Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca

Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca un klosteris ir Romas Katoļu Baznīcas dievnams Klostera ielā 2, Vecrīgā. 13.—17. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Dievkalpojumi notiek latgaliešu, latviešu un angļu valodā.

Vēsture

Pirmā Svētās Marijas Magdalēnas koka baznīca celta ap 1260. gadu Rīgas arhibīskapa Alberta II valdīšanas laikā (1253-1273) kā cisterciešu sieviešu ordeņa klosterbaznīca kapela. Klostera priekšniece Magdalēna, Kaupo (1217), Turaidas lībiešu valdnieka mazmeita, ziedoja līdzekļus mūra baznīcas ēkas celšanai, tāpēc arī tā tika nosaukta viņas svētās aizbildnes — sv. Magdalēnas vārdā. Pats klosteris bija atdalīts ar apkārtmūri un sniedzās līdz pat pilsētas nocietinājumu sienai, pie kuras vēl šodien redzams Jaunavu (senāk arī Klostera) tornis.

Baznīca bija celta cisterciešu stilā, vienkāršā iekšējā un ārējā veidojumā (bez krāsainām logu vitrāžām, bez skulptūrām, lai netraucētu iekšējo sakopojumu u.tml.). Arī tornis bija viens, neliels, ar vienu nelielu zvanu (Svētā Jēkaba katedrāles pusē). Sākotnējā ēka bijusi īsāka un šaurāka, bez prezbitērija un priekštelpas.

14. un 15. gadsimtā ēka tika paplašināta, izveidojot baznīcas sānu ārsienās 5 arku ailes un, piebūvējot sānu jomus, kā arī otro stāvu, kur virs sānu jomiem tika ierīkotas kapelas. Vidusjomā tika augstāk pacelti griesti, bet zem ēkas iebūvēts pagrabs mirušo apbedīšanai. Pēc kāda laika tika piebūvēts arī prezbitērijs.

1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgā sākās t. s. "svētbilžu grautiņi" — luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. 1522. gadā rāte ar varu atņēma sv. Jēkaba un sv. Pētera baznīcas, 1533. gadā — sv. Marijas (Doma) baznīcu un 1539. gadā konfiscēja 4 klosterus un citus katoliskā kulta īpašumus, tad katoļu konfesijai palika sv. Marijas Magdalēnas klosterbaznīca. Toties tur, saskaņā ar varas rīkojumu, nedrīkstēja ierasties priesteri, un ārpus klostera ticīgajiem tā nebija pieejama (tāpat kā sv. Andreja kapela Rīgas pilī, kur līdz 1561. gadam notika vienīgi Ordeņa locekļiem paredzēti dievkalpojumi).

1583. gada 9. martā gubernatora kancelejā tika nolasīta un parakstīta karaļa Stefana Batorija deklarācija, ar kuru sv. Jēkaba baznīcas, sv. Marijas Magdalēnas klostera un citu baznīcas īpašumu pārvaldīšana Rīgā tika nodota Jēzus sadraudzībai. Jezuītu pārziņā nonāca arī bijušā sv. Marijas Magdalēnas klostera lauku īpašumi, uz kuriem kā pirmais missionarius excurrens izbrauca darbojās Jānis Vincerijs. 1586. gadā Kalendāra nemieru jezuīti rezultātā bija spiesti atstāt gan baznīcu, gan klosteri, paslēpjoties pilī un paņemdami līdzi baznīcas piederumus. Klosterī palika abate Anna Tepele un māsa Anna Netkena, pret kurām tika vērsti uzbrukumi un apsūdzības uzbrukumus, luterāņiem cenšoties pārņemt baznīcu savā ziņā un pašas māsas "atgriezt pie Dieva", pieņemot jauno ticību.

1591. gadā baznīcas ēkā tika izdarīti liela mēroga remontarbi, mainījās vizuālais veidols: ielikti jauni logi, jauni gleznojumi. 1621. gadā, zviedriem ieņemot Rīgu, klosteris un baznīca tika izpostīti, klostera telpas pilsētnieki pārbūvēja savām vajadzībām. Karalis Gustavs II Ādolfs lika konfiscēt klostera zvanu kā kara laupījumu un uzdāvināja to Stokholmas Marijas Magdalēnas baznīcai.

Laikā no 1621. līdz 1710. gadam katoļticība Vidzemē ar nāves draudiem bija aizliegta. 1632.-1639. gados baznīca tika atjaunota un pārveidota par zviedru garnizona luterāņu baznīcu.

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā ēka nodega — no dievnama palika pāri tikai mūri. Jaunais Rīgas pavēlnieks Krievijas cars Pēteris I pavēlēja baznīcu atjaunot un nodot pareizticīgajiem, pārsaucot to par Sv. Aleksija baznīcu (Церковь Алексия человека Божья) un veicot ievērojamas pārbūves. Tagadējo veidolu baznīca ir ieguvusi 1746. gadā, kad tai pēc arhitekta N.Vasiļjeva projekta piebūvēja torni rietumu pusē virs priekštelpas (tornis austrumu pusē tika nojaukts) un altāra daļu, fasādi un interjeru pārveidoja baroka formās. 1760. gadā Pleskavas bīskaps atļāva tajā ierīkot divas kapelas — vienu Rostovas Dimitrija, otru — Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja godam. 1899. gadā pareizticīgie tornim piebūvēja vēl vienu stāvu. Pie baznīcas tika nodibināts pareizticīgo vīriešu klosteris. No vecās katoļu baznīcas bija palikušas divas pilāru rindas, gotiskie logi un velves kora telpā.

1922. gada 30. maijā Saeima nolēma baznīcas ēku nodot katoļu konfesijai kā Rīgas bīskapa rezidences vietu. No 1924. līdz 1939. gadam pēc arhitekta A. Mēdlingera projekta notika baznīcas pārbūves un piemērošanas darbi atbilstoši katoļu kulta vajadzībām. Piebūvētais torņa jaunais stāvs tika nojaukts, jo bija sācis plaisāt. Torņa smaile tika izveidota pēc Sv. Jēkaba katedrāles torņa parauga. XX gs. 30. gados baznīcā tika iemūrēts galvenais altāris.