Eižens Lūsis

Dzimis 1905. gada 23. novembrī Zurnabadas Pretmēra stacijas vadītāja veterinārārsta Jāņa Lūša ģimenē Gandžā, Jelizavetpoles guberņā.

Studējis LU Dabaszinātņu fakultātē (1926–1929), LU VMF (1929–1941). Sastāvējis korporācijā Latvija, aizsargu organizācijā.

Strādājis LU Mikrobioloģijas institūtā par kalpotāju (1924–1926), preparatoru (1926–1935), Veterinārā departamenta Sērgu pētīšanas laboratorijā pie LU VMF par laborantu (1935–1940), LU VMF Higiēnas institūtā par asistenta v. i. (1940), asistentu (1941–1942), LLA VF Higiēnas/Epizootoloģijas katedras asistentu (1945–1949), vecāko pasniedzēju (1949–1951). Bijis LPSR ZA Mikrobioloģijas institūta vietējās kontroles laboratorijas vadītājs (1948–1949). Sākot ar 1951. gadu, 20 gadus strādājis veterinārmedicīnas praksē. Pensijas gados kļuvis metālapstrādes daiļamatnieks.

Mācījis epizootoloģijas mācību priekšmetu.

Pētījis tuberkulīna desensibilizācijas fenomenu. Disertācijas darbu nepabeidza, jo atbrīvots no darba LLA “štatu samazināšanas dēļ.”.

Bijis LPSR Republikāniskā veterinārā laboratorijas bakterioloģskā nodaļas vadītājs (1960–965). LVB goda biedrs.

Avots: Pētera Keidāna, Oļģerta Parčinska pētījums „Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes absolventi – mācībspēki Latvijā”;

Kopēja kapavieta ar Ēriku Lūsi (1910-1998).