Grīziņkalna parks

Grīziņkalna parks ir parks Rīgā, Latgales priekšpilsētā, 10,45 hektāru platībā, kuru ierobežo Pērnavas, Ata un Jāņa Asara iela.

Parkā aug 16 vietējās un 62 introducētās koku un krūmu sugas — Ledebūra lapegle, kalnu un melnā priede, Darmštates priedes, arī papīra bērzs, Tatārijas kļava un citi.

"Iežogojuma vārtos ļaudis spiedās bariem iekšā, bet šie atdūrās uz kasi, no kuras bieži atskanēja kāda sievieša spēcīga balss: „Vīriem 20 kapeikas un sievām 10 kapeikas.” Lielākā daļa kāpa atkal pa trepēm zemē."

Jau 1876. gada pilsētas kartē var redzēt, kā Smilšu kalnā ielu tiklu, kā turpinājumi Kroņa un Sapieru ielas, pie tām šķērsielas nosaukti ziedu un sieviešu vārdos Ģeorģīnes, Neļķu, Amālijas, Stefanijas, Annas, no tiem laikiem Grīziņklana apkaime saglabājas Terēzes ielas nosaukums, bet tagadējo ielu, kā Laboratorijas ielas nosaukums bija Lilijas, bet Alauksta ielas – Augustes.

1885. gadā Rīgas pilsētas dārzu direktors Georgs Kuphaldt projektē Smilšu kalnu apstādījumus, kuru pārstrādā 1903. gadā, abi plāni ar nelielām korekcijām sakrīt.

1898. gadā kāds uzņēmīgs rīdzinieks iesniedza lūgumu apkārtnes labiekārtošanas un ielu ierīkošanas darbiem.

1901. gada 19. jūlijā Rīgas pilsētas valde atļauj tirgotājam un Šampetrera alusdarītavas īpašniekam Fridriham Šindleram pārvietot no Rīgas 700. gadu jubilejas izstādēs restorānu Putnu laukumā, uz Smilšu kalniem tagadējo Grīziņkalna parku, ierīkojot par saviem līdzekļiem ūdensvadu un noteku grāvjus.

Apbūves plāns apstiprināts Rīgas pilsētas būvvaldē 1902. gada 30. aprīlī, arhitekts Jūlius Pfeifers, bija paredzēts izbūvēt restorānu, koka ēku koncertiem, kafijas paviljonu ar skatu torni, mūzikas lapeni.

Balagāna laukuma jau 1902. gada jūnijā Šindlers ierīkojis dējas grīdu, karuseli, šūpuļus, Amerikāņu kalnus ar lejas dzelzceļu, vasaras teātri un lielisko dzertuvi. Padomju laikā laukuma darbojas „Luna parks”, bet kopš 2008. gadā „Sketing rings”.

Parks atklāts 1903. gada 16. maijā, atklāšanas ziņojumā parādās arī nosaukums „Pilsētas parks Grīziņkalnā”, jo Šindlers tikai nomnieks, bet prese šo vietu dēvē par Smilšu kalniem. Tā laikraksts „Rīgas Avīze” 1903. gadā maijā raksta „… Smilšu kalnos atvērsies caur Š. Kunga gādību mazturīgiem cilvēkiem un patīkama atpūtas vietiņa. Un šo omulīgo atpūtas vietiņu nu vakar atklāja. Tuvāki apskatot šos Smilšu kalnu reformas darbus, katrs cilvēks uz pirmā acu uzmetiena nojauta, ka šī vietiņa ierīkota drīzāki priekš pilsētas nomaļu naudotiem vīriem, nekā priekš mazturīgā ļaužu pūļa …” ieeja atrādās pretim Lauku ielai, bet balagāna laukums pie Vārnu un Otto [tagad Ata] ielām .

