Aleksandrs Kuzņecovs

A/S „M. S. Kuzņecovs“ mālu trauku fabrikas direktors.

Krievijas porcelāna magnātu — miljonāru Kuzņecovu dinastijas lidojums augšup sākās 1810. gadā. Tajā gadā lauku kalējs Jakovs (tāpēc pieņēma uzvārdu — latviski tas būtu Kalējs — Kuzņecovs) Maskavas tuvumā pie Gžeļas nodibināja nelielu porcelāna fabriku, taãu par firmas dibināšanas gadu uzskata 1812. gadu, kad fabrika jau strādāja ar pilnu jaudu. Pēc Jakova nāves uzņēmumu sāka vadīt viņa vecākais dēls Terentijs — paplašināja šo un 1832. gadā nodibināja vēl vienu fabriku Duļevas ciemā Vladimiras guberņā. Pēc Terentija nāves grožus pārņēma viņa vecākais dēls Sidors Kuzņecovs. Vīrs ir bijis ar vērienu — 1841. gadā tieši viņš nodibināja manufaktūru arī Rīgas pievārtē Ķengaraga tuvumā, toreizējā Dreilingsbušā. Sākumā uzņēmuma nosaukums ir S. T. Kuzņecova fabrika, kas ražo pusfajansa, bet kopš 1851. gada — arī porcelāna izstrādājumus.

1864. gadā pēc Sidora nāves Duļevas un Rīgas fabrikas vadību pārņēma viņa dēls Matvejs. šo vārdu — Matvejs Kuzņecovs, Rīgas goda pilsonis, Pirmās ģildes tirgonis — ir vērts atcerēties. Tieši viņš Kuzņecovu porcelānam sarūpēja tādu slavu, kas nav vītusi šobaltdien. 1872. gadā Matvejs mainīja sabiedrības nosaukumu uz M. S. Kuzņecova sabiedrība. Tajā gadā Maskavas politehniskajā izstādē fabrikas izstrādājumi saņēma galveno balvu un līdz ar to arī tiesības fabrikas zīmē izmantot Krievijas valsts ģerboni — divgalvaino ērgli. Taču 1887. gadā Matvejs vēlreiz mainīja uzņēmuma nosaukumu, nodibinot M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabriku, kurā bez Rīgas bija vēl sešas lielas fabrikas visā Krievijas impērijā un kurā iegāja visi Kuzņecovu ģimenes locekļi ar viņu pašu priekšgalā.

19. gadsimta beigās sabiedrība pakāpeniski sagrāba savās rokās gandrīz visu Krievijas porcelāna rūpniecību (tās īpašumā pārgāja pat pazīstamā Gardnera porcelāna fabrika). Fabrika izejvielas saņēma no Krievijas, Vācijas, Holandes, Anglijas, Francijas un Skandināvijas. Gatavo produkciju realizēja ne tikai Baltijā un Iekškrievijā, bet izveda arī uz Angliju, Holandi un to kolonijām. 20. gadsimta sākumā Kuzņecovi kļuva par krievu porcelāna un fajansa rūpniecības monopolistiem.

— Matvejs Kuzņecovs rūpīgi sekoja porcelāna rūpniecības attīstībai citās valstīs un regulāri komandēja savus speciālistus uz ārzemēm, lai viņi tur iepazītos ar jauniem porcelāna ražošanas sasniegumiem, —  raksta pētniece M. Pāvele. — Viņš panāca, ka Kuzņecovu sabiedrības fabriku lētie, labas kvalitātes ražojumi arvien vairāk izspieda ārzemju ražojumus no vietējā tirgus un radīja nopietnu konkurenci pasaules tirgū. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Kuzņecova fabriku ražojumi ieguva augstus apbalvojumus daudzās izstādēs Krievijā un ārzemēs, piemēram, Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, Taškentā, Ņižņijnovgorodā, Parīzē, Čikāgā.

Apogeju fabrika sasniedza 1908. gadā, kad tika izgatavoti 22 314 396 izstrādājumi, no tiem 11 450 025 bija porcelāna, 3 750 078 — fajansa un 7 114 293 — pusfajansa trauki.

Matvejam bija pieci dēli un divas meitas. Bijuši viņi dievbijīgi cilvēki —  ne smēķēja, ne dzēra, stingri ievēroja vecticībnieku paražas un uzstājuši tādiem būt arī saviem strādniekiem, no kuriem katram, stājoties darbā, dāvināja Bībeli. ļaužu atmiņās saglabājies kāds interesants pastāsts. Ieradies reiz vecais Kuzņecovs kāda veca strādnieka mājās un jautājis: — Vai lasi Svētos Rakstus? — Lasu, —  atbildējis uzrunātais. — Vai daudz esi izlasījis? — turpinājis Kuzņecovs. Strādnieks norādījis lappusi, bet darba devējs nemanot mazliet tālāk ieslidinājis 25 rubļu banknoti. Pēc mēneša godājamais ciemiņš viesojies atkal. Tvēris pēc Bībeles, un —  banknote sveika un vesela! Ak, tu! — viņš teicis vecajam strādniekam. — Sameloji gan: ja būtu Svētos Rakstus lasījis, būtu naudu atradis. Un iebāzis banknoti atpakaļ savā kabatā.

