Stāmerienas pils

Stāmerienas pils (vācu: Schloss Stomersee) ir muižas pils Stāmerienas pagasta Vecstāmerienā, Gulbenes novadā, Latvijā. Muiža līdz 20. gadsimta 30. gadu beigām piederēja baroniem fon Volfiem.

Vēsture

1765. gadā nodibināta Stāmeres pusmuiža, kas 1809. gadā, kas, atdaloties no Vecgulbenes muižas, kļuva par patstāvīgu muižu. Apbūve sāka veidoties 19. gadsimta sākumā. 1887. gadā muižas teritorijā minēta baznīca, kungu māja, vairākas saimniecībasēkas, ūdensdzirnavas, trīs skolas, veikals, četri krogi un vairākas citas ēkas. 1897. gadā te uzcelta linu apstrādes fabrika.

1905. gada revolūcijas laikā pils nodedzināta, 1908. gadā atkal atjaunota.

1930. gados muižas pilī vairākas reizes uzturējās itāliešu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza.
1945. gadā pilī ierīkots lauksaimniecības tehnikums, no 1964. līdz 1992. gadam Stāmerienes muižas pilī atradās padomju saimniecības "Stāmeriena" kantoris un ciema (vēlāk pagasta) padome.

 2001. gadā tika uzsākta pils restaurācija, tomēr muižas pils atjaunošanu kavēja ilgstošs juridisks strīds starp tās nomnieku Andreju Vīcupu un Gulbenes novada (iepriekš Stāmerienas pagasta) pašvaldību. Pēc tiesvedības 2016. gadā par pils apsaimniekotāju kļuva Gulbenes novada pašvaldība, tiek plānots, ka uz pili pārcelsies Stāmerienas tūrisma informācijas centrs.

Pils apraksts

Muižas pils sākumā (1843. vai 1852. gadā) uzcelta neogotikas stilā, 1870.—1880. gados tā pārbūvēta neorenesanses stilā. Pilij ir divi stāvi, pati ēka ir asimetriska ar kvadrāta plāna torni, galvenās fasādes labajā pusē atrodas mazāks tornītis. Starp torņiem esošās sienas vidū galvenās ieejas portāls ar fon Volfu dzimtas ģerboni.

Mūsdienās muižas teritorijā atrodas muižas pils, klēts, dažas saimniecības ēkas. Netālu Stāmerienas pareizticīgo baznīca. Ap pili starp Stāmerienas un Pogas ezeru izveidots ainavu parks 28,4 ha platībā pēc vēdekļveida principa.

No Stamerienas pils mājas lapas:

Stāmerienas muižas apbūve sākusi veidoties 19. gadsimtā. 1802.gadā Vecgulbenes muiža kļuva par baronu fon Volfu dzimtas īpašumu, no kura 1809. gadā, atdalot daļu zemes, tika izveidota Stāmerienas muiža. Baronu fon Volfu dzimtai Stāmerienas muiža piederējusi vairāk kā simts gadus.

Apbūves greznākās ēkas – pils sākotnējo celtniecību var datēt ar 19.gs.30tajiem gadiem, savukārt senākie pils fotoattēli uzņemti 19. – 20. gadsimta mijā. Šajos fotouzņēmumos redzams, ka ēka būvēta, izmantojot dažādus vēsturiskos stilus. Speciālistu vērtējumā Stāmerienas pils ir viena no interesantākajām eklektisma stila celtnēm Latvijas muižu apbūvē.

Līdzīgi daudzām citām Latvijas pilīm, 1905.gadā Stāmerienas pils tika nodedzināta. Drīz pēc tam sākās atjaunošanas darbi, kas pabeigti 1908.gadā. Pils tika atjaunota no iepriekšējā būvperioda atšķirīgā arhitektoniskā veidolā, iegūstot neoklasicisma un jūgendstila iezīmes. Pils ieguva sakāpināti poētisku veidolu, kurā spoži izpaudusies sava laika neoromantiskā, pat dekadentiskā uztvere. Pils vestibils ar smagnēju kokgriezuma konsoļu balstītu altānu un divpusējām uzejas kāpnēm iemieso tipisku 19.gs. otrās puses neorenesanses interjera pazīmes. Kāpņu vidū iebūvēts kamīns, bet virs tā atbilstoši īpašnieku vēlmēm tika mainītas dekorācijas – gobelēni, gleznas, medību relikvijas – kas pārsteidza ikvienu, ienākot pilī. Pēc pils jumta restaurācijas 2019.gadā, vestibils atguvis virsgaismu. Virs lielajām kāpnēm, griestos redzamas debesis. Pils jumtu rotā 8 šķautņu stikla piramīda.

