Uldis Freimanis

Dzimis 1943. gada 28 .novembrī.

Vēlāko nacionālistisko uzskatu veidošanos nenoliedzami ietekmējusi ģimene. Tēvs Jānis Freimanis bijis nacionālo partizānu komandieris. Tēva brālis esot bijis leģionārs, kas apbalvots ar I un II pakāpes dzelzs krustiem. Apbalvoto leģionāru sarakstā ar šādu uzvārdu un apbalvojumiem atrodams Andrejs Roberts Freimanis, kas bija Latvijas armijas un vēlāk Leģiona virsnieks.

Pēc profesijas Uldis Freimanis bija lidotājs.
Līdz pat mūža beigām savās publikācijās mēdza parakstīties "Uldis Freimanis. Bijušais lidotājs".

Kopš Atmodas sākšanās aktīvi paudis savu sabiedriski politisko nostāju.

No 1989. gada bija LNNK, vēlāk TB/LNNK biedrs. (No partijas biedru rindām izslēgts 2010. gadā par 1. jūlija gājiena rīkošanu.)

Bija pirmais, kurš uzvilka Latvijas Republikas karogu uz LKP CK jumta un pie LPSR prokuratūras.

Piedalījās 1991. gada barikādēs, komandējot 5. barikāžu aizstāvju vienību. Saspringtākajā laika posmā 90. gadu sākumā aicinājis latviešus veidot pašaizsardzības vienības.

Aktīvi publicējies, galvenokārt nacionālistiski noskaņotā presē, piemēram, laikrakstā "Pilsonis" (vēlāk "Pavalstnieks'") 90 - to gadu sākumā, vēlāk avīzē "Latvietis Latvijā", bet pēdējos dzīves gados Latvijas Nacionālās frontes laikrakstā "DDD". 

Ārpus nacionālistu aprindām Uldis Freimanis bija plašāk pazīstams kā dažādu protesta akciju un piemiņas gājienu rīkotājs, ko parāda arī šī apskata beigās citētā ziņa par U. Freimaņa nāvi no portāla Delfi.

Plašāk zināmais no U. Freimaņa rīkotajiem pasākumiem ir 1. jūlija gājiens, pieminot padomju karaspēka padzīšanu no Rīgas 1941. gadā, ko viņš aizsāka 2010. gadā. Par ierosmi šāda gājiena rīkošanai acīmredzot bija sašutums par pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa rīkoto pasākumu Padomju karaspēka ienākšanai Rīgā 1944. gada 13. oktobrī. 2009. gada novembrī laikrakstā "DDD" publicētā rakstā "Ušakovs neko nejēdz par Rīgas atbrīvošanu"

U. Freimanis rakstīja: "Ja Nils Ušakovs ir Rīgas mērs ne tikai civilokupantiem, bet visiem rīdziniekiem, tad viņam jānoliek ziedi pie Brīvības pieminekļa 1. jūlijā - dienā, kad vācu armija atbrīvoja Rīgas latviešus no sarkanajiem slepkavām". Nākamajā gadā tika rīkots pirmais 1. jūlija gājiens, kuru valsts augstākās amatpersonas un tiesībsargājošās iestādes uzstvēra ļoti asi, definējot to kā okupācijas varu un tās pastrādāto noziegumu slavinošu, lai gan  U. Freimanis iepriekš izplatītā paziņojumā bija skaidrojis, ka "1. jūlija gājiens ir paredzēts tikai un vienīgi, lai godinātu tos latviešu patriotus, nacionālos partizānus, aizsargus un bijušos Latvijas armijas karavīrus, kuri bruņotā cīņā ar padomju okupantiem pirms vācu karaspēka ienākšanas uz dažām dienām atjaunoja Latvijas Republiku Rīgas priekšpilsētās (Bolderājā, Daugavgrīvā, Buļļos, Mīlgrāvī un Jaunciemā), sešās apriņķa pilsētās (Cēsīs, Jelgavā, Talsos, Valkā, Valmierā un Ventspilī), 13 mazpilsētās (Ainažos, Alūksnē, Apē, Kandavā, Limbažos, Ogrē, Salacgrīvā, Slokā, Smiltenē, Strenčos un Valdemārpilī), kā arī daudzos pagastos. Gājiens veltīts arī tiem nacionālajiem partizāniem, kuri turpināja cīņu pret padomju okupantiem 1944. – 1956. gados, taču diemžēl Latvijā valdošā prokremliskā režīma dēļ nav saņēmuši LR militāros apbalvojumus.” (DDD Nr.13)

 U. Freimanis rīkoja gājienus un piketus arī citos vēsturiski nozīmīgos datumos, tā piemēram,  2012. gada 9. maijā, kad daļa sabiedrības svinēja tā saukto Uzvaras dienu, tika rīkots gājiens par godu nacionālajiem partizāniem, kas turpināja cīņu arī pēc Otrā pasaules kara noslēguma. Kā protests pret to, ka 16. marta leģionāru piemiņas gājienu ik gadu traucē t.s. antifašistu aktīvisti, tika uzsākti piketi 4. jūlijā līdzās nacictu nogalināto ebreju piemiņas pasākumam. 

U. Freimaņa organizētos pasākumus un dalību arī citu organizētās protesta akcijās raksturo vārdi, ko Uldis izteicis intevijā laikraksta 'DDD" 2010. gada 21.nr.: "Ar savu piemēru cenšos parādīt, ka nav jābūt simtiem, lai protestētu pret netaisnību. Ikviens taču var uztaisīt plakātu un atklāti pateikt, kurš šeit ir saimnieks un ko latviešu tauta patiesībā vēlas."

Turpinājumā ziņa par U. Freimaņa nāvi 2012. gada 7. jūlijā no portāla "Delfi":

Avoti: Prese., U.Freimaņa publikācijas

"Sestdien miris piketētājs Uldis Freimanis, kurš plašākā sabiedrībā zināms kā dažādu pretrunīgi vērtētu pasākumu rīkotājs. Viņš pie savas mājvietas atrasts bez vardarbīgas nāves pazīmēm, liecina portāla "Delfi" rīcībā esošā informācija.  

Valsts policijas pārstāvis Toms Sadovskis portālam "Delfi" vien pastāstīja, ka Purvciemā sestdien ir atrasts 1943.gadā dzimuša vīrieša līķis bez vardarbīgas nāves pazīmēm. To, vai atrastais ir Freimanis, policijas pārstāvis ne apstiprināja, ne noliedza.

Freimanis plašāku atpazīstamību iemantoja pirms pāris gadiem, kad 1.jūlijā rīkoja pretrunīgi vērtētu gājienu, atzīmējot Baigā gada beigas. Viņš bija arī viens no pasākumu rīkotājiem 16.martā, piemēram, lai pieminētu "Baigā gada staļinisko upuru piemiņu", tāpat gājienus viņš rīkoja 9.maijā. Kopā ar dažiem domubiedriem viņš arī piketējis pret praida gājienu Rīgā.

Freimanis vēl aizvadītajā nedēļā iesaistījās biedrības "Gustava Celmiņa centrs" rīkotajā gājienā nacistu nogalināto ebreju un padomju okupācijas upuru piemiņai."

 Atvadīšanās no U. Freimaņa notika 2012. gada 12. jūlijā Rīgas Krematorijā. Urna ar pelniem zemes klēpī tika guldīta dzimtas kapos Valmierā.