Pēc parka atklāšanas laikraksts „Rīgas Avīze” raksta „… tas ka nu „atpūtas vieta” gatava un lietojamā atradās iežogojumā. Iežogojuma vārtos ļaudis spiedās bariem iekšā, bet šie atdūrās uz kasi, no kuras bieži atskanēja kāda sievieša spēcīga balss: „vīriem 20 kapeikas un sievām 10 kapeikas” lielākā daļa kāpa atkal pa trepēm zemē. Tikai retais izņem savu „cvancigeru” un šmauc dārza iekšā. Dārza iekšpuse spēlē kāda mūzikas kapela kuras tuvumā lepni rēgojas vilinoša iestāde – liela bufete. Dārzs savā uzvalkā atgādināja vēsturisko „Putnu pļavas” laikmetu. Niecīgais skaits apmeklētāju no mīļas saulītes karstajiem stariem meklēja paēnu apakš bufetes jumta. Še varēja nosēsties un apbrīnot, tūkstošās cilvēku galvas, kuras ārpus dārza iežogojuma, ilgodamās lūkojas dārzā kā kāda aizliegta paradīze. Beidzot ari dārza palika neomulīgi. Saulīte spiež karsti un tu nevar vairs nekur dabūt apsēsties. Smiltis no ļaužu bara kājām sakustināts, paceļas lielos mākuļos pret saulītes spiedošiem stariem. Leijerkaste čirkst vienā un otrā vietā. Tai brīdi turpat vēl, dārza bufete pakaļas galā, pret pašiem karstākajiem saules stariem, atveras otra mazāka, bet jo pilnīga bufete. Viss cits trūcīgs, bet bufete pilnīga …”

Rīgas pilsēta izbūve pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga 1903. gada 27. janvārī būvvaldē apstiprināta projekta Dārznieku māju, tā ir vienīga dārza būve, kas saglabājusies līdz mūsdienām, tagad Jāņa Asara ielā Nr. 24. Koka vienstāvu ēka bija paredzētas telpas dārznieka dzīvoklim, sargam un dārza tualete „privert” trīs sēžam vietām, būvgaldnieku darbus veica amata meistars Fricis Indriksons, būve pabeigta 1903. gada 6. novembrī. Būve pēc senās Rīgas tradīcijas, kā visas pilsētas sabiedriskas ēkas, būvētas dienvidu vācu vai Šveices stila, par ko liecina koka griezumi lieveņa nojume, lieveņa kronšteini, sargu pūķu veidola, logu sandriķi, dzega un citas detaļas, kas izgriezti no masīva koka, līdz ar to atšķiras no Latvijā tradicionāliem kokgriezumu paraugiem. Saglabājušies oriģinālie - ieejas mezgla durvis, logu aiļu apdare un slēģi.

1902/1903. gadā būvēta Restorāna un koncerta zāles ēka 1903. gada janvārī pēc arhitekta Floriana fons Viganovska projekta tiek pārbūvēts par teātri „Apollo” galīgi pārbūves darbi pabeigti 1903. gada decembrī. režisors Rūdolfs Bērziņš 1905. gadā nodibinājis teātri „Apollo”, kas bija populārākais latviešu teātris, tur darbojas Eduards Smiļģis, Mirdza Šmithena, Ādolfs Kaktiņš un citi.

1905. gads apvīts ar maldu ziņām, kas, kā tas bieži vien mēdz būt, ir ļoti dzīvelīgas un  klejo pa visiem izdevumiem un portāliem, vēl šodien. Pārskatot to laiku presi, varam konstatēt kā nosaukums „1905. gada parks” piešķirts bez  jelkāda pamata, jo 1.maija un citi notikumi norisinājušies pavisam cita vietā.

