Ādolfs Talcis

Dzimis laukstrādnieku ģimenē. Mācījies Rūjienas vidusskolā, Rīgas pilsētas amatniecības skolā, 1931. gadā beidzis Rīgas Tautas augstskolas literatūras un žurnālistikas studiju.

Bijis tautas augstskolas žurnāla "Signāls" faktiskais redaktors 1928.-30.,

1930.g.21.jūnijā apprecējies ar Noru Pūķi (14.07.1908-05.10.1976), šķīries.

1930.-34. strādājis par literātu biedrības "Domas" valdes sekretāru ,

1933.-34. vienlaikus arī par laikraksta "Dienas Lapa" redakcijas sekretāru.

1934.-40. bijis akciju sabiedrības "Riti" inkasents,

1940. gadā - laikraksta "Daugavas Vēstnesis" atbildīgais redaktors,

1941. gadā - laikraksta "Literatūras Avīze" redakcijas sekretārs.

2. pasaules kara laikā, cīnoties Sarkanās armijas pusē, kritis gūstā, bet atbrīvots; strādājis Priedaines kūdras fabrikā.

1944.-45. PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskās nodaļas direktora vietnieks,

1945.-48. Padomju Latvijas Rakstnieku Savienības valdes sekretāra palīgs un vietnieks.

1949.-50.  žurnāla "Bērnība" skolu daļas vadītājs,

1954.-56. laikraksta "Cīņa" speciālkorespondents.

1956.-65. Rakstnieku Savienības valdes sekretārs.

Pēdējos 19 mūža gados strādājis Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs- bijis komitejas valdes priekšsēdētājs un padomes vecākais.

Vērtējis ārzemju latviešu rakstnieku (J. Bičoļa, Anšlava Eglīša, P. Jēgeres- Freimanes, J. Klīdzēja, N. Valtera u.c.) darbus, sacerējis feļetonus par latviešu emigrāciju.

Rakstnieku Savienības biedrs (1940), LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1964).

Pirmā publikācija- stāsts "Vecā ķieģeļnieka jubileja" laikrakstā "Sociāldemokrāts"1928.22.-23.V. Pēc kara darbojies galvenokārt mākslinieciskā apraksta žanrā, arī stāstos, novelēs, tēlojumos pievērsies konkrētiem cilvēkiem un notikumiem- Atlantijas zvejniekiem, neskarto zemju apguvējiem, izlūkiem u.c. Izdotas grāmatas:

• "Dumpīgā grāmata" (1931),
• "Manas raibās dienas" (1958),
• "Tālajos ciemos" (1960),
• "Dižjūras kapteinis" (1962),
• "Tikšanās ar okeānu" (1964, pārstrādāts izdevumā "Ak vai, kā jūra krāc" 1984),
• "Ko šalc priedulājs" (1967),
• "Soļi tumsā" (1969, kopā ar F. Rekšņu),
• "Sūrie vēji" (1974) u.c.,

arī grāmatas bērniem. Sastādījis aprakstu krājumus, publicējis recenzijas, kritiskus apcerējumus par literatūras jautājumiem.

Avots: Valmieras bibliotēka  

***

Pēc vēsturnieka B. Daukšta ziņām- Ā. Talcis, majors, bijis aktīvs VDK darbinieks (ziņotājs), kas sūtīts arī uz politieslodzītā K. Skujenieka aresta vietu.

Ā. Talča atskaite:

Pirmajā sarunā Knuts Skujenieks izteicās, ka viņš notiesāts nevainīgs, ka lieta pret viņu “safabricēta” bez jebkāda juridiska pamata un ka viņš

nodomājis iesniegt Augstākajā Tiesā lūgumu lietu vēlreiz izskatīt, un ir pārliecināts, ka pēc vēlreizējas tās izskatīšanas tiks REABILITĒTS.

Tajā vakarā neiznāca tuvāk aprunātiespar viņa nodarījumu un tiesāšanas apstākļiem, jo bijām visu vakaru kopā ar vairākiem citiem ieslodzītajiem.., kur izraisījās vispārīgas pārrunas par dzīvi republikā un ieslodzīto ikdienu.

Iepazinos tai vakarā ar dažiem Knuta Skujenieka ieslodzījumā uzrakstītiem dzejoļiem, tie bija par dabu, par dzīvības rosmi dabā un reizē saistīti ar pārdomām par sūro dzīvi, kas sagādā ciešanas un likstas.

Viņš stāstīja, ka sarakstījis dzejoļus vairākiem krājumiem, aizsūtījis tos sievai mājās, un ir pārliecināts, ka pienāks laiks, kad varēs atkal dzejoļus publicēt.

Skujenieks stāstīja par saviem nodomiem rakstīt poēmu, lugu, tulkot rietumu progresīvos dzejniekus – Garsiju Lorku, Nerudu u.c.

Man viņš šķita rosmes pilns, nejutu viņā naidu vai rūgtumu par it kā netaisnīgi nodarīto pārestību

(Seko nosvītrotais – “viņš izteicās, bet, manuprāt, uz bīstamas robežas, ieslīgt..” B. D.)

Viņš pat izteicās, ka esot kļuvis vīrišķīgāks, drosmīgāks, ar asāku domāšanu, un kašajā ziņā tie 2  1/2 gadi, kas pavadīti ieslodzījumā, nākuši viņam par labu.

Vēlāk, iedziļinoties sarunā, man radās pārliecība, ka Knuts Skujenieks tiešām ir dabūjis labu mācību, bet, ka ilgstoša palikšana ieslodzījumā var iedarboties pretēji – nokaut viņā ticību dzīvei.

(Atkal nosvītrots – “Viņam kā iejūtīgam dzejniekam tas var beigties katastrofāli.”

Radās nodoms ierosināt Rakstnieku savienības valdes sekretariātā, lai tas mēģinātu lūgt attiecīgajās iestādēs apžēlot Knutu Skujenieku vai arī samazināt viņam sodu.