Gulbenes vecā slimnīca

Pirmā slimnīca līdz 1918.gadam

   Kā vēsta adresu grāmata "Adolf Richter's Baltische Verkehrs- und Adressbuch, Bd.1, Livland " 1899.gadā Vecgulbene atradusies 102 verstu attālumā no apriņķa pilsētas Valkas un ietilpusi Vecgulbenes draudzē.

   Vecgulbenes Volfi pārstāvēja dzimtas divpadsmito, trīspadsmito un četrpadsmito paaudzi, proti, tiešā pēctecībā pēc ģimenes galvas - Gotlībs (1781. -1859.), Rūdolfs (1809. -1847.) un Heinrihs (1843. - 1897.).

***

Vecgulbeni Volfi nopirka 1797.gadā un ienāca tajā 1802.gadā. 19.gadsimts Vecgulbenē bija Volfu gadsimts - viņi uzcēla Balto pili un Sarkano pili, izveidoja muižas saimniecību, ierīkoja parkus un daudz ko citu, taču diemžēl no šīs latviešu zemnieku rokām radītās bagātības un greznības mūsdienās maz kas vairs palicis pāri. Saimniekotāji būtībā bija divi - Gotlībs kā sācējs un Heinrihs kā augstākā spožuma sasniedzējs, Rūdolfs nomira jauns. Tāpēc Heinrihs sava tēva piemiņai ierīkoja Rūdolfa parku un vēl vienu - Marisas parku savas neprātīgi mīlētās dzīvesbiedres Marijas piemiņai, kas 27 gadus veca nomira Romā.

Heinriham bērnu nebija, pēc viņa nāves 1897.gadā Vecgulbenes muižā saimniekoja attāli radinieki līdz 1905.gada revolūcijas laikā pili nodedzināja.

***

Izabella, pilnā vārdā Izabella Konstance Elizabete Klementīne fon Volfa, tuvinieku saukta Bella, bija Rūdolfa meita un pēdējā Vecgulbenes barona Heinriha jaunākā māsa.

Viņa piedzima 1846.gada 22.aprīlī Vecgulbenē un 1869.gada 7.augustā Berlīnē salaulājās ar vecas aristokrātu dzimtas atvasi grāfu Ferdinandu fon Cepelīnu, izcilu gaisakuģu konstruktoru. Grāfiene Izabella fon Cepelīna nomira svešumā 1922.gada 2.janvārī Štutgartē.

   1903.gadā Vecgulbenē atklāja Stukmaņu - Vecgulbenes - Valkas dzelzceļa līniju. Barons Heinrihs fon Volfs laikā, kad projektēja dzelzceļu, bija panācis, ka iecerētais satiksmes mezgls no Stāmerienas, kur saimniekoja cits Volfs, viņa attāls radinieks, tika pārcelts uz Vecgulbeni, tajā pašā laikā stacijai barons vietu ierādīja purvā, krietni atstatu no muižas miestiņa. Dzelzceļa mezgls sekmēja pilsētas tapšanu.

   Tuvākā apkaimē slimnīcas, kur meklēt un gūt palīdzību sarežģītos gadījumos, nebija. Valkas, Valmieras un Cēsu slimnīcas atradās simt verstu attālumā. 1888.gadā slimnīca bija ierīkota Cesvainē, bet Vecgulbenes Volfs nesatika ar Cesvaines Vulfu. Dzelzceļa būve bija saistīta ar lielu ļaužu pieplūdumu, starp kuriem noteikti atradās sasirguši un negadījumos cietuši cilvēki. Arī muižas darbos bija vajadzīgi veseli strādnieki. Slimnīca Gulbenei bija nepieciešama.

 1899.gadā grāfiene Izabella atvēra slimnīcu ar sešpadsmit vietām (gultām). Šāds skaits minēts arī turpmākos gados, bet 1907.gada impērijas slimnīcu oficiālā sarakstā - tikai sešas vietas, un tā tas norādīts ikgadējos Baltijas medicīnas kabatkalendāros līdz Pirmajam pasaules karam.

