Edmunds Čužāns

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, Krāslavas ģimnāzijā, represēts, miris izsūtījumā

Edmunds Čužāns dzimis 1921.gada 14. janvārī Krāslavā. Kopā ar brāli Henriku tika sūtīti mācīties uz poļu pamatskolu.

Pēc 1934.gada abi brāļi pārgāja uz latviešu Valsts pamatskolu. Vēl būdams poļu pamatskolā Edmunds iestājās skautos un turpināja darbību Valsts pamatskolā. Līdztekus sastāvēja arī mazpulkos. Tālāk izglītoties Edmunds turpināja ģimnāzijā.
Ģimnāzijā uz 127. skautu vienību viņš atnāca ar prasmi darboties organizācijā un ar pārliecību par nepieciešamību būt gatavam tēvzemes brīvības aizstāvēšanai. Drīz vien Edmunds iemantoja autoritāti skautu organizācijā un kļuva par skautu vienības vadītāja vietnieku. Piedalījās Ezerzemes novada skautu nometnē „Lielupe”.
Par ļoti saviļņojošu patriotisku notikumu kļuva piedalīšanās skautu salidojumā Doma laukumā Rīgā 1939. gada 15.maijā, kur pulcējās ap 3 tūkstoš skautu no visas Latvijas.
Edmunds aktīvi piedalījās visos skautu pasākumos. 1940.g. janvārī Krāslavas ģimnāzijā notika ugunsgrēks, skolai bija vajadzīgs liels remonts. Edmunds bija tas, kas daudz strādāja pats un prata organizēt skautus remonta darbiem.
1940.g. maijā Krāslavā izvietoja Daugavpils jātnieku pulka velosipēdistu bataljonu. Skauti ar lielu interesi vakaros gāja pie karavīriem - spēlēja volejbolu, basketbolu, dziedāja patriotiskās dziesmas.

Taču jau jūnija vidū situācija krasi izmainījās, jo Latviju okupēja sarkanā armija. Velosipēdistu bataljons atgriezās Daugavpilī. Sākumā Krāslavas skauti un mazpulki bieži brauca uz Daugavpili, tur ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem soļoja pa ielām, dziedāja dziesmas. Edmunds bija viens no aktīvākajiem šo gājienu dalībniekiem.

Kad Latvijā piespiedu kārtā ievēlētais parlaments likvidēja skautu, mazpulku, vanagu un aizsargu organizācijas un aizliedza izkārt Latvijas karogus, Edmunds no ģimnāzijas uz mājām atnesa 127. skautu vienības karogu, zīmogu un vienības dokumentus.

1940.gada 1. septembrī Krāslavas vietējie komunisti sapulcēja skolu jaunatni, kur asi kritizēja Ulmaņa valdību, Dievu un aicināja stāties ateistu pulciņos un komjaunatnē. Edmunda jaunākais brālis Henriks Cužāns bija aizsūtīts uz šo pilsētas mītiņu, lai uzzinātu, par ko tur runāja.

Edmunds ar citiem skautiem - Antoniju Stikutu, Antonu Grišānu, Jāzepu Pauliņu un vēl dažiem ģimnāzistiem tajā laikā aizgāja uz baznīcu, kur dievkalpojumu noturēja priesteris Izidors Ancāns, kurš bija atbrīvots no ģimnāzijas direktora amata. Pēc dievkalpojuma Edmunds ar skautiem aizgāja uz ģimnāziju, un tur viņš savu naidu pret komunistu varu neslēpa. Viņš pārmeta kādai ģimnāzistei gaidai, kura bija iestājusies komjaunatnē un lauza doto vārdu – „kalpot Dievam un Latvijai”.

Edmunda vecāku mājās reizi nedēļā pulcējās pretpadomju grupa un Edmunda vadītie skauti. 1940. gada 27. septembrī dzīvoklī tika nodrukāti pretpadomju uzsaukumi. Vēlu vakarā tie tika izlīmēti pilsētā un parkā, kur arī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. No rīta pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka Krāslavā darbojas cilvēki, kas ir gatavi protestēt pret padomju varu.

Taču jau 28. septembrī ģimnāzijā mācību stundu laikā čekisti arestēja Edmundu Čužānu, Antoniju Stikutu, Jāzepu Pauliņu un Antonu Grišānu. Tā bija liktenīga diena Edmundam Čužānam, jo viņš nekad vairs neatgriezās ne Krāslavā, ne Latvijā. Viņa dzīves posms tajā dienā jau bija nomērīts uz neatgriešanos.
Sarkanā armija no ienākšanas pirmajām dienām sevi pieteica kā terora vara.

Lāčplēša ordeņa kavalieri Arturu Aparnieku arestēja jau 20. augustā, un šie ģimnāzijas jaunieši bija otrais upuris pilsētā. Krāslavas ģimnāzijai tas bija pirmais zaudējums.

Edmundu, Antoniju un Jāzepu aizveda uz Daugavpils cietumu, kur viņi atradās līdz 1941. g. 23. jūnijam. Ārpustiesas kārtā par piedalīšanos pretpadomju grupā, pretpadomju uzsaukumu izgatavošanā un izplatīšanā viņus sodīja ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Ceļš uz labošanas darbiem bija garš – uz Kanskas nometni Krievijas Tālajos ziemeļos. Aukstums un necilvēciskie dzīves apstākļi, pārmērīgi smagais darbs izdarīja korekcijas ieslodzījuma termiņā. Edmunds mira lēģerī jau 1942. gada 18. martā. Nāves cēlonis – meningits. Ieslodzījums salauza Edmunda miesu, bet nesalauza viņa garu.

Tikai 1989.g. 5. decembrī Latvijas PSRS prokuratūra ārpustiesas lēmumu atcēla.
Sarkanajam teroram nepietika ar vienu Edmundu.

1941. g. 14. jūnijā tika deportēta visa gimene: tēvs, māte un jaunākais brālis Henriks. Tēvu Donatu no ģimenes nošķira vēl Daugavpilī uz visiem laikiem, jo viņš mira lēģerī. Henriks no izsūtījuma atgriezās 1957.gadā.

Trešās atmodas laikā viņš kļuva par vienu no skautu un gaidu kustības atjaunotājiem Latgalē.

ATTĒLI:
1. Edmunds ar jaunāko brāli Henriku (20.gs. 20.gadi)
2. Arī Edmunds atradās tūkstoš citu skautu vidū Doma laukumā 1939.gada 15.maijā

*******

2006.gada novembrī

Krāslavas ģimnāzija
Sagatavoja 12.klases skolniece Sandra Puncule
Konsultante Janīna Gekiša
Ievietots ar PBLA atbalstu