Aldis Gobzems - veltījums Alvim Hermanim
- Alvi, man ir patiesi žēl. Ne ironiski, ne no augšas. Cilvēcīgi. Jo Tu padevies pārāk ātri. Un jā, es saprotu, kāpēc. Tas pat bija paredzams.
- Bet. Politika nav teātris. Tur nav ģenerālmēģinājuma, nav aplausu, nav recenziju, kas kompensē sakāvi. Politiskā cīņa ir netīra, auksta un personiska. Tā ir vieta, kur Tevi negaida. Kur neviens nepriecājas, ka Tu atnāci ar ideju. Kur Tev nepasaka paldies par drosmi, pat nepajautā, ko mēs ar Tevi darīsim?
- Un tieši tur arī ir atšķirība. Teātrī režisors ir autoritāte. Politikā autoritāte ir drauds. Teātrī konflikti ir estētiski. Politikā eksistenciāli. Tur Tu neesi simbols, tur Tu esi mērķis. Un, ja Tu ieej korumpētā politikā ar cerību, ka sabiedrība Tevi aizsargās, atbalstīs, sapratīs, Tu jau esi zaudējis.
- Politikā vajag raksturu, nevis aplausus. Cietas oliņas, nevis romantiskas jūtas. Un es to nesaku aiz bravūras. Es to saku no pieredzes. Oliņas nekļūst cietas no like pogām un inteliģentiem komentāriem. Tās kļūst cietas tad, kad Tev draud krimināllieta. Kad Tevi publiski iznīcina.
- Tu raksti, ka sabiedrība Tevi neatbalstīja. Bet tā ir kļūda gaidīt, ka sabiedrība vispār kādu atbalstīs. Sabiedrība politikā nav sabiedrotais. Sabiedrība politikā ir masa, kas grib, lai kāds cits riskē viņas vietā. Un tā nav cilvēku vaina. Tā ir cilvēku daba. Tieši tāpēc līderis nav tas, kurš cer uz atbalstu. Līderis ir tas, kurš iet arī bez tā un laika gaitā atbalstu rada.
- Tu, manuprāt, sajauci lomas. Būt līderim nav tas pats, kas būt režisoram. Režisors ir pieradis, ka viņu klausās. Politikā Tevi klausās tikai tad, kad no Tevis baidās. Un baidās nevis no idejām, bet no tā, ka Tu neatslābsi. Ka Tu nepazudīsi. Ka Tevi nevar nopirkt, nogurdināt vai izsmiet līdz galam.
- Tu raksti par ideju, par spēles noteikumu maiņu. Bet sistēmas nemaina ar idejām vien. Sistēmas maina ar neatlaidību, kas robežojas ar fanātismu. Ar gatavību palikt vienam. Ar apziņu, ka var arī zaudēt visu. Pilnīgi visu. Arī darba vietu Jaunajā Rīgas teātrī.
- Un jā, tieši tāpēc es atļaušos pateikt skaidri, bez pieticības un bez romantikas, ka vienīgā reālā opozīcija šīs valsts atjaunotajā vēsturē palieku es. Ne tāpēc, ka es būtu labāks. Bet tāpēc, ka es redzu, ko tas maksā, un tomēr gāju uz banku. Un neredzu citus, kuri būtu gatavi maksāt šo cenu līdz galam. Ne tāpēc, ka citi būtu sliktāki. Bet tāpēc, ka lielākā daļa grib drošību. Grib bez riska. Brīvību bez sekām. Bet sistēmas maiņa ir karš. Juridisks, publisks, emocionāls karš. Un tajā nav vietas vilšanās tekstiem par sabiedrību. Jo sabiedrība nekad nav gatava. Tā vienmēr nāk tikai pēc tam. Aiz līdera.
- Tu neesi vājš savā jomā. Tu vienkārši ienāci nepareizā telpā ar nepareizu instrumentu. Teātrī tas būtu meistardarbs. Politikā tā ir ilūzija. Un ilūzijas politikā beidzas ātri. Parasti bez aplausiem pirms Ziemassvētkiem pat gadā, kad iesim un balsosim.
Saistītie notikumi
Birkas