***

   Pirms atvēra slimnīcu, Vecgulbenē bija strādājuši pieci ārsti.
   Pirmais bija Dr.med. Kārlis Eduards Viherts (1801. - 1875.), kas Tērbatā bija aizstāvējis disertāciju par Siāmas dvīņiem un no 1827.gada aprūpēja Tirzas un Vecgulbenes draudzes iedzīvotājus.    Pastāvīgs ārsts Dr. med. Kārlis Ernsts Bergs (1830. - 1888.), kurš Vecgulbenē strādāja no 1859.gada, bet pēc pāris gadiem viņa vietā stājās Dr.med. Frīdrihs Baumgarts, kas vienlaikus aprūpēja Lejasciemu, jo pacientu tomēr nepietika.

Pēc viņa īslaicīgi 1897. un 1898.gadā Vecgulbenē strādāja Dr.med. Vilhelms fon Dēns un Dr.med. Heinrihs Bosse (juniors), kas vēlāk bija Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības prezidents.

  ***

Slimnīcas pirmais, grāfienes Izabellas darbā aicinātais ārsts bija Kārlis Devrients (1862. - nez.). 1887.gadā beidzis Tērbatas universitāti ar ārsta grādu, iegūtās zināšanas papildinājis Berlīnē, Prāgā un Vīnē, publicējis vairākus pētījumus. Atgriezies no ārzemēm, viņš strādājis Grundzālē no 1888. - 1897.gadam. Laikā no 1898.gada līdz 1904.gadam - Vecgulbenē, vadot grāfienes privātslimnīcu un vienlaikus pirmais ieņemot Stukmaņu - Vecgulbenes - Valkas dzelzceļa ārsta posteni. Vēlāk K.Devrients strādājis Cesvainē, Rīgā.

***   

K.Devrienta vietā nāca Dr.med. Teodors fon Pahts, kas slimnīcu vadīja un gulbeniešus ārstēja līdz Pirmajam pasaules karam. Ārsts simpatizējis revolucionāriem, sniedzis pirmo palīdzību barona Volfa sašautajam J.Bičkam. Uzņēmis slimnīcā Bičkas mazgadīgo, bez apgādnieka palikušo meitu Beāti (1905.g. 29.okt.). Pahts bija beidzis Tērbatas universitāti, strādājis Lubānā, Velēnā un pēc tam aizklīdis uz Kaukāzu. Vecgulbenē viņš nokļuva pēc laulībām ar iepriekšminētā ārsta F.Baumgarta meitu Mariju. Ziņu par viņa tālāko darbību nav.

***

Slimnīca Latvijas Republikas laikā (1918. - 1940.)

   Svarīga nozīme slimnīcas vēsturē bija laikam kopš Latvijas neatkarības proklamēšanas. Jaunā valsts, Pirmajā pasaules karā izpostīta, sākumā varēja maz ieguldīt veselības aizsardzībā. Būtībā veselības aizsardzības sistēma bija jāveido no jauna. Šie procesi skāra arī Vecgulbenes slimnīcu.
   Pēc Pirmā pasaules kara Vecgulbenē sāka strādāt ārsts Helmūts Zēmels, vienlaikus pārraugot arī slimnīcu. Par ārstu Zēmelu gulbenieši saglabājuši vairākus nostāstus gan valodas īpatnējās izteiksmes pēc, gan arī lietoto metožu ziņā - pacientus ar rozi viņš sūtījis dziedināties pie tantiņām, bet reimatismu saucis par "raganas šāvienu".
   H.Zēmelam piederēja pirmais rentgenaparāts pilsētā. Izcenojumi bijuši šādi:
   • krūškurvja caurskate maksāja 5 latus,
   • kuņģa caurskate - 9 latus,
   • rentgenuzņēmums - 13 x 18 cm izmēra - 5 latus,
   • 30 x 40 cm izmēra - 12 latus.
   H.Zēmels kopā ar citiem vācbaltiešiem aizbrauca 1939 .gadā.

