Līvānu stikla fabrika

1858.-1868. gadā privāta akciju sabiedrība ar nosaukumu, kas bija identisks būvei, uzbūvēja dzelzceļa līniju Rīga—Orla 1546,7 km garumā. Tas ne tikai ļāva Krievijas impērijai pārvietot karaspēku (kas bija galvenais sākotnējais iemesls dzelzceļu būvei Krievijā- ne velti pirmā līnija tika uzbūvēta uz tobrīd okupēto Varšavu), bet arī preces no Iekškrievijas uz Eiropu, kā arī rosināja daudzu uzņēmumu rašanos apdzīvotās vietās, kuras atradās dzelzceļa tuvumā.

Baronu Līvenu izveidotajā Līvenhofā (Līvānos), kura 19. gadsimtā bija barona Nikolaja Korfa īpašums, jau bija apzināts, ka no vietējā izrakteņa- kvarca smiltīm ir iespējams ražot stiklu, tādēļ pašu vajadzībām bija uzbūvēts "glāžu šķūnis".

Veicot papildus izpētes darbus Daugavpils tirgotājs Jūliuss Fogess secināja, ka Līvenhofā ir labvēlīgi ekonomiskie, ražošanas un izejvielu ieguves nosacījumi stikla ražošanai – kvarca smiltis Grīvas mežā, dolomīts Dubnas upē un jau minētais Rīgas – Orlas dzelzceļa tuvums preču izplatīšanai.

Šī iemesla dēļ, viņš nolēma Līvenhofā būvēt stikla fabriku, kā arī nomāt „glāžu šķūni”, kas piederēja baronam Nikolajam Korfam.  

Pirmo reizi Līvenhofas (Līvānu) stikla fabrikas vārds dokumentos tika minēts 1887. gadā, kā Dinaburgas tirgotāja Jūliusa Fogesa īpašums.

Fabrikā tika uzbūvēta viena stikla kausējamā krāsns, kurā pārsvarā ražoja pudeles. Neskatoties uz labvēlīgajām dabas resursu izmantošanas iespējām un dzelzceļa tuvumu, ražošanas apjomi bija nepietiekami, cenas veidojās augstas un ražotne darbojās ar zaudējumiem, līdz 1903. gadā bankrotēja.  

1903. gadā Juliuss Fogess pārdeva visus savus īpašumus Harkovas pirmās ģildes tirgonim Mihailam Jasnijam un muižniekam Vladimiram Bortkēvičam.

Šie Ukrainas-Krievijas uzņēmēji jau nodarbojās ar ražošanu un tiem piederēja stikla un korķu rūpnīcas Vitebskas, Harkovas, Novgorodas guberņās un Lisičanskā.

1904. uzņēmums tika pārveidots par akciju sabiedrību- „Līvenhofas stikla un korķu ražošanas akciju sabiedrība”, (Aktien-Gesellschaft der Liwenhofschen Glas- und Kork-Fabrikation / Société Anonyme pour la Fabrication de Verre et de Liège de Livenhof /АО Ливенгофских стеклянного и пробочного производств), kuras valde bija reģistrēta Pēterburgā, Znameskaja 12.

Rūpnīcas pamatprodukcija palika standarta stikla pudeļu ražošana "valsts akcīzes precei"- degvīnam, taču bez pamatprodukcijas tika ražotas visdažādākās formas un tilpuma pudeles strauji augošajam alus darītavu rūpalam, aptiekām, ķīmijas un farmācijas laboratorijām, petrolejas un elektriskajām lampām. Bez masveida produkcijas fabrika sāka ražot arī stikla traukus un pat krāsainā kristāla izstrādājumus

1912. gadā Stikla fabrikā strādāja jau 513 strādnieki.  

1914. gadā, sākoties 1. Pasaules karam, darbība tika sašaurināta, bet rūpnīcas iekārtas- evakuētas uz Krieviju.

1915. gadā kara darbības rezultātā fabrikas tika nopostītas.  

1922. gadā, nodibinājās akciju sabiedrība „Latvijas stikls” kuras pārvalde atradās Rīgā. Tika atjaunota stikla izstrādājumu izlaide, bet tā pastāvēja neilgi.  

1934. gadā akciju sabiedrība bankrotēja. Fabrikas ēkas un iekārtas tika izpārdotas.  

1944. gadā, beidzoties 2. pasaules karam Līvānos sapulcējās stikla pūtēju grupa ar vēlmi atsākt stikla ražošanu. Arturs Bucenieks un Pēteris Klibais, kas stiklinieka gaitas bija sākuši vienā no pirmajiem Līvānu „glāžu šķūņiem”, pieaicināja bijušos kolēģus un organizēja stikla pūtēju arteli. Pilsētiņas kalējs izgatavoja čuguna formas, lai varētu uzsākt tējas glāžu, karafu un petrolejas lampu cilindru ražošanu. Sākuma mērķis bija pieticīgs – no bezkrāsainā stikla gatavot pirmās nepieciešamības stikla izstrādājumus.  

