Kārlis Bukums

Kārlis Bukums ir dzimis 1884. gada 6.aprīlī (Pēc vecā stila - 25.martā) Vaidavas pagastā, Ģībiešos, kalpu - pusgraudnieku ģimenē, sava vectēva bijušajās rentes mājās.

Kārļa tēvs Jānis Bukums (Jahn Bukkum) bija vaidavietis, bet māte, Kristīna Jēkabsone (Kriβtihn Jekabsohn), - kocēniete.

Par Kārļa tēvu Jāni Rubenes draudzes latviešu jaundzimušo 1863.g. reģistrā saglabājies ar 78. kārtas numuru iegrāmatots ieraksts.

Tajā teikts, ka Waidau Gibbiesch mājās 13. IX. dzimis Jahn Bukkum, kurš 22. IX kristīts. Jaundzimušā vecāki Kahrl und Marri, kūmās Gibbiesch māju kalps Mahrz Paider, Jahn Liepin, Ane Liepin. [1.] Kristīna, kā atzīmēts Rubenes (Papendorf) 1886-1901 latviešu, vācu draudzes locekļu sarakstā, dzimusi Kokmuižā (Kokenhof) 1863. 10. VIII, kristīta 8. IX. Iesvētīta 1880. [2.]

Kārļa Bukuma vecāki, viena vecuma jaunieši, iepazīstas, sāk saieties, pēc laiciņa arī dzīvot kopā un drīz kļūst skaidrs, ka Kristīna ir mātes cerībās, taču ar precēšanos abi nesteidzas un Kārlis piedzimst kā meitas bērns.

Abi salaulājas tikai 1885. gada nogalē, 22. decembrī. Izraksts no Rubenes baznīcas grāmatas 1864-1898 latviešu laulāto saraksta vēstī, ka Waidau Hof Jung (puisis, neprecēts, 22 gadus vecs) Jahn Bukkum, no Waidau Gibbiesch precas ar jaunavu, 22 gadus veco Kriβtihn Jekabsohn no Podβen Skohwa. [3.]

Vēl divus gadus pēc Kārļa piedzimšanas nodzīvojusi Gribiešās, jaunā ģimene 1886.g. pārcēlās uz podzēniešu Skovām, kas atradās Rīgas-Valmieras lielceļa malā. No šīs mājvietas K.Bukumam saglabājušās agrākās bērnības atmiņas. Dzīvojot Skovā, Kārlis iepazina apkārtējo pasauli, piedzīvoja pirmo sodu par nepaklausību kā arī guva pirmās traumas, kuras atstāja rētas, kas saglabājās līdz mūža galam.

1887. gada jurģos Bukumi no Skovas pārcēlās uz Jankām. Arī šeit mazo Kārli sagaidīja dažādi piedzīvojumi. K. Bukums vissāpīgāk atcerējās brīdi, kad Jankās viņam uzbruka gailis, tas viņu nogāza zemē un no mugurpuses sāka sit. Viņš sāka kliegt, vecmamma piesteigusies pie viņa, bet arī viņai gailis ieķēra stilbā. Savās atmiņās K. Bukums raksta: „Jankās es vēl staigāju kleitā, pa māju klejoju viens, draugu nav, vieta sveša, bet visu gribu redzēt.” Jankās nodzīvoja tikai vienu gadu, bet tā kā viņam draugu šeit nebija, tad zēns sevišķi nebēdājās, ka bija jāpamet šī māja. Viņš priecājās par iespēju pārcelties uz jaunu mājvietu, jo jaunajās mājās bija pirmās bikses un jaciņa, kā jau visiem vīriešiem pienākas.

1888.gadā Bukumi, meklēdami vietu ar labāku algu, nolīgst uz gadu par kalpiem ķieģeliešu Raveļos. Tomēr dzīves apstākļi un saimnieku attieksme tur ir slikta un nākošajos jurģos 1889.g. ģimenes ceļš ved uz Podzēnu Gāršām - mežu ielokā iekoptu saimniecību.

Gāršās Bukumi nodzīvo divus gadus, tur Kārlim 1890.g. 13.jūnijā piedzimst brālītis, kuru nosauc par Jāni [2.]. Gāršās dzīve Kārlim visumā patīk, tur viņam ir draugs - saimniekdēls Pēteris, tur labas ogošanas un riekstošanas vietas. Tomēr alga šeit pamaza, Kārļa tēvam ar saimnieku rodas nesaprašanās un 1891.g. ģimene atkal pārceļas, šoreiz ceļš ved uz mujāniešu Dravēku jeb, kā K.Bukums raksta savās atmiņās, Draviku. Mujānieši laukstrādniekiem esot maksājuši lielākas algas.

1892.g. Bukumi no Dravēkas pāriet uz kaimiņos esošajiem Zeltiņiem, kur ģimene pavada piecus gadus. Zeltiņos 1895.g. 23. janvārī Kārlim piedzimst māsiņa Emma [2.].

Zeltiņos viņš iemācas rakstīt latviski un krieviski un 1894.g. sāk iet "Baznīcas skolā" Valmierā, kur mācoties, pa nedēļu mitinās pie krustēva Pārgaujā, bet brīvdienās dodas pie vecākiem uz Zeltiņiem.  

1897.g. Kārļa vecāki pārceļas uz Rubeni, kā var noprast no atmiņās teiktā, atkal uz Jankām. Skolas gaitas Kārlis turpina Rubenes draudzes skolā, taču 1898.g. ir viņa pēdējais mācību gads. Līdz draudzes skolas beigšanai atliek viens gads, taču radinieki pierunā Kārļa vecākus skološanai mest ar mieru. Kārlis ļoti vēlas mācīties tālāk, taču ģimene to neatbalsta.

