Trikātas ordeņa pils. Trikaten

Vēstures avotos Trikātas pils pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikā kā Tālavas vecākā Tālivalža mītnes vieta, kur viņš tika nogalināts 1215. gadā.

Pēc 1224. gada Tālavas dalīšanas līguma Trikāta nokļuva Zobenbrāļu ordeņa pārvaldē. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikā minēts, ka ordeņa mestrs Villekens no Endorpas

1284. gadā cēlis baznīcu Trikātā. Savukārt Rusova Livonijas hronikā minēts, ka Livonijas ordeņa mestrs cēlis trīs pilis - Valmieru, Burtniekus un Trikātu. Dokumentos Trikātas ordeņa pils (Trikaten) pirmo reizi minēta

1429. gadā, kad tā kalpojusi par ordeņa fogta rezidenci.

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza Pasvales līgumu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par mieru un savstarpēju palīdzību pret Krieviju. Pēc Maskavijas krievu iebrukuma, Livonijas kara sākumā laikā Trikātas pilī bijusi Livonijas konfederācijas karaspēka nometne pirms Ērģemes kaujas.

1560. gadā, Livonijas karā, Krievijas cara Ivana IV iebrukušais karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais ordenis noslēdza Viļņas ūniju (paktu) ar Sigismundu II Augustu. Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas ar Sigismundu II Augustu, Livonijas konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Šo vienošanos pastiprina

1566. gada Grodņas ūnija. Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas Livonijas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers.

1577.-1582. gadā Trikātā atradās krievu iebrucēju karaspēks.

1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Trikātas pilsnovada citadeli (latīņu: arx Tricat, Трекат). Pēc miera līguma noslēgšanas Trikātas novads atgriezās Polijai-Lietuvai piederošās Livonijas hercogistes teritorijā. Poļu-zviedru kara laikā 1600. gadā Trikātu ieņēma zviedri un

1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs pili uzdāvināja valsts kancleram Akselam Oksenšernam.

1700-1729. g. pils pilnīgi nopostīta Lielā Ziemeļu kara laikā, kad Krievija atkal iebruka Vidzemē.