Roberts Liepkalns

Diriģents Roberts Liepkalns. Dzimtā puse Dundaga.

Andrejs Cīrulis Līgatnes novada ziņās raksta : 

Viņš bija klusi un nemanāmi strādājis Anfabrikā, galdniecībā. Es tikai stipri vēlāk uzzināju, ka tā nemanāmā strādāšana bija nepieciešama, lai notušētu padomju laikā nevēlamas ziņas. Jaunībā viņš bija saistīts ar nacionālajiem partizāniem, spīdzināts (par to liecināja viņa sakapātie pirkstu gali), sodīts un ilgu laiku pavadījis izsūtījumā Sibīrijā. Atgriešanās Dundagā viņam bija liegta, tāpēc viņš dzīvoja Līgatnē, Spriņģu kalnā, mazītiņā dzīvoklītī, kas slavens bija ar to, ka Roberts tur bieži mēģināja trompeti un suns gaudoja līdzi. Spēlēšanas un gaudošanas laiki, protams, bija saskaņoti ar kaimiņiem – nevienam nekāds sliktums neradās, toties orķestrim bija tiešām cienījams diriģents. Personīgi man ar Robertu Liepkalnu īpaša spēlēšanas stāža nebija, jo 11. klasē no orķestra jau biju aizgājis – bija jādod vieta jaunajiem.

Roberts Liepkalns nomira pavisam jauns – ap piecdesmit gadiem, un Zanderos viņa kaps ir pretī mūsu bijušajiem skolotājiem Birutai un Fricim Vimbām un Vilhelmīnei Ošupei.

Arī ar viņa aiziešanu saistīta kāda ļoti liela neparastība. 1964. gada vasarā viņš aizbrauca vasaras atvaļinājumā uz dzimto Dundagu. Bet pirms aizbraukšanas galdniecības priekšnieks Anfabrikā Robertam licis uztaisīt kādu zārku, ja nu gadījumā atvaļinājuma laikā kādam ievajagas. Dundagā Robertam sāka sāpēt vēders, vietējam ārstam bijušais aizdomas par apendicītu. Bet rajona dakteri vietējā kolēģa diagnozi bija izbrāķējuši, un, kad nu operācija tomēr veikta, viss bijis par vēlu. Tā nu paša darinātais zārks viņam pašam arī noderēja.

Roberts Liepkalns uz Līgatnes dzīvi atstāja iespaidu arī tādā veidā, ka šeit strādāt atbrauca viņa meita Maija Brūvere, kas neilgā laikā kļuva par lielu aktīvisti sabiedriskā darba norisēs, jo īpaši laikraksta „Līgatnes Papīrnieks” veidotāju pulkā. Maija Brūvere drīz vien pēc tēta nāves aizbrauca atpakaļ uz tēva dzimtajām vietām un visu mūžu nostrādāja par žurnālisti gan Talsu rajona, gan Talsu novada laikrakstā. Bet Līgatne viņai visu mūžu ir mīļa un dārga, jo te taču bija ielikts žurnālistikas profesijas pamats.