1945. gadā artelis deva pirmo produkciju. Sākumā artelī strādāja tikai 10 cilvēki, kuri paši pūta traukus, gādāja kurināmo un izejvielas, vadīja ražošanas procesu un produkcijas realizāciju. Produkcijas sortiments pamazām paplašinājās, pudelēm un glāzēm pievienojās lampu un vējlukturu stikli. Ieviesa pirmos pusautomātus un uzbūvēja lielāku stikla kausējamo vannu.  

Ar 1950. gadu stikla ražošanas cehs pārgāja "Līvānu rajona rūpkombināta" sastāvā.  

1953. gadā tika veikta galvenā ražošanas korpusa rekonstrukcija. Tika palielināta stikla kausējamā krāsns, pie tās vienlaicīgi varēja strādāt 10 brigādes. Tika ieviesti pusautomāti pudeļu un flakonu ražošanai.  

1957. gadā stikla ražošanas arteļa cehs atdalījās no Līvānu rajona rūpkombināta un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu – Līvānu stikla fabriku.  

1961. gadā par rūpnīcas direktoru kļuva Jānis Zosins. Viņa vadībā nākamajos gadu desmitos sāka iezīmēties modernā stikla lielražošanas uzņēmuma kontūras. Tika uzcelts jauns cehs, kur darbojās stikla ražošanas automāti, kas gadā saražoja vairākus miljonus pudeļu, glāžu un citu izstrādājumu.

20. gadsimta 70. un 80. gadi Līvānu stikla fabrikai bija uzplaukuma un stabilas augšupejas laiks.

1970. gadā darbu uzsāka pirmā stikla māksliniece – Ludmila Safronova, līdz ar to tika izveidota mākslinieku nodaļa.  

Laika posmā no 1973. Līdz 1987. gadam produkciju eksportēja uz Mongoliju, Somiju, Zviedriju, Holandi, Poliju Lielbritāniju, Itāliju, Ungāriju, Kuveitu, Bulgāriju, Libānu, Dienvidslāviju, Vāciju, ASV un stikla vēsturisko dzimteni Ēģipti.  

1974. gadā Līvānu stikla fabrikā sāka ražot termosu kolbas.  

1975. gadā tika uzbūvēta 5 - sekciju krāsainā stikla kausējamā krāsns, kurā vienlaicīgi varēja kausēt 5 krāsu stiklu un ražot krāsainā stikla traukus. Tika izstrādāta jauna tehnoloģija krāsainā stikla ražošanai.  

1981. gadā kā viens no ievērojamākajiem sasniegumiem LSF vēsturē bija bezkrāsainā kristāla trauku ražošanas apguve. Līvānu kristāls pēc kvalitātes sasniedza tādu pašu līmeni, kā pasaulē pazīstamais „Bohēmijas" kristāls.  

1982. gadā LSF sāka apgūt optiskās šķiedras un gaismas vadu ražošanu (1991. gadā šis cehs atdalījās no LSF un kļuva par patstāvīgu uzņēmumu „Anda – Optec”.) Līvānu stikla fabrikas ražošanas apjomi nemitīgi pieauga, par to liecināja ne tikai izstrādājumu pieprasījums un fabrikas panākumi, bet arī strādnieku skaita pieaugums.  

1971. gadā tie bija 556 cilvēki, bet 1980. gadā, tie bija jau 1250 cilvēki.

1994. gadā uz Valsts Stikla fabrikas bāzes tika izveidota akciju sabiedrība „Līvānu stikls”. Sakarā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, izejvielu piegāde tika pārtraukta, daudzus gadus pastāvējušais padomju tirgus sabruka un Līvānu stikla fabrikas darbībā sākās strauja lejupslīde.

2001. gada oktobrī Vācijas kompānija „Herner Glass” vadības pārstāvji parakstīja aktu par maksātspējīgās A/S „Līvānu Stikls” pārņemšanu, un kopš tā laika bankrotu piedzīvojušais Līvānu uzņēmums pārtapa par SIA „Lettglass”.

2008. gada jūnijā Preiļu rajona tiesa pieņēma lēmumu, pasludinot Vācijas kompānijas „Herner Glass” meitasuzņēmuma SIA „Lettglass” maksātnespēju, bet augustā kreditoru sapulcē pieņēma lēmumu sākt uzņēmuma bankrota procedūru.  

Saskaņā ar Lursoft datiem vairāk nekā desmit gadu rūpnīcā saimniekojusī „Herner Glass” 2008. gada martā 98,5% Lettglas akcijas pārdeva, mēnesi iepriekš nodibinātajam Lielbritānijas uzņēmumam „Waterford Northeast Limited”.  

Taču jau līdz uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanai no tā tika aizvestas visas vērtīgākās ražošanas iekārtas nezināmā virzienā.

Izdevās nosargāt Līvānu stikla fabrikas muzeja kolekciju – iespaidīgu laikmeta liecību. Par to lielu paldies jāsaka ilggadējai LSF muzeja gidei Natālijai Stivrišķei un Līvānu novada domes vadībai.  

Avots: http://www.livani.lv/page/328 , news.lv u.c.