1898.g. Kārlis ar māti dzīvo īrētās telpās Bērzkalnos, bet tēvs, pārtraucis laukstrādnieka gaitas, strādā gadījuma darbus plašākā apkārtnē.

Par paša nopelnīto naudu Kārlis pērk un ar interesi lasa grāmatas par vēsturi, arheoloģiju, ievērojamiem cilvēkiem. Kopš 16 gadu vecuma strādā mežu darbus kopā ar tēvu.

1900. gadā (17 gadu vecumā) Kārli nodod mācībā pie vietējā kurpnieka meistara, taču šis darbs viņu nemaz nesaista un pēc pāris gadiem Kārlis to pamet un dodas uz Valmieru, kur strādā par palīgu kādā veikalā un, iespējams, arī kādus citus darbus.

20. gadsimta sākuma gados K.Bukums kļūst par kolportieri - apkārtstaigājošu grāmatu tirgotāju. Grāmatas pārdodot, Bukums izstaigā kājām visu Ziemeļvidzemi. Ceļodams ieklausās ļaužu valodās, interesējas par tautas tradīcijām. Tad iestājas par mācekli pie Strenču fotogrāfa D.Spundes.

Apguvis fotogrāfa iemaņas, K.Bukums līdz 1914.g. strādā par  Spundes palīgu.

1914.g., sākoties I pasaules karam, K.Bukumu iesauc cariskās Krievijas armijā.

1915.g. 7.februārī Kārli frontē Polijā smagi ievaino - viņam noņem kāju, kam seko evakuācija uz Petrogradu un 20 mēnešu ilga ārstēšanās. Par ievainojumu Bukums saņem 4. pakāpes Jura krusta medaļu. Iznācis no slimnīcas, Kārlis Petrogradā uzsāk fotogrāfa darbu, kā arī, izgatavo un pārdod somas, dažādus koka priekšmetus, u.c.

1920.g. 20.augustā K.Bukums atgriežas Latvijā, Valmierā. No Valmieras Invalīdu savienības viņu ievēl kā pārstāvi Rīgas valdē, kur Bukums kļūst par kasieri.

1926.g. K.Bukumam kā kara invalīdam piešķir apbūves gabalu Valmierā, Pārgaujā, Meža ielā, kur viņš, kopā ar sievu Elīzu Olgu, ar kuru aprecējās 1927.g., uzceļ māju.

Ģimenē piedzimst divi dēli - Kārlis un Gunārs, kuriem abiem tēvs palīdz iegūt augstāko izglītību. 

Neatkarīgās Latvijas laikā K.Bukums nomā no Valmieras pašvaldības vairākus kioskus.

Pēc II pasaules kara, atjaunojoties padomju okupācijai, K.Bukuma uzcelto māju 1947.g. nacionalizē un 70.gadu sākumā pārbūvē, viņa ģimenei atstājot vienu trīsistabu dzīvokli, par kuru Bukumiem valstij jāmaksā īre.

20. gados, dzīvojot Rīgā, Bukums kādā avīzē pamana folkloristes Annas Bērzkalnes aicinājumu vākt un iesūtīt jaundibinātajai Latviešu folkloras krātuvei tautas gara mantas. Par iesūtīto materiālu pēc apjoma paredzēta arī samaksa, kas Bukumam nav mazsvarīgs jautājums. Kārlis Bukums kļūst par vienu no pirmajiem LFK līdzstrādniekiem sava garā mūža laikā savācot un iesūtot ap 18 000 vienību. Folkloras materiālus - teikas, nostāstus, tautas dziesmas, pasakas, anekdotes, teicienus, ticējumus, paražas, kā arī apvidvārdus un vietvārdus Bukums sūta arī Latviešu valodas un literatūras institūtam, kur pavisam no viņa saņemtas ap 60 pierakstītas klades un burtnīcas, kā arī Latvijas nacionālās bibliotēkas (toreiz - Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēkas) Reto grāmatu un rokrakstu nodaļai. 

Padomju varas gados K.Bukums strādā gan kādā artelī, gan arī par kalpotāju valsts bankā. 1958.g. K.Bukums aiziet pensijā, turpinot folkloras materiālu un vēsturisku ziņu vākšanu līdz pat 90 gadu vecumam.

Jubilejā 1974.g. 6.aprīlī sirmo vācēju godināt ieradās gan LFK un Latviešu valodas institūta darbinieces.

Dzīves gaitas K.Bukums beidz 1979.g. 10.martā.

Publikācijas

Bukums, K. Senču kāzu parašas Kokmuižas pagastā. Magazina nr.327 (19.08.1938.), nr. 328 (26.08.1938.), nr. 329 (02.09.1938).

Avoti un literatūra

[1.] LVVA, 235.f., 4.apr., 2093.l., 36.lp.

[2.] LVVA, 2723.f., 1.apr., 29.l., 247.lp.

[3.] LVVA, 235.f., 4.apr., 2095.l., 165.lp.

Bukums, Kārlis. Autobiogrāfiskas atmiņas. Izraksti no K.Bukuma fonda (A 146) materiāliem LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā

Kārļa Bukuma Latviešu folkloras krātuvē iesūtītās fotogrāfijas (ar anotācijām).

Raģe, E. Tautas gudrībā lūkoties. Liesma, 06.04.1974.

Vēveris, I. Filatēlists un folkloras vācējs. Liesma, 15.01.1963., 3.lpp.

***