Kaut arī Kuzņecovi bija tipiski uzņēmēji un taupīgi, tomēr savus strādniekus neaizmirsa. Rīgā viņi ziedoja vecticībnieku kopienas vajadzībām un skolas celtniecībai, kuru īsi pirms 1. pasaules kara uzbūvēja pie Stahanoviešu tilta. Fabrikā darbojās pulciņi —  strādniekiem mācīja lasīt, rakstīt, latviešu valodu, dejas un bajāna spēli. Olga Dorofejeva un Sergejs Grodņikovs pētījumā avīzē Subbota uzsver, ka Kuzņecovu fabrikā bija vēl kāda godājama tradīcija —  dāvināt darbiniekiem svētkos un dzimšanas dienās traukus. Taču atšķirībā no produkcijas, kas nonāca veikalu plauktos, uz dāvinātajām fajansa un porcelāna lietām nespieda zīmogu, lai dāvanas saņēmējs nekristu kārdinājumā to pārdot.

Kad 1908. gada septembrī nodibināja Rīgas vecticībnieku savstarpējās palīdzības un izglītības biedrību (vēlāk to pārdēvēja par Vecticībnieku biedrību Latvijā), tās goda locekļu vidū līdzās Vidzemes guberņas gubernatoram Zvjagincovam un Rīgas policijas priekšniekam Nīlenderam bija arī fabrikantu Kuzņecovu ģimene. Starp citu, Rīgas vecticībnieki bija pirmie visā Krievijas impērijā, kas apvienojās savā biedrībā. šai kapitālistiskajai idillei svītru pārvilka 1. pasaules karš. Mazā preču pieprasījuma un izejvielu trūkuma dēļ ražošana sašaurinājās. Frontei tuvojoties, fabrika darbību pārtrauca, un 1915. gadā 140 vagonos fabrikas iekārtas evakuēja uz Kuzņecovu fabrikām dziļāk impērijā. Izbrauca arī paši īpašnieki.

Boļševiku izdarītais apvērsums 1917. gada oktobrī pielika treknu punktu Kuzņecovu maršam plašajos noieta tirgos nu jau bijušās Krievijas impērijas teritorijās. Padomes Krievijā viņiem atņēma visu. No ierindas pilsoņu dzīves Kuzņecovus paglāba tikai Latvijas valsts nodibināšana. Jaunās republikas veidotāji lēma, ka privātīpašniekiem pieder viss, kas reiz piederējis. Tā fabrika Rīgā kļuva par vienīgo īpašumu, kas palika Kuzņecovu rokās no reiz tik iespaidīgās porcelāna un fajansa impērijas. Matveja bērni nolēma pārcelties uz Rīgu. Pirmais atgriezās jaunākais dēls Mihails un ķērās pie ražošanas atjaunošanas fabrikā. Viņam nudien negāja viegli — teju visas ražošanas iekārtas 1915. gadā bija evakuētas uz Krieviju un izvietotas Kuzņecovu fabrikās, kurās nu saimniekoja komunisti. Tomēr jau 1921. gada janvārī prese Latvijā ziņoja, ka Kuzņecova fabrika atjaunojusi darbību.

Kaut gan laupījusi Kuzņecoviem visu, Padomju Krievija koķetēja ar Kuzņecovu fabriku, izmantojot to kā savdabīgu tiltu attiecībās ar Latviju. Par to liecina Padomju Krievijas sūtņa Latvijā Jakova Gaņecka (viņš uzturēja proletāriskas valsts pārstāvim neraksturīgi greznu dzīves stilu) gājieni. 1921. gada 29. aprīlī Jaunākās Ziņas vēstīja, ka vakar tvaikonis tāds un tāds no Ščecinas atgādājis viņam greznu automobili, kas esot izmaksājis 25 tūkstošus krievu zelta rubļu. Atšķirībā no tolaik izplatītajiem auto bez virsbūves tas esot slēgts, ar visām ērtībām un iekšā pat apgaismots ar elektrību! Pēc mēneša avīzes ziņotais, ka Gaņeckis fabrikā pasūtījis sev fajansa trauku servīzi 200 cilvēkiem un ka trauki izgatavojami ar zīmējumiem no proletāriskās valsts dzīves un izmaksāšot vairāk par pusmiljonu rubļu, vēlreiz apliecina Kuzņecovu fabrikas markas neapšaubāmo prestižu laikabiedru acīs.

1922. gada vasarā un rudenī Rīgā atgriezās pārējie Kuzņecovi —  Matveja Kuzņecova meita Klaudija un dēli Nikolajs, Sergejs, Aleksandrs un Georgijs ar ģimenēm. Maskavā palika Anna. Augustā Latvijas Finansu ministrija pārreģistrēja Porcelāna un fajansa trauku sabiedrības M. S. Kuzņecovs statūtus, bet 14. novembrī reģistrēja to kā akciju sabiedrību. Formāli viss bija gatavs lēcienam tirgū. Nelaime tāda, ka tirgus vairs nebija vecais. Kas gan bija Latvijas tirgus salīdzinājumā ar bijušās Krievijas impērijas tirgu?! Kaut arī preci eksportēja uz Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju, bijušo vērienu Kuzņecovi nekad vairs neatguva.

