Kristaps Roberts Rozenbergs
- Geburt:
- 26.04.1874
- Tot:
- 22.06.1911
- Zusätzliche namen:
- Rozenvalds
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
Kristaps Roberts Rozenbergs dzimis Zaļeniekos, Daukšu mājās.
Margrietas/Grietas un Dāvja Rozenberga dēls.
Aspazijas brālis.
Mana dzīve un darbi (1931) (262. lpp.).
Aspazija
Bez samaņas tā es esot pavadījusi ilgas nedēļas un pārgulējusi vai nu tīfu vai karsoni. Ārsts vairs neesot devis nekādas cerības, tikai mana jaunā, stiprā daba bija nāvi pārvarējusi. Sekas no slimības bija, ka man ausis bij galīgi aizkritušas un es gandrīz neko nevarēju dzirdēt. Kad beidzot atspirgu, man bij kā bērnam jāmācās staigāt, un es izskatījos kā vārga, lauzta puķīte. Arējos apstākļos pa tam bija notikuši daži pārgrozījumi, kas uz mani darīja iespaidu. Man bij radies mazs brālītis, un pat jau nokristīts. Viņu sauca mātes brāļa vārdā: «Kristaps Roberts." Man par lielu izbrīnēšanos es jau pie samaņas nākusi, ieraudzīju, ka manai gultai blakām karājas šūpulis, un atskan bērna spiedzīga bļaušana. Sākot es domāju, ka vēl murgoju, jo es visu laiku biju pavadījusi vienos murgos, bet tā izrādījās par īstenību. Kautkas svešs un neparasts bija iespiedies manā dzīvē, un es nemaz nevaru sacīt, ka tas mani iepriecināja. Pārāk liela jau ari bija gadu starpība, jo es jau biju deviņus gadus veca, un bez tā es biju visu laiku pieradusi pie vientulības.
Man ļaudis sacīja: «Priecājies nu, tev ir mazs brālītis," bet citi smēja un zoboja mani. „Nu tu vairs neesi māju mantiniece, nu ir mantinieks vietā, nu ar tavu godību ir beigas!" Mani tas ļoti sarūgtināja, jo es gan nekad nebiju iejutušies tādā mantinieces lomā, un man ari bija gluži vienaldzīgi, kad kalpi mani allaž par tādu godināja, bet nu gan es sajutu, ka man kautkas trūktu un ka esmu apkaunota. Arī mātes mīlestība, kura bij visa piederējusi man, tagad vērsās uz mazo ienācēju ģimenē. Bija jau nu gan brīži, kad viņa arī mani apglaudīja un man mīļus vārdus deva, bet jūtas bij dalītas, un lielākā daļa vairs nepiederēja man.
Vēl ļaunāki kļuva apstākļi, kad mani nolika pie bērna šūpuļa par šūpotāju. Arā patlaban bija pilna vasara, viss ziedēja un smaršoja un līgot līgoja krāsās un skaņās. Visi ļaudis rosījās pa lauku, un es vienīgi biju nolikta tumšā kaktā pie bērna šūpuļa. Tās bija priekš manis nebaltas dienas. Es sāku savu mazo brālīti nīst. Kādēļ mātei vajadzēja tādu pasaulē raidīt? Vai viņa nevarēja pietikt ar mani vien? Skaidri redzams, ka viņa vairs mani nemīlēja. Ak, kādēļ es biju no slimības piecēlusies! Kādēļ es nebiju uz mūžu iemigusi un vairs neatmodusies! Jaunam mirt nav grūt. Es biju atstāta dzīvē, lai izbaudītu naidu, sāpes un ļaužu apsmieklu. Dusmās iekaisusi, es tik dikti šūpoju šūpoli, ka bērns lēca uz augšu un sāka neganti bļaut, un būtu pat izkritis laukā. Bet tad es atkal aprimu. Ko tas mazais dzīvnieks tur vainīgs, ka viņš pasaulē nācis? Viņš varbūt pats to nemaz nav gribējis un dzīvība tam uzspiesta ar varu! Nē, nē, tur citi visi vainīgi, un galvenais māte, tikai ne viņš. Es ieskatījos tuvāk viņa sejiņā. Ak, cik tā izskatījās vārga un bāla! Cik pats cilvēciņš bij sīciņš un maziņš, kā saujā saņemams vīšķītis. Tas jau nemaz nebij cilvēks, tas bij cilvēka gabaliņš! Maza vaska lellīte ar pērļu dvēselīti! Ko lai ar tādu izdarās, ja nu viņš reiz pasaulē ir ieripojis kā mazs zirnītis citiem pa kājām? Ja es viņu sāktu labi stipri šūpot, tad viņš no šūpuļa izlēktu un būtu beigts. Pat ja galviņu piesistu stiprāk pret šūpuļa malām, ari tad jau viņš apklustu un sastingtu. Cik nu tur tās dzīvībiņas bija! Kā mazs pilieniņš lēzenā, plāniņā stikla trauciņā. Un viņš tā kliedza, itkā saprazdams un no manis baidīdamies. Neviena jau nebija istabā un viņš bij atdots pilnīgi manā varā.
