Daži fakti par Latvijas valdības ministriem

Īstermiņa ministri

Latvijas valdībā nav daudz ministru, kuri būtu bijuši amatā mazāk par 100 dienām (kopš 1991. gada):

• Vasilijs Meļņiks – finanšu ministrs, Demokrātiskā partija "Saimnieks" (DPS), Andra Šķēles valdība (1997. gada 17.–22. janvāris, aptuveni 5-6 dienas).
• Einārs Cilinskis – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Nacionālā apvienība (NA), Laimdotas Straujumas valdība (2014. gada 22. janvāris – 14. marts, aptuveni 52 dienas). Amats zaudēts saistībā ar dalību 16. marta gājienā un politisko spiedienu.
• Ingrīda Ūdre – ekonomikas ministre, Jaunā partija (JP), Viļa Krištopāna valdība (1999. gada 20. maijs – 16. jūlijs, 57 dienas).
• Jānis Vitenbergs – ekonomikas ministrs, Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!" – "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", Krišjāņa Kariņa valdība (2021. gada 20. maijs – 12. jūnijs, 23 dienas).

Demisijas

Vēl esam apkopojuši ziņas par Latvijas ministriem (pilnvērtīgiem, nevis aizvietotājiem) kopš neatkarības atjaunošanas (1991. gads), kuri paši atkāpušies vai kuru demisija prasīta (no premjera, Saeimas, koalīcijas partneriem vai publiska spiediena dēļ) — galvenokārt saistībā ar skandāliem, politisku spiedienu, ciniskas politiskas tirgošanās rezultātā, personisku lēmumu vai atbildību par notikumiem.
Saraksts, iespējams, nav izsmeļošs, bet balstīts kolektīvo atmiņu un zināmākajām fiksācijām publiskajā telpā:

• Einārs Cilinskis – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (Nacionālā apvienība), premjere Straujuma 2014. gadā, atsaucoties uz sabiedroto interesēm pieprasīja un saņēma to saistībā ar dalību Cilinska piedalīšanos leģionāru piemiņas un atceres gājienā un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 16.martā. Pemjere Laimdota Straujuma piedāvāja Cilnskim pat sastādīt kompāniju un ziedus likt Lestenē. Cilinskis noraidīja šādu piedāvājumu, norādot, ka vienmēr ir 16.martā bijis pie Brīvības pieminekļa. Tam sekoja pieprasījums atkāpties no amata.
• Āris Auders (bijušais veselības ministrs, "Jaunais laiks", Einara Repšes (JL) valdība, 
  Premjers Einars Repše personīgi pieprasīja demisiju pēc vairākiem skandāliem — galvenokārt par apsūdzībām par "zelta rokām" - maksājumi par operācijām, KNAB ierosināta krimināllieta, publisks konflikts pirms tam ar Valdi Zatleru, spiediena un Tautas partijas prasībām.Auders demisionēja pēc Repšes ultimāta, un amatu pārņēma Ingrīda Circene.
• Ingrīda Circene – veselības ministre (Vienotība),Valda Dombrovska valdība (2014. gads). Circene atkāpās veselības problēmu dēļ, bet kontekstā ar kritiku un neapmierinātību par veselības aprūpes sistēmas problēmām. Demisija notika pēc ilgas slimības atvaļinājuma.
• Dagnija Staķe – labklājības ministre (Zaļo un Zemnieku savienība), Godmaņa valdība (2008. gads). Demisija prasīta un notikusi pēc Reģu pansionāta ugunsgrēka traģēdijas, kurā gāja bojā 26 cilvēki; publisks spiediens un opozīcijas prasības par atbildību.
• Ingrīda Ūdre – ekonomikas ministre (Jaunā partija), Viļa Krištopāna valdība (1999. gads). Jāatgādina, ka pirms tam Ūdere bija deputāte, un uz amatu tika virzīta pēc ekonomikas ministra Aināra Šlesera demisijas.   Aizkulišu vienošanās rezultātā viņa pieņēma virzību uz izpildu varu. Termiņš amatā bija Īss, un demisija saistīta ar politisku spiedienu; sākās valdības krīze un valdība drīz sabruka.
• Artis Pabriks – vairākas reizes (aizsardzības, ārlietu ministrs), bet zināmākais gadījums 2004. gadā kā ārlietu ministrs (Tautas partija) – demisija prasīta saistībā ar "Jūrnieku lietu" (ilgstošs starptautisks strīds starp Latviju un Norvēģiju par Latvijas zvejnieku tiesībām zvejot sniega krabjus (snow crab) Svalbāras (Spitsbergas) arhipelāga apkaimē Barenca jūrā) un korupcijas skandālu; atkāpās pēc publiskā spiediena.
• Dzintars Jaundžeikars – iekšlietu ministrs (LPP/LC), Aigara Kalvīša valdība (2006. gads) — demisija prasīta no opozīcijas un koalīcijas partneriem pēc pēc Talsu traģēdijas, un ministra atklāsmēm par iekšlietu sistēmas problēmām.
• Aivis Ronis – satiksmes ministrs (bezpartejisks), Dombrovska valdība (2013. gada 15. janvāris) — paša paziņota demisija viedokļu atšķirību dēļ ar valdību.
• .Dzintars Zaķis – vides ministrs (Vienotība), Valda Dombrovska valdība (2011.–2013. gads). Atkāpās pēc kritikas par mežsaimniecības politiku un vides jautājumiem; spiediens no zaļo un sabiedrības puses.
• Edmunds Sprūdžs – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (Reformu partija), Valda Dombrovska valdība (2011.–2013. gads). Atkāpās pēc konflikta par Rīgas satiksmes jautājumiem un partijas iekšējām nesaskaņām.
• Valdis Dombrovskis – Ministru prezidents (Vienotība), bet kā premjers atkāpās 2013. gadā pēc Zolitūdes traģēdijas pēc valsts prezidenta Andra Bērziņa pieprasījuma.
• Ilze Viņķele – labklājības ministre (Attīstībai/Par!), Krišjāņa Kariņa valdība (2021.–2022. gads). Atkāpās pēc kritikas par sociālo politiku un pandēmijas vadību; spiediens no koalīcijas un sabiedrības, iniciējot pat kriminālprocesu pret viņu, ko politikas aizkulisēs raksturoja kā intrigas un cīņu par krēsliem (ietekmi) partijas iekšienē, kā rezultātā pavērās ieņemt šo amatu Daniēlam Pavļutam.
• Ēriks Kaža - amatā: no 1993. gada 19. augustā līdz 1993. gada 10. septembrim, Ivara Godmaņa vadītais ministru kabinets ( dažos avotos minēts līdz 15. septembrim.