1905. gada 1. maija pasākumi notikai Vērmanes dārzā, 20. oktobrī, sakarā ar Visaugstāko manifestu, ko atbalstījusi arī Rīgas Latviešu biedrība, kas atstāja dziļu iespaidu latviešu tautas garīgai un saimnieciskai attīstībai, Vecā Nometņu laukumā Pārdaugavā, (tagadējā Liepājas ielas rajonā) un neliels mītiņš Pāvila baznīcas laukumā, bet sapulcē Grīziņkalnā tikuši izdalīti ieroči sociāldemokrātu partijas piederīgiem, jo manifesta būtība deva lielas iespējas organizēt strādnieku sociālai aizsardzībai uz kuru demagoģiski bija cerējuši kosmopolītu runas vīri. Latvijas Padomju enciklopēdija mēs redzam mākslinieka A. Pankoka gleznu, kura attēlots liels ļaužu pūlis Grīziņkalnā, kas neatbilst patiesībai, 50 000 mitiņu dalībnieki tajā brīdī atrādās Pārdaugavā.

Līdz augšā minētiem faktiem rodas pamatots jautājums, vai nosaukums „1905. gada parks” saistīts ar patiesiem vēsturiskiem faktiem. Ta\cu, tas noteikti pēc tam bija izdevīgs padomju varai, kura joprojām turpināja glorificēt visus ap revolūciju saistītos notikumus.

1908. gadā apstādījumus paplašina uz dzelzceļa pusi.
1910. gadā Aleksandrs Strēmers ierīko kino teātri „Apollo”, kas darbojas līdz 1917. gadām, kad to nodedzināja Krievijas armijas karaspēks.
1912. gadā parkā tiek sarīkoti bezmaksas tautas koncerti.

1911. gadā, balagānu teritorijā, pēc arhitekta Gustava Vinklera projekta, uzceļ piecus izstāžu koka paviljonus Krievijas Baltijas biedrības pagaidu izstādei.

Latvijas Padomju enciklopēdija ievietots otrais nepatiesais fakts, kā 1917. gada 1. maijā atzīmējot darbaļaužu svētkus, notika lielinieku un darbaļaužu mītiņš. Faktiski mītiņš notika Krusta baznīcas un Petrogradas šosejas [tagad Brīvības gatve] rajonā un to organizēja Latvijas demokrātiskie spēki, tajā starpā, arī nacionālie spēki ar sarkanbaltsarkaniem karogiem.

1917. gadā septembrī, atkāpjoties, Krievijas armija visas ēkas izņemot dārznieku namu nodedzināja.

1919. gada 1. maijā Grīziņkalnā notika Padomju Latvijas sociālistiskās valdības organizētais mītiņš, tā saucamie, Vispasaules sociālistiskās revolūcijas svētki, kura ierādās visi to laiku komisāri, viņu brīvās sievas ar Pēteri Stučku priekšgalā. Tika uzcelti goda vārti, obelisku veidā, dekorētas ar sarkaniem lozungiem „Uz priekšu biedri kaut pret nāvi!”.

Gājiens notika no Marijas ielās sākumā līdz Grīziņkalnām un ilga sešas stundas, kā rakstīja tā laika laikraksts „Uz Priekšu”: „…Nebij, liekas, cilvēka kurš nebūtu bijis uz ielas, piedalījies svinībās, izņemot buržuju, kurš nolūkojās slepus aiz loga priekškara, vai pļāpīgas mammas, kuras gaidīja bumbu krusu no vācu aeroplāna…”

Pēc Pirmā pasaules kara parku bija okupējuši sapieri un citi karavīri, veicot šeit savas mācības. Bet apkārtēji iedzīvotāji turpināja savas atpūtas un brīvdienu brīžus pavadīt bijušā parka, kā rakstīja to laiku laikraksts „…tur tāpat visi krūmi ļaužu pilni un tikai pateicoties pēdēja laikā „kailuma kultam” cilvēki vairs nekautrējas sauļoties… pēcpusdienās un svētdienas kalns ir aplipis ar ļaudīm, kā ar mušām. Visiem tur japrominē pa takām, vai jāsēž uz nedaudz soliem…”

Parka rekonstrukcijas darbi sākti 1926. gadā, projekta autors bija arhitekts Heincs Pīrangs, nolikvidēja vecus kokus kalna augšā.
Apstādījumus veidoja dārza arhitekts Andrejs Zeidaks.

