Valdis Matīss

Dzimis 1944.gada 24.oktobrī Rugājos skolotāju Ādolfa un Alīnas Matīsu ģimenē. No izvešanas 1949.gada 25.martā ģimeni izglāba vecmāmiņa, nomirdama tieši iepriekšējā vakarā. Atļāvuši viņu apglabāt. Tēvs darbā skolā atgriezties nevarēja, bet mammu pārcēla uz Bērzpili, kur arī Valdis sāka skološanos 1.klasē. Ceļojot mammai līdzi, mācījās arī Rugājos, un kādu laiku arī Eglaines skolā. Vidusskolu pabeidza 1962.gadā Bērzpilī. Jau skolas gados viņš zināja, ka grib savu dzīvi saistīt ar militārām lietām.

Pēc vidusskolas Valdis devās uz Ļeņingradas artilērijas skolu un, to beidzot, bija leitnants artilērists. Piecus gadus bija artilērijas dienestā Rīgā, tad devās uz Ļeņingradas Artilērijas akadēmiju, pēc kuras beigšanas piecus gadus dienēja Baltkrievijā, izaugot līdz pulka komandierim. Gribējās mācīties tālāk, taču Ģenerālštāba akadēmija viņam bija slēgta, jo tēvs bija pretpadomju elements un radi dzīvoja ārzemēs. Taču Maskavas Frunzes kara akadēmijas aspirantūrā viņu pieņēma, un tur četru gadu laikā Valdis Matīss izstrādāja disertāciju, saņēma militārā docenta grādu un strādāja par katedraas vadītāju. Tā bija izcila militārā izglītība  un militārā karjera Padomju Savienībā.

Tūlīt pēc 1991.gada militārā puča Valdis Matīss uzrakstīja iesniegumu par atvaļināšanos no armijas. Jau rudenī viņu uzaicināja uz Latvijas Republikas Augstāko Padomi un lūdza gatavot priekšlikumus Latvijas Bruņoto Spēku un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas izveidei. Valdis Matīss atzīst, ka 1992.gada 6.aprīlis bija skaistākais brīdis viņa mūžā - LR Nacionālās aizsardzības akadēmijas atklāšana. No 1992.gada līdz 1998.gadam viņš bija šīs akadēmijas rektors.

Kad pēc sešiem gadiem Valdim Matīsam piedāvāja militārā atašeja amatu ASV un Kanādā, viņš to pieņēma. Sekoja pieci gadi šajās valstīs, bet no 2003.gada - LR Aizsardzības ministrijas militārais atašejs Krievijā. No profesionālā militārā dienesta atvaļinājās 2007.gada oktobrī. No 2007.gada līdz 2009.gada februārim - aizsardzības ministra padomnieks. V.Matīss bija Viestura ordeņa lielvirsnieks, 1997.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Bija Latvijas ģenerāļu kluba un Latviešu virsnieku apvienības biedrs.

Miris 2010.gada 24.maijā, apglabāts Lazdukalna pagasta Garosilu kapos.

Avots: Balvu bibliotēka