Kokneses pilsdrupas

Schloss Kokenhusen

Kokneses pils bijusi Rīgas bīskapa, arhibīskapa un viņu vasaļu pils.  

Kokneses viduslaiku pili cēla bīskapa Alberta valdīšanas laikā virs senāka latgaļu pilskalna neilgi pēc 1209. gada

 Tās vietvaldis Vecseke pats nodedzināja savu pili, kad uzbruka vāciešiem un devās prom uz Krievzemi. Pēc Kokneses valsts pakļaušanas trešdaļa no pils zemēm palika Rīgas bīskapijas rīcībā, divas trešdaļas tika izlēņotas bruņiniekam Rūdolfam no Jerihovas.

1213. gadā bīskaps Alberts ieguva savā īpašumā visu pili.

1269. gadā pils tika izlēņota Tīzenhauzeniem, kuru pārziņā pils palika līdz 1397. gadam, kad pili savā tiešā pārziņā pārņēma Rīgas arhibīskaps. Kokneses pils kļuva par vienu no trim arhibīskapa galma pilīm.

Šeit uzturējās līdz 900 cilvēkus lielais galms un ik nedēļu maizei un alum patērēja 3900 pūrus labības.

Kopš 13. gadsimta līdzās pilij veidojās arī pilsapmetne, ap kuru tika izbūvēts mūris. Pils guva peļņu no muitas - iekasējot samaksu no garām braucošajiem plostiem un kuģiem.

Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā Zviedrijas karaspēks nesekmīgi centās ieņemt Kokneses pili, kas tam izdevās tikai 1621. gadā.

Pili pamatīgi pārbūvēja un nostiprināja un 1636. gadā Koknesi izsludināja par Zviedru Vidzemes apriņķa pilsētu līdzās Rīgai, Pērnavai un Tērbatai. 

Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā pili ieņēma Krievijas caristes karaspēks un ap pili sāka ierīkot Krievijas eksportpreču centrālās noliktavas, taču drīz tika padzīti.

1661. gadā pili atkal kontrolēja zviedri. Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā pili ieņēma sakšu karaspēks.

1701. gada 25. jūlijā sakšu pulkvedis Bose pavēlēja uzspridzināt abus pils rietumu torņus - un kopš šī laika pils vairs nav apdzīvota.

1780. gadā pilsdrupas un apkaimi nopirka Oto fon Lēvenšterns, viņa dzimtas īpašumā tā palika līdz 1920. gada agrārajai reformai.

1862. gadā nobruka pils ziemeļaustrumu gals pret Pērsi.

Netālu no pils tika uzcelta Kokneses muižas kungu māju jeb Jaunā pils, kurā no 1885. līdz 1887. gadam dzīvoja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis

Pēc tam, kad tika uzpludināta HES ūdenskrātuve, ūdens līmenis pacēlās līdz pils pamatiem, un 20. gs. 90. g. beigās tika veikti pils pamatu stiprināšanas darbi. Vienlaicīgi notika pils virsējo mūra daļu atrakšana un konservēšana. Netālu no pilsdrupām 18.gs. pastāvēja muiža  un 19.gs. jau bija ievērojama saimniecība.