Parkā ierīkots Rožu dārzs, plašs bērnu rotaļu laukums ar peldu un bradājamiem baseiniem, apsauļošanās vietas, koncerta laukums ar estrādi, patvēruma vietas, atejas un dzerama ūdens ierīces. Izbūve pabeigta 1929. gadā, un 1929. gada 21. novembrī „Grīziņkalna parks” pārdēvēts par „1905. gada parku”, 1941. gadā vācu vara pārdēvēja to par Jauno (Neuer) parku, 1942. gadā par Grīziņkalna (Griesenberg), 1944/1990. – nosaukums 1905. gada parks.

1930. gadā tēlnieks Mārtiņš Šmalcs uzstādīja skulptūru „Pasaciņa”, 1950. gadā „Lutausis”un ap 1932. gadu, tēlnieks Rihards Maurs, uzstādīja skulptūru „Mazais Lāčplēsis”.

1937. gadā nolēma parku savienot ar Biķernieku purviem paredzēja izbūvēt plašu peldbaseinu ar smilšainu krastmalu pieaugušiem sauļošanas un peldēšanas vajadzībām.

1941. gadā vācieši izveidoja padomju armijas karagūstekņu nometni, kuru apsargāja policijas vienību karavīri, parka ziemeļu daļa tika apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, bet vietēji iedzīvotāji tik un tā atbalstīja gūstekņus, un, neskatoties uz aizliegumu, regulāri rmeta pāri žogam maizi, vai citus produktus, bet karagūstekņi no koka izgatavoja dažādas rotaļlietas, ko meta atpakaļ bērniem pateicībā par maizi.

No 1943. gadā, gūstekņu nometnes vieta, tika saformēta un darbojas Vācijas kara aviācijas Smagās 385. zenītartilērijas diviziona Latviešu 4807. baterija.

1955. gada 8. decembrī LKP CK sekretārs A. Pelše atklāja piemiņas plāksni “Šai parkā vispārējā oktobra politiskā streika laikā 1905. Gadā notika mītiņš, kurā piedalījās simts tūkstošu cilvēku”, kas faktiski vēstures falsifikācijas akts, ko tad rakstīja par šo notikumu tā laika laikraksti:

Padomju laikā parks 1947/1949. gados rekonstruēts, 1947. gadā uzstādīti pat skaļruni, 1948. Gadā uzbūvēta jauna estrāde, 1951. gadā bērnu sporta laukums, 1952. gadā parks paplašināts.
1944. gadā ierīkoja slidotavu, 1946. Gadā parkā svin Līgo svētkus, ar darvas mucām, kā rakstīja Jānis Sudrabkalns laikrakstā Cīņa aicināja “Līgot par stahanoviešiem un darba pirmrindniekiem, par vareno krievu tautu”.
1975. gadā atklāja pieminekli1905.gada revolūcijas cīnītājiem, kas veidots no Staburaga bluķiem, tēlnieks Padomju laikā parks 1947/1949. gados rekonstruēts, 1947. gadā uzstādīti skaļruni, 1948. Gadā uzbūvēta jauna estrāde, 1951. gadā bērnu sporta laukums, 1952. gadā parks paplašināts.
1944. gadā ierīkoja slidotāvu, 1946. Gadā parkā svin Līgo svētkus, ar darvas mucām, kā rakstīja Jānis Sudrabkalns laikraksta Cīņa aicināja “Līgot par stahanoviešiem un darba pirmrindniekiem, par vareno krievu tautu”.
1975. gadā atklāja pieminekli 1905.gada revolūcijas cīnītājiem, kas veidots no Staburaga bluķiem, tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Gunārs Lūsis Grīnbergs un Lilliāna Kraukle. Pieminekli paredzēja uzbūvēt 1955. gadā kā parka vārtus, un pabeigt 1964. gadā, bet daudzu apstākļu dēļ tas netika realizēts un tikai 1970. gadā izsludināja konkursu un darbus iesāka 1971. gadā.
Bet bijuša „Balagana laukuma” 1975. gadā izveidots atrakciju „Luna Park”, 1974. gadā uzstādīti spēļu automāti, kuru vietā 2008. gadā sabiedriskā organizācija „GETO Family” ierīkojusi Skeitparku jauniešiem.
2014. gadā sakta vērienīga Grīziņkalna parka rekonstrukcija, ko veiks SIA „Tilts”, ko uzraudzīs arhitekts Indulis, Rāts.   Padomju laikā parka teritorija netika uzturēta (līdzīgi kā Ziedoņdārzs u.c. parki) un pamazām to varēja saukt par tādu kā degradētu teritoriju. Nogāzē pret Jāņa Asara ielu ziemā bija plaša nobrauktuve, kur rīdzinieki ar bērniem varēja vizināties ar kamaniņām. Ievērojamākais objekts parkā bija piemineklis 1905. gada revolūcijas pret Krievijas carismu cīnītājiem. 

