Vilnis Eihvalds

Vilnis Eihvalds bija ievērojams latviešu literatūrzinātnieks, filoloģijas zinātņu doktors, ilggadējs pasniedzējs Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Pasniedza latviešu literatūru posmā no 1890.gada līdz brīvvalsts okupācijai 1940.gadā. Viņš bija viens no trimdas literatūras autoritatīvākajiem speciālistiem Latvijā. Vairāku simtu zinātnisko darbu, rakstu un pētījumu autors, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām.

Valdis Rūmnieks savā grāmatā "Starp Mežaparku un Murjāņiem" raksta, ka Eihvalds bijis vienmēr ļoti elegants, asprātīgs un kā vecpuisis vienmēr meties dažādās dēkās. Piemin arī to, ka Rūmnieka mātei Laimai bijusi ļoti tuva draudzība ap 1972.gadu. Viņi dzīvojuši kopā Laimas Murjāņu mājā.

Vilnis Eihvalds dzimis Dobelē. 1947. gadā beidzis Dobeles ģimnāziju (1.vidusskolu) un iestājās Rīgas Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras nodaļā, kuru beidza 1951. gadā.Turpināja strādāt institūtā par docētāju. No 1958. gada docējis LU Filoloģijas fakultātē ievadu literatūras zinātnē un latviešu literatūras vēsturi, vēlāk speckursus par Eriku Ādamsonu, Aleksandru Čaku, Jāni Poruku, Raini, lar latviešu romantisko dzeju, latviešu liriku un liroepiku XX gsm. 20. un 30. gados. Viņa speckursu par Raini lūdza atļauju noklausīties pat citu fakultāšu un augstskolu studenti. 

Pēdējos gados līdztekus darbam Latvijas Universitātē viņš lasīja lekcijas arī Rēzeknes studentiem. Vilni Eihvaldu atceras Liepājā. Arī Rīgas vidusskolas aicināja viņu ciemos, lai interesanti pastāstītu par latviešu literatūru. Viņš bieži stāstīja par Rīgas kapu pieminekļiem, vadīja ekskursijas pa dažādām Latvijas vietām.

No 1958. gada periodikā publicējis recenzijas un apceres par latviešu rakstniekiem, galvenokārt romantiķiem (E.Ādamsonu, Aspaziju, A.Austriņu, F.Bārdu, A.Čaku, J.Jaunsudrabiņu, V.Plūdoni, K.Skalbi, A.Švābi, A.Upīti, J.Ziemeļnieku u.c.), argumentēti iesaistot tos Eiropas romantisma kontekstā un vienlaikus uzsverot arī nacionālo specifiku. Eihvalds bija erudīts Eiropas literatūraa, filozofijas, mākslas un kultūras pazinējs.

Nozīmīgas ir Eihvalda apceres par Jāni Poruku "Mīlestības pilna sirds" ("Literatūra un Māksla", 16.10.1971.), par K.Skalbi "Pasakķēniņš ciemos nāk..." (LM, 02.11.1979), par F.Bārdu "Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli" ('Varavīksne", 1980), apceru krājumā "Ceļā uz Čaku" (1981) ievietotais Eihvalda raksts "Esi galotne visām lietām...". Rakstījis priekšvārdus F.Bārdas un K.Skalbes "Dzejas izlasei" (1985), A.Čaka izlasei "Tikai tevi es mīlējis esmu" (1986), A.Brigaderes "Pasaku lugām" (1988), K.Skalbes izlasei "Pasakas", J.Ezeriņa izlasei "Noveles" (abas 1988) u.c. Viļņa Eihvalda rakstos - smalka, intelektuāla un asociatīva rakstnieku daiļrades interpretācija, lielinieku režīma laikam arī neierasta, bet skaidri saskatāma brīvdomība. V.Eihvalda literāro darbu, īpaši dzejas analīzes ir spoži meistarības paraugi. Eihvalds regulāri popularizējis literāro mantojumu arī dažādos literāros sarīkojumos.

V.Eihvalda piemiņai izdevniecībā "Pētergailis" iznākusi atmiņu grāmata "Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli"(Rīga,1999), kurā apkopotas Viļņa Eihvalda esejas par Latvijas literatūras darbiniekiem, par bohēmu XX gsm 20. un 30. gados (Čaks, Jānis Grots, Ēriks Ādamsons, Kārlis Skalbe u.c.), viņa lekcijas universitātē, kā arī daudzu ar viņu saistītu cilvēku atmiņas (Nora Ikstena, Kārlis Pamše, Anda Kubuliņa u.c.)

Vilnis Eihvalds dzīvoja Brīvības (tajā laika Ļeņina) ielā 138 mazā dzīvoklītī: "Daudz grāmatu esmu pircis, no daudzām vēlāk šķīries, jo aiz muļķības biju iegādājies arī nevajadzīgas grāmatas. Ja man būtu normāls dzīvoklis, tad piecas istabas būtu pilnas ar grāmatām, bet te nav vietas. Man ir daži izdevumi, kas piederējuši Fricim Bārdam. Es, protams, saprotu, ka tagad tiem vieta ir Raiņa muzejā, bet...Pēckara gados atsevišķas grāmatas turēt mājās bija riskanti... Nekādas elektronikas un citu smalkumu man nav. Grāmatas man te ir vienīgā vērtība."

Uz citiem dzejas laukiem Vilnis Eihvalds devās 1998.gada 6. jūlijā. 10.jūlijā — Rīgas krematorijas lielā sēru zāle bija atvadīties gribētāju pārpildīta. Vilni Eihvaldu apglabāja dzimtās Dobeles Vecajos kapos. Viņa vēlēšanās tika izpildīta - atdusēties dzejnieces Veronikas Strēlertes tuvumā.

Literatūra:

MārtužaE. Sveicienam pacelta platmale // KArogs, 1988, 4;

Lāms O. Poēzijas kontrabandists // LMM, 1998, 2./8.IV;

Radzobe S. "Kur paliek pērnā gada sniegs..." // LMM, 1998, 9./16.VII;

Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli. R., Pētergailis, 1999