Jānis Paņevičs

Dzimis Liepājā. Ieguvis pilsētas skolas izglītība. Bijis kalējs.

Krievu armijā iesaukts 1915. gada oktobrī, dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā, vēlākajā pulkā. Piedalījies daudzās kaujās, apbalv. ar Jura krusta II, III, IV šķ. Kādu laiku dienējis arī Sarkanajā armijā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. septembrī, piedalījies cīņās pret bermontiešiem, pēc izārstēšanās no kaujā gūtā ievainojuma arī Latgales atbrīvošanā, lai gan ticis atzīts par ierindai nederīgu.

1919. gada 3. novembrī pie Bolderājas sava vada priekšgalā stiprā apšaudē šķērsoja Spilves pļavu un ieņēma bermontiešu atbalsta punktu pie Dreimaņu mājām, tā sekmēdams mūsu spēku virzīšanos uz priekšu. Vajājot bēgošo ienaidnieku, durkļu cīņā ieguva 2 ložmetējus, tika smagi ievainots.

Atvaļināts 1920. gada 22. februārī. Dzīvojis Rīgā, bijis strādnieks.1925. g. pārcēlies uz dzīvi Sarkaņu pagastā. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Avots:lkok.com 

No 1921.g. strādāja par krāvēju Rīgas ostā un kokzāģētavā. Par revolucionāro darbību bija ieslodzīts cietumā 1930-33.g. 1940.gadā Padomju Latvijā strādāja saimnieciskajā darbā. Kara sākumā, būdams strādnieku gvardes rotas komandieris, piedalījās kaujās pret vācu armiju Z-Latvijā un Igaunijā. 1941-42 komandēja 76.atsevišķo latviešu strelnieku pulku, tad 125. gvardes latviešu strēlnieku pulku, piedalījās Leņingradas aizstāvēšanā un cīņās pie Staraja Rusas. Kritis pie Rosinas.