Vēsturiski Rīgas centrālo daļu apjoza dzelceļš, atdalot Centru no pārējas pilsētas daļas. Tādējādi parka dislokācija veidojās pilsētas Centrālās daļas nomalē, aiz kuras sekoja nešķērsojamas dzelzceļa sliedes.

Grīziņkalna noslēpumi

Grīziņkalna [1905. gada parka] rekonstrukcijas laikā suņu īpašnieki ar saviem mīluļiem atraduši vairākus pagātnes lieciniekus, tai skaitā, slavenās Rīgas firmas M. S. Kuznecovs traukus un lauskas, ar šis firmas zīmi, līdz ar to kā šis objekts atrodas tuvu un redzes loka Koka ēku renovācijas centram „Koka Rīga”, pievērsām uzmanību atradumam. Protams, konsultējamies ar Rīgas porcelāna muzeja speciālistiem un muzeja direktores vietniece – galvenā krājuma glabātāja Iliana Veinberga mums atbildēja: 

Fabrikas zīme liecina, ka priekšmets ir bijis izgatavots
M.S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā,
laikposmā starp 1887.-1915. gadu.
Zīmes un materiāla īpašības liecina,
ka priekšmets ir bijis izgatavots no pusfajansa,
līdz ar ko atributējams drīzāk kā 19.gs. beigām piederīgs,
nevis 20.gs. sākumam;
Šajā periodā pusfajansa izstrādājumi
sastādīta produkcijas lielāko daļu.
Kas par priekšmetu šis varētu būt bijis – no attēla spriest grūti,
redzama ir tikai pamatne;
Attiecīgajā periodā modē bija izteiktas pēdas –
tās redzamas kā tasēm un apakštasēm, tā šķīvjiem, saldumu traukiem,
cukurtraukiem, kafijas un tējkannām u.t.t.
viskrāšņāk šī mode izpaudās terīnēs un terīņu paliktņos.
Bet, kurš no visiem iespējamajiem priekšmetu veidiem ir jūsējais,
no attēla neņemos spriest. tas pats, kas pirmais, taču drīzāk tapis tuvāk 20.gs. vai pat mijā,
iespējams kāds šķīvis vai saldumu trauks,
bet – kā jau minēju
– no lauskas digitāla attēla ir grūti konstruēt iespējamo priekšmetu.
[piezīme Dreilingbusch – Dreiļini, Nr. 49.
– tiražetā kataloga produkcija].

Grīziņkalna parka rekonstrukcijas darbi pabeigti 2015. gadā, renovētais parks atklāts 2015. gada 1. jūnijā. Rekonstrukcijas ģenerāluzņēmējs SIA „Tilts”.

Kā zināms, tad slavenā rūpnīca ir nojaukta un 2019.gada aprīlī ir atvērts kārtējais lielveikals "Akropole", kuru daudzi zīmīgi jauc ar šīs enciklopēdijas bijušo nosaukumu "Nekropole".