Zāles apdare uzskatāma par vienu no greznākajiem un iespaidīgākajiem neoklasicisma interjeriem Latvijas pilīs. Saglabājusies viena ampīra stila krāsns. Zāles griesti salīdzinot ar blakus esošajām telpām ir nedaudz augstāki, kas liecina, ka zāle saglabājusies tās agrākajā izmērā. Zāle piedzīvojusi daudz priecīgu brīžu – saviesīgu vakaru, koncertu, teātra izrāžu, svinību. Kad 1945.gadā pilī sāk saimniekot Lauksaimniecības tehnikums, zāle tika papildināta ar skatuvi. Padomju laikos šeit svinīgi reģistrētas laulības un bērnu piedzimšanas.

Telpā blakus zālei uz ezera pusi saglabājušies griestu dekori, bet apaļās krāsns vietā kādreiz bijis kamīns. No šīs telpas ir izeja uz pils rietumu puses balkonu, no kura paveras plašs skats uz parku un Stāmerienas ezeru. Ap pili ir 20 ha liels parks, kurš veidots 19. gadsimtā angļu ainavu stilā pēc vēdekļa veida principa, jo visi galvenie skatupunkti izriet no pils. No šī balkona redzami arī Mīlestības ozoli. Tie ir divi kopā saauguši ozoli, par kuriem vēsta leģenda. - Pils dārznieks esot bijis iemīlējies barona meitā. Mīlestība abpusēja, bet barons meitai neļāva precēt dārznieku. Meitene apprecējās ar citu baronu, bet dārznieks meitenes kāzu dienā stādījis šos ozolus ar domu: “Cik ilgi ozoli augs, tik ilgi viņš šo meiteni mīlēs!”

Īpašnieki

Par pirmo Stāmerienas muižas īpašnieku kļuva Johans Gotlībs II fon Volfs, bet tālāk saimniekoja viņa pēcteči - jaunākais dēls Heinrihs Johans Frīdrihs fon Volfs un viņa mantinieki.

Stāmerienas pils īpašnieki, baroni fon Volfi, par sievām ņēmuši ievērojamas sievietes.

Eduarda fon Volfa sieva Sofija Patjomkina bija Krievijas cara galmadāma, kņaze, tuva cara Nikolaja I meitas Olgas draudzene. Pastāv nostāsts, ka Eduards savai sievai Sofijai, kas bija audzināta pēc stingrām pareizticīgo tradīcijām, pirms laulībām esot apsolījis Stāmerienā uzcelt baznīcu. Cik šajā nostāstā patiesības, nezinām, taču Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca netālu no pils 19.gadsimta vidū tika uzcelta.
Eduarda un Sofijas dēls Boriss savukārt par sievu ņēma itāļu vijolnieci, komponisti un kamerdziedātāju Mariju Terēzi Alisi Lauru Barbi, kuras māksliniecisko sniegumu tolaik augstu novērtējis izcilais komponists Johaness Brāms. Talantīgā mūziķe Alise Barbi atteicās no mākslinieces karjeras par labu laulībai, kurā piedzima divas meitas.

Meita Aleksandra savas dzīves laikā kļuva par ievērojamu psihoanalītiķi, sākoties 2. Pasaules karam pārcēlās uz dzīvi Itālijā, bet vienmēr sirdī glabāja Stāmerienu.
Aleksandras otrais vīrs – Džuzepe Tomazi di Lampedūza - itāļu rakstnieks, pasaulslavenā romāna “Gepards” autors, 20.gadsimta 20tajos-30tajos gados vairākkārt viesojās Stāmerienā. Pastāv pamatots uzskats, ka tieši šeit ievērojamais rakstnieks atpūtās no Eiropas trokšņainās dzīves un radoši strādāja pie pieminētā romāna.

Stāmerienas baroni fon Volfi savu karjeru saistīja ar carisko Krieviju.
Eduards fon Volfs bija ķeizariskās gvardes ritmeistars, bet viņa dēls Boriss - cara Nikolaja I meitas, lielkņazienes Olgas kabineta sekretārs un cara Nikolaja II hofmeistars.

Pēdējais Stāmerienas muižas īpašnieks pirms 2.Pasuales kara ir Aleksandras fon Volfas šķirtais vīrs Andrē Pilar fon Pilhau.

Pēc 2. Pasaules kara, 1945.gadā, sākoties iekārtai, kurā šādam īpašumam nebija nekādas vērtības, pilī tika ierīkots Lauksaimniecības tehnikums, kas ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja līdz pat 1965.gadam. Tajā varēja apgūt šādas specialitātes: agronomija, dārzkopība, veterinārija, zootehnika, hidromeliorācija, lauksaimnieciskās ražošanas uzskaite un plānošana, elektrifikācija.

Pēc Lauksaimniecības tehnikuma pili pārņēma Stāmerienas ciema padome un sovhozs “Stāmeriena”, kas šeit saimniekoja līdz 1992.gadam. 

Šobrīd skaistā pils ir Gulbenes novada pašvaldības īpašums.