Ādolfs Tarbunass

Viņa vecāki ienākuši Latvijā no Radvilišķu apkārtnes Lietuvā. Tēvs bija dzelzceļnieks, bet māte strādāja par pavāri. Vēlāk ģimene dzīvoja Viļānos, Augškalnē, Višķos. Ādolfs Tarbunass mācījās Aglonas ģimnāzijā. Aktīvi iesaistījās ģimnāzijas audzēkņu pašdarbības pulciņos - spēlēja klarneti, dziedāja korī, darbojās dramatiskajā pulciņā.

1927. gadā, pēc ģimnāzijas beigšanas, iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un 1932.gada 8. maijā Sv. Jēkaba katedrālē arhibīskaps A. Springovičs viņu iesvētīja par priesteri. No 1932.-1934. gadam viņš kalpoja Bēržu draudzē par vikāru pie prāvesta Jēkaba Kindzuļa. Te viņš iemantoja sirmā prāvesta un draudzes uzticību..

Neilgu laiku 1934. gadā viņš bija arī Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas vikārs, bet no 1934.-1946. gadam atkal bija Bēržu draudzes viceprāvests.

1936. gadā Tarbunass atgriezās Rēzeknē. Bija Rēzeknes vidusskolas un komercskolas kapelāns, Rēzeknes Jēzus Sirds draudzes vikārs un Katoļu jaunatnes biedrības centrālās valdes loceklis un vadītājs. Priesteris Tarbunass daudz darīja šīs plašās katoļu jaunatnes organizācijas labā. Apveltīts ar lieliskām oratora dāvanām, viņš sekmēja organizācijas izaugsmi un veica jaunatnes izglītošanas darbu. Apmeklēja daudzas Latgales novada biedrības nodaļas, uzstājās ar referātiem un izglītojošiem priekšlasījumiem, palīdzēja un pamācīja organizēt darbu.1938. gadā, uzņemdamies biedrības mēnešraksta „Sauleite” redaktora pienākumus, viņš pūlējās sagādāt jaunatnei vērtīgu un interesantu .lasāmvielu. Pats daudz rakstīja „Sauleitē” par morāles, ētikas, kultūras un reliģijas jautājumiem. ”Sauleitē” publicējās tādi pazīstami Latgales novada kultūras, literatūras un garīdzniecības pārstāvji kā Leonards Latkovskis, Jānis Klīdzējs, Naaizmērstule, Vladislavs Bernāns, Henrihs Trūps, Kazimirs Duļbinskis u.c. Dzīvodams Rēzeknē, Tarbunass tulkoja latviski un izdeva arī dažas grāmatas.

1944. gadā Tarbunass pabeidza katoļu Teoloģijas fakultāti un tika iecelts par Bērzgales prāvestu, tad īsu laiku bija Rīgas Sāpju dievmātes draudzes prāvests un kūrijas notārs 1945. gada janvārī viņu arestēja un notiesāja uz septiņiem gadiem par „pretpadomju aģitāciju”. Sekoja 7 gadi ieslodzījumā Vorkutā un vēl 4 gadi turpat brīvībā, bet bez tiesībām atgriezties Latvijā. Izsūtījumā pavadīti vairāk kā 11 gadi.

Pēc atgriešanās Latvijā Ādolfs Tarbunass nepilnu gadu kalpoja Pušas draudzē, bet jau 1957. gada februārī tika pārcelts uz Bēržu draudzi, kurā atkal nokalpoja 11 gadus. 1968. gadā viņu iecēla par Baltnavas draudzes prāvestu. Baltinavā tāpat kā Bēržos prāvests veica baznīcas sakārtošanas darbus – remontēja un krāsoja baznīcas iekštelpas, izraks jaunu aku baznīcas dārzā, iegādājās jaunus liturģiskos tērpus un jaunus solus. Viņa laikā Baltinavā iegādātas arī ērģeles.

Prāvests Tarbunass prata latviešu, lietuviešu, poļu, krievu un latīņu valodas. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Ādolfs Tarbunass miris 1976. gada 2. decembrī un apbedīts Baltinavas pagasta Merkuzīnes kapsētā. Pateicīgie draudzes locekļi viņam ir uzstādījuši pieminekļi.

Avots:Balvu bbliotēka