy and Civilization (1931)
• Art as Experience (1934)
• A Common Faith (1934)
• Liberalism and Social Action (1935)
• Experience and Education (1938)
• Logic: The Theory of Inquiry (1938)
• Freedom and Culture (1939)

Avots: wikipedia

Amerikāņu izglītības filozofs Džons Djūijs (John Dewey) savā darbā Demokrātija un izglītība (Democracy and Education,1916) nosauc skolu par sabiedrības mikromodeli un izglītību — par galveno un noteicošo instrumentu, ar kura palīdzību iespējams mainīt cilvēka skatījumu uz pasauli. Pēc Dž. Djūija domām, skola ir svarīgākā sabiedrības struktūra, kam piemīt spējas atbrīvot bērna radošo potenciālu, veicināt viņa kritiskās domāšanas iemaņas, piedāvāt iespēju piedalīties sociālajā dzīvē. Respektīvi — mācīties demokrātiju. Tieši izglītība ir tas sociālais institūts, kur cilvēks iemācās realizēt savas sociālās iniciatīvas, attīsta savu pilsoniskās līdzdalības spēju, kas ir galvenais demokrātiskas, atvērtas sabiedrības veidošanās priekšnosacījums.

Avots: politika.lv