   No 1920. - to gadu sākuma Vecgulbenē jau strādāja divi ārsti. Par slimnīcu 1922.gadā ir šādi dati: 15 gultas vietas, ārstēti 58 slimnieki un miruši 5, tātad diez cik ievērojama slimnīcas darbība nav bijusi. Kopā ar H.Zēmelu dažus gadus strādāja Amālija Ploriņa (1891. - 1992.), kas Latvijas medicīnas vēsturē ievērojama ar to, ka pirmā no ārstiem pārsniedza simt gadu vecumu, tā kļūstot par labu piemēru pacientiem. A.Ploriņai aizejot uz Rīgu, viņas vietā nāca Marianna Bergmane (1885. - 1951.), kas rosināja pilsētas sabiedrisko dzīvi, bija Sarkanā Krusta nodaļas vadītāja, viņas dzīves gaita noslēdzās pēckara Vācijā. Gulbenē šajā laikā strādāja ārsts Jānis Miesiņš un 1928.gadā pilsētā jau strādāja trīs ārsti.
   

Slimnīca turpināja nīkuļot. Veselības departamenta oficiālā statistika liecina: 1929.gadā slimnīca paredzēta vispārēju slimību ārstēšanai ar 12 vietām, gada laikā ārstēti 85 cilvēki, miris viens.    Gulbeniešus tas vairs neapmierināja.

1929. gada 26.novembrī Vecgulbenes pagastnamā bija sapulcējušies septiņpadsmit kungi un viena dāma, lai nosauktos par "Gulbenes slimnīcas noorganizēšanas padomi" un spriestu par tās turpmāko likteni. Piedalījās Madonas apriņķa valdes priekšsēdētājs A.Mūrnieks, apriņķa valdes locekļi A.Reipolts un J.Jansons, apriņķa revīzijas komisijas loceklis A.Lucis, Tautas labklājības ministrijas pārstāvis un vienlaikus Madonas apriņķa ārsts Arveds Kēse (1889. - 1973.), Latvijas Sarkanā Krusta pārstāve ārste M.Melbārde-Bergmane, ārsti T.Vankins un H.Zēmels, pagastu priekšstāvji A.Tiliks (Vecgulbene), A.Skopāns (Galgauska), G.Vaivars (Tirza), R.Brūniņš (Litene), B.Poišs (Jaungulbene), O.Sarkans (Beļava), K.Dubults (Aduliena), Zediņš (Stāmeriena) un J.Sniķeris no Gulbenes pilsētas, kā arī Vecgulbenes un apkārtējo slimo kases priekšsēdētājs E.Freimanis.

   Pārrunu rezultāts noprotams pēc protokola. Tā kā slimnīcas izbūves darbi gāja uz beigām un apriņķa valde viena to nespēja uzturēt, palīgā bija jāiesaista apkaimes pagasti, Gulbenes pilsēta un Latvijas Sarkanais Krusts ar tādu nolūku, lai vismaz 80% saslimušo varētu ārstēties uz vietas un tikai 20% būtu sūtāmi uz Rīgu. Par slimnīcas vadītāju pieaicināms ārsts ķirurgs. Ēkā pēc pārbūves un remonta varētu būt 25 vietas slimniekiem un ārsta dzīvoklis. Paredzamais personāls: ārsts, feldšeris, māsa -vecmāte, divas kopējas un saimniece. Slimnīcas zeme izmantojama palīgsaimniecībai.

Tā kā Latvijas Sarkanais Krusts neuzņēmās slimnīcas uzturēšanu, bija jāvienojas ar pašvaldībām un jālūdz valsts valdības pabalsts. Alga slimnīcas vadītājam(ārstam ķirurgam) jānoteic 400 latu mēnesī un 50% no operāciju maksas, kā arī brīvs dzīvoklis ar apkuri un apgaismošanu. Feldšerim, kas reizē ir arī saimniecības pārzinis, mēnešalga 100 latu pie brīva dzīvokļa un uztura (ja bez uztura, tad 124 lati). Māsai - vecmātei pie līdzīgiem nosacījumiem - 80 latu mēnesī, kopējām un saimniecei - 30 latu mēnesī. Inventāra iegādei sākotnēji paredzami 3000 latu, operāciju galdam un instrumentiem - 7000 latu, kā arī citi izdevumi. Lai to vismaz daļēji segtu, slimniekiem dienas maksa tika noteikta 4,50 latu (neskaitot operācijas, pārsienamo materiālu un zāles) vietējo pašvaldību iedzīvotājiem, bet pārējiem - 6 lati dienā. Pēc apspriedes visi 18 dalībnieki parakstījās zem protokola.