20. gados ražošanas apjomi fabrikā samazinājās. 1913. gadā tajā strādāja 2650 cilvēki, bet 1926. gadā — vismaz piecas reizes mazāk (458 cilvēki). Sašaurinājās kvalitatīvu izejvielu importa un produkcijas eksporta iespējas. Ražošana nesa zaudējumus, trūka līdzekļu iekārtu un tehnoloģiju modernizācijai. Izstrādājumu mākslinieciskais līmenis nebija augsts. 30. gadu sākumā pie apvāršņa parādījās bankrota draudi. Taču Kuzņecovi atrada izeju. 

— 1932. gadā daļu akciju viņi pārdeva talantīgam uzņēmējam, inženierim ķīmiķim Mārtiņam Kalniņam un ievēlēja viņu par akciju sabiedrības M. S. Kuzņecovs valdes priekšsēdētāju, — raksta V. Štrauss. Turīga zemnieka dēls Kalniņš bija studējis ķīmiju Vācijā, vēlāk Jēnas universitātē, piedalījies 1. pasaules karā. 1921. gadā atgriezās Latvijā, paņēma bankā kredītu, nodibināja krāsu (tās pēckara celtniecības buma laikā bija ejoša prece) ražošanas fabriku un triju gadu laikā kredītu atdeva. Izgudroja veļas pulveri Nitra, kas nesa ievērojamu peļņu. Tad, lūk, šis latvietis vadīja Kuzņecovu fabrikas rekonstrukciju un reorganizāciju. Par konsultantu pieaicināja Mākslas akadēmijas profesoru Rūdolfu Pelši, bet par galveno mākslinieku Romanu Sutu, kura vārds komentārus neprasa. Viņš fabrikai izgatavoja milzumu skiču, piesaistīja tādus māksliniekus kā Jēkabu Bīni, Vilhelmu Vasariņu un Ansi Cīruli. Suta izveidoja arī skolu fabrikas mākslinieku apmācībai.

Matveja mazmazmazdēls Vladimirs Tumans no ASV sarunā ar Rīgas porcelāna muzeja krājuma glabātāju Zandu Zībiņu norādījis, ka Kuzņecovu ģimene vairs akcijas nav kontrolējusi, toties sabiedrība ātri atguvās — strādnieku skaits gan būtiski nepieauga (1937. gadā viņu bija 700), bet 1935. gadu akciju sabiedrība beidza ar 10 tūkstošu latu peļņu. Auga firmas prestižs. 1934. gadā fabrika izpildīja ārlietu ministrijas pasūtījumu izgatavot porcelāna servīzi 48 personām Latvijas sūtniecībai Padomju Krievijā. 1935. gadā Latvijas sūtnis Briselē uzdāvināja Beļģijas karalim lielu kafijas servīzi, ko Kuzņecovu fabrika bija izgatavojusi pēc Romana Sutas skicēm. Kad 1937. gadā fabrikai apritēja 125 gadi, nozīmīgo jubileju pagodināja Valsts prezidents, 18. decembrī audiencē pieņemot akciju sabiedrības vadītājus. Žests pret žestu — sabiedrības valde nodeva Kārļa Ulmaņa rīcībā firmas izstrādājumus 10 tūkstošu latu vērtībā, lai Valsts prezidents tos nodod Latvijas skolām un citām sabiedriskām iestādēm pēc sava ieskata. Kuzņecovi neapšaubāmi bija Latvijas valstij lojāli pilsoņi. Pēc audiences pie Valsts prezidenta viņi devās uz Brāļu kapiem nolikt vainagus firmas valdes un Kuzņecovu ģimenes vārdā. Tobrīd Rīgā dzīvoja 30 Kuzņecovu ģimenes locekļi.

Šai miera ostā spējš vējš iebrāzās 1940. gada 17. jūnijā — pirmā padomju okupācija atlaida no darba īpašniekus un fabriku nacionalizēja. Septembrī to nokristīja par Sarkano Zvaigzni, bet oktobrī pārdēvēja par Rīgas keramikas fabriku. 1941. gada 14. jūnija deportācijā uz Padomju Savienības austrumiem izsūtīja deviņus Kuzņecovus un Mārtiņu Kalniņu ar ģimeni (viņa mazdēls ir pazīstamais kinorežisors Pēteris Krilovs). Vēl divus Kuzņecovus komunisti arestēja nākamajā dienā pēc Vācijas kara pieteikuma Padomju Savienībai un 27. jūnijā Rīgas Centrālcietumā nošāva.

40. gadu beigās un 50. gadu sākumā dzīvi palikušie izsūtītie atgriezās. šobrīd Rīgā dzīvo Matveja Kuzņecova divas pēcteces Kuzņecovas.

Avots: www.db.lv (Ineta Lipša- Leģendas: Kuzņecovi. Porcelāns. 2008.gada 13.oktobris)