Vēsture

18. gadsimtā tagadējā parka teritorija piederēja Grīziņkalna (tolaik Hinterbergen — Aizkalnes) muižiņai, kuras īpašnieks Johans Bernhards Fišers veica pirmos labiekārtošanas darbus parka izveidei.

19. gadsimta otrajā pusē izveidojās Pērnavas iela, apkaimē aktīvi sāka būvēt nelielas rūpnīcas un darbnīcas, rūpnīcu strādniekiem dzīvojamās mājas, un pilsētas valde ieinteresējās par Grīziņkalnu — vienu no augstākajām smilšu kāpām šajā apvidū (24 m virs jūras līmeņa).

1885. gadā pilsētas attīstības būvplānā tika paredzēts šo kāpu labiekārtot par iedzīvotāju atpūtas zonu.

1902. gadā Rīgas dārzu direktoram un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam uzdeva izstrādāt Grīziņkalna apzaļumošanas projektu, īpašu vietu atvēlot atrakciju laukumam un restorānam. Daļu no topošā parka iznomāja Šampētera alus darītavas īpašniekam Fricim Šindleram, kuram pēc līguma 3 mēnešu laikā bija jāuzbūvē restorānu un vasaras teātri, jāierīko deju grīdu un kalna galā jāuzceļ kafejnīcu ar skatu torni (pirmais tika iekārtots restorāns — īpašnieks gluži vienkārši atveda un piemēroja tā vajadzībām savas alus darītavas paviljonu no Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes t.s. putnu pļavas pie Strēlnieku dārza.

Jau pašā sākumā tā teritorija sadalījās divās daļās: lejas jeb izpriecu daļā ar atrakcijām, deju laukumu un koncertzāli un augšējā — apstādījumu daļā. 1903. gadā teritorija tika pieslēgta pilsētas ūdensvadam, ierīkoti ceļi un celiņi, savesta melnzeme. Balagānu laukumā griezās karuseļi, uzstājās zobenu rijēji un akrobāti, rādīja kustīgās bildes (kino) un vakaros deju grīda bija pārpildīta ar apkaimes strādnieku puišiem un meičām.

Solīdākai publikai bija teātris "Apollo" ar 600 skatītāju vietām un ziemas restorāns.

Nākamajā apbūves kārtā bija ieplānots izbūvēt kalna galā pēdējo terasi ar 65 pēdas augstu skatu torni, mākslīgām pilsdrupām, kurā iekārtot kafejnīcu un vīna pagrabu. Šos plānus apturēja 1905. gada revolūcija. Tā kā tuvējā apkaimē dzīvoja lielāko tiesu tikai strādnieki, Grīziņkalna parks kļuva par tādu kā dumpinieku centru un lielāko pulcēšanās vietu. Vispārējā streika laikā te sapulcējās vairāk nekā 100 000 cilvēku un runas visās Rīgā lietotajās valodās skanēja no 30 tribīnēm vienlaikus.

1906. gadā teātrī sāka darboties latviešu aktieru trupa, no kuras nākuši daudzi vēlāk slaveni aktieri un režisori, piemēram, Tija Banga, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Mirdza Šmithene, Milda Brehmane—Štengele un citi.

1911. gadā parka labiekārtošana tika pabeigta un tur norisinājās plaša Krievijas impērijas rūpniecības un tirdzniecības izstāde. Iecerēto pilsdrupu un skatu torņa vietā uzcēla "gliemežnīcas" tipa estrādi, kur 2 reizes nedēļā notika brīvkoncerti.