— Greizsirdība, naids, kas man bij uzlaidies uz pleca kā melns krauklis ar asiņainu knābi un baiīgām acīm, aizlaidās prom, un viņa vietā uzlaidās balts, balts balodītis — žēlums: „Dusi, mazā pērļu dvēselīte, es tev nekā nedarīšu!" Dusi, Kristapiņ, Cipīt, Cipulīt! Dusi, es pie mātes mīlestības arī savu sirdssaujiņu pielikšu klāt! Un ja māte ari mani nemaz vairs nemīlētu, un ja man būtu jāmirst aiz bēdām vai citādi, audzi tu liels!" Maza skudriņa, nez' kur gadījusies, pārtecēja viņam pār sejiņu. Es to ar vieglu dvašu nopūtu nost. Divas zilas acu vizbulītes man atvērās pretī no pieres aplociņa, likās, itkā mana siltā dvaša tās būtu uzplaucējusi kā pumpuriņus. Asariņa mirdzēja vēl katrā acī, kā rīta rasa puķu kausiņā, bet raudāšana aprima. Lēni un liegi līgojās tagad šūpulis zem manām rokām savās četrās baltajās aukliņās pakārts pie griestu līkstes, kā ķiršu zari vēdināti no ziedoņa vēja. Es dūdoju paklusi kādu bezvārdu aiju-paiju dziesmiņu, kuru biju noklausījusies ziemu no aizkrāsnes lakstīgalām, circeņiem, un mazais puisītis iemiga. Pēc šīs pirmās pārvēršanās es ar savu brālīti biju salīguši un piedzīvoju to brīnumu, ka mīla netop mazāka, kad viņu dod projām, bet dota arvien pieaug kā rozes zari, kad tos nogriež, sit ārā jaunus asnus un pumpurus. Pie šūpošanas ari mani vairāk nelika, jo ieradās kāda vecenīte, kas šo darbu uzņēmās.
*****
Aspazija, Kopoti raksti, 1. sējums 508.lpp.
Kristaps ari visu laiku gulējis slims, Strautzels sacījis, ka esot zarnu katars, Hakfelds saka to pašu, bet grib vēl pārliecināties, vai nav lentenis. Viņš ari ieteicis katrā ziņā uzturēties svaigā gaisā, bet [Kristaps] sūdzas, ka esot sāpes un nevarot paiet. Viņš vai nu guļ gultā, vai ari ielien virtuvē, kur ir vistumšākais, un sēd tur stundām ilgi. Nezinu, ko ar viņu iesākt, viņš negrib, ka ar to runā. bēg no cilvēkiem, viņu nogurdina jau pāris vārdu, jau ilgu laiku nav ieskatījies grāmatās. Redzēt viņš vēl var, tikai acis bieži ir iekaisušas un tajās jāiepilina zāles. Naktīs un vispār viņš nemaz neguļ. Katars jau ir tikai tāda blakus vaina, galvenais ir nervozitāte, varbūt vēl augstākā mērā nekā pie Tevis. Ko lai es tur daru? Ārsts ieteicis dzert Karlsbades ūdeni, bet tas jau nav nekas. Tikai nedaudz atbrīvo māgu un dārgi maksā. Es ļaušu izlietot vienu porciju un tad vairāk ne...
Ursache: G. Kulmane, periodika.lv, Ūziņu bibliotēka
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Dāvis Rozenbergs | Vater | ||
2 | Margrieta Rozenberga | Mutter | ||
3 | Zāmuels Jūlijs Rozenbergs | Brüder | ||
4 | Doroteja Albertīne Rozenberga | Schwester | ||
5 | Aspazija | Schwester | ||
6 | Zāmuels Freimanis | Onkel | ||
7 | Anna Gintere | Tante | ||
8 | Virēna Rozenberga | Nichte | ||
9 | Rainis | Schwager | ||
10 | Vilhelms Maksis Valters | Schwager | ||
11 | Dāvids Freimanis | Großvater | ||
12 | Lavīze Freimane | Großmutter | ||
13 | Dāvis Freimanis | Ur-Großvater | ||
14 | Krišjānis Ginters | Cousin | ||
15 | Anna Blaua | Cousin | ||
16 | Dāvids Freimanis | Cousin | ||
17 | Helēna Nīmane | Cousin | ||
18 | Doroteja Meldriņa | Cousin | ||
19 | Uldis Freimanis | Relative | ||
20 | Trīne Freimane | Relative |
Keine Termine gesetzt