   Iknedēļas laikraksts "Gulbenes Ziņas" sniedza šādu kritisku informāciju:

"16.martā iesvētīja jauno apriņķa slimnīcu Gulbenē. Svinībās kā viesi piedalījās Madonas apr. priekšnieks Prauliņš, apr. valdes priekšsēdētājs Mūrnieks, apriņķa ārsts Dr. Kēse u.c. Jauno slimnīcu pārzinās Dr. Vankins, par kuru kā par ārstu varam dot tikai labākās atsauksmes. Slimnīca Gulbenei un apkārtnei bija nepieciešama, bet mēs varējām vēlēties par savu naudu, jo slimnīca iekārtota ar sabiedrības atbalstu, gan vairāk piemērotu. Lai spriežam par jauno slimnīcu cik saudzīgi gribam, tomēr jānāk pie slēdziena, ka tā savam uzdevumam ne visai piemērota. Minēsim tikai dažus defektus: zemos griestus, kas var izsaukt saspiestu - neveselīgu gaisu, atejas vietas bez apkurināšanas ietaises, kā arī stāvos koridora līkumus, it sevišķi uz operāciju istabu, kur gandrīz neiespējami ar nestuvēm apliekties ap stāvo stūri. Daudz apsveicamāk, ja slimnīcai būtu pameklētas piemērotākas privātas telpas, vai arī, ja kopējiem spēkiem būtu uzcelta jauna, speciāla ēka. Protams, jaunas ēkas celšana prasītu daudz prāvākus izdevumus, bet slimnīcas būve ir visas sabiedrības lieta, un sabiedrība, cerams, līdzekļus nežēlotu. Ja viens pagasts ar valsts un Kultūras fonda pabalstiem var uzcelt tautas namu, tad vairākiem pagastiem kopā daudz vieglāk būtu uzcelt slimnīcu, pie kam valsts savu pabalstu arī neliegtu. Tik un tā tagadējā slimnīca drīzi vien būs savam uzdevumam nepiemērota, un tad būs jāceļ gribot negribot jauna."

   Jau 1930.gada 4.aprīlī laikraksts "Gulbenes Ziņas" publicēja nākamo informāciju: "Gulbenes jaunatvērto apriņķa pašvaldības slimnīcu Madonas apriņķa valde nolēmusi paplašināt ar lipīgo slimību nodaļu. Pie slimnīcas jāierīko arī līķu kambaris un speciālas telpas tiesmedicīniskai izmeklēšanai. Apriņķa pašvaldībai līdzekļu nav, kādēļ viņa lūdz Tautas labklājības ministriju paredzēt nākošā gada budžetā šim nolūkam 66000 latu, bet ūdensvada un kanalizācijas ierīkošanai 3000 latu. Slimnīcas pārbūvei un iekārtu iegādāšanai izsniegtais valsts pabalsts 20000 latu gandrīz jau izlietots".

   Slimnīcas direktors no 1930.līdz 1938. gadam bija Teodors Vankins (1873. - 1947.), visai kolorīta un padomju laikā noklusēta personība Latvijas medicīnas vēsturē. Viņš dzimis Bērzaunē, Tērbatas universitāti beidzis 1901.gadā. 1919.gadā viņš bija kara ministrs Andrieva Niedras provāciskajā valdībā. Norimstot politiskām vētrām, T.Vankins klusi strādāja Liezerē, tad Madonā, līdz tika uzaicināts uz Gulbeni. Kā ārsts viņš bija pietiekami prasmīgs, taču nepatikšanas iemantoja brīvdomīgu izteicienu par prezidentu Kārli Ulmani pēc, jo tika pastāvīgi uzmanīts un izsekots. Vankins bija kaislīgs mednieks, Gulbenes Mednieku biedrības priekšnieks.

Pārlaidis baigo gadu, viņš no 1942. līdz 1944.gadam bija Latvijas ģenerālapgabala Veselības departamenta direktors. Miris emigrācijā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā.

Apraksts fragmentu avots