1917. gadā Krievijas impērijas armijai atstājot Rīgu, tika nodedzinātas visas būves parkā (vienīgā no sendienu būvēm, kas saglabājusi savas aprises līdz mūsdienām, ir 1903. gadā celtā dārznieka māja), bet pats parks turpmākajos gados aizauga. Grīziņkalna parka atjaunošanu Rīgas dārzu direktora A. Zeidaka vadībā pabeidza tikai 1930. gadā — šajā laikā parks ieguva savu terasveidīgo plānojumu. Par centrālo dominanti kļuva lielās kāpnes, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Savukārt terasēs, kur pirms 1. Pasaules kara atradās izpriecu būves, ierīkoja rozāriju un bērnu rotaļu laukumu, peldbaseinu un bradājamo baseinu. Ziemā ierīkoja kamaniņu un slēpotāju trases.

1930. gadā Grīziņkalna parku pārdēvēja par 1905. gada parku. Šis nosaukums oficiāli saglabājās arī padomju laikā.  Kā jau minēts, tad šis bija izteikts strādnieku rajons un visu tuvāk esošo kvartālu dzīve tika aprakstīta rakstnieka Jāņa Grīziņa ievērojamākajā darbā  "Vārnu Ielas Republika".  Stāsts tika ekranizēts, 1970.gadā uzņemot tāda paša nosaukuma filmu. Režisore - Ada Neretniece.

Parka teritorija stipri cieta 2. Pasaules karā. Atjaunojot pēckara gados pilsētu, nedaudz tikai atjaunots arī parks. Pateicoties militāristu intgeresēm, tas nezaudēja arī savu reljefu. Taču apgalvot, ka par to kāds īpaši rūpētos, noteikti nevar.

1949. gadā, gandrīz nevienam nezinot, Grīziņkalna parkā tika izveidots īpaši slepens PSRS armijas militārais objekts: zem kalna tika ierīkots PSRS Baltijas kara apgabala rezerves štāba telpas kara gadījumam, kuras ar netālo karaspēka daļu Sapieru ielā savienoja pazemes ejas. Paralēli šai būvniecībai tika atjaunots kalna izskats virs bunkuriem. Vispirms uzstādīja tēlnieka Mārtiņa Šmalca šūnakmens skulptūru "Lutausis". 1974. gadā uzcelts piemineklis 1905. gada revolucionāriem pret Pērnavas un Jāņa Asara ielas stūri: no dzeltenīgā Latvijas šūnakmens (saspridzinātā Staburaga bluķiem) veidots simetrisku, ar figurāliem ciļņiem papildināts arhitektonisku sienu ieskauts monuments — veltījums revolucionārās iedvesmas mūzai un strādniekiem-cīnītājiem. To kā pulcēšanās vietu joprojām dažkārt izmanto laikā un telpā aizkavējušies Latvijas komunisti un viņu ideju lolotāji.

Rīgas pilsētas mēra Nila Ušakova laikā parkā tika veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi, kās tika tika pabeigti  2015. gadā. Atjaunoti celiņi, kurus izmanto apkārtējo kvartālu iedzīvotāji pastaigām un aktīvām sporta nodarbībām. Aiz nogāzes sliežu pusē ir iekārtots suņu pasataigu un treniņu laukums, iekārtots skeitparks, Pērnavas un Ata ielas stūrī plašo laukumu aizņem jauniešu sporta komplekss Ghetto Games ( projekta virzītājs un attīstītājs - Raimonds Elbakjans), kur regulāri notiek basketbola treniņi un spēles, ir iekārtots laukums ar ielu vingrošanas iekārtojumu. ir skeitparks. Jauniešu vidū iecienīta vieta. Jebkurā gadījumā, ja padomju gados šeit bija vieta, kur pulcējās dažādi deklasēti elementi, ieskaitot alkoholķus, narkomānus, tad šobrīd parks ir  kļuvis par labiekārtotu vidu, kur iespējams gan sportot, gan droši pastaigāties. Līdzīgi šajā laikā ir savesti kārtībā daudzi parki un skolu teritorijas. Tuvākā apkaimē noteikti pieminams - Ziedoņdārzs.

Aprakstam izmantoti privātvēsturnieka 

Voldemāra Eihenbauma izziņas materiāli un apraksts.