Andris Ušackis: Kādēļ es šodien pametu LTV Sporta redakcijas vadītāja amatu

Stājoties darbā, visi raksta motivācijas vēstules un sūta CV. Savā pēdējā darba dienā LTV, kas ir šodien, sapratu – jāsāk domāt "pa jaunam". Izdomāju, ka motivācijas vēstuli var rakstīt, arī aizejot no darba. Un pievienoju arī savu CV – ietērptu pateicības formā.

Motivācijas vēstule

Pirms kāda laika no televīzijas vestibila sienas tika noņemts spogulis ar uzrakstu "Esmu lepns, ka strādāju Latvijas Televīzijā!", kas tur atradās kopš neatminamiem laikiem. Tad arī nospriedu: ir laiks!

Par saviem 29 gadiem Latvijas Televīzijas sporta redakcijas vadītāja amatā es varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Taču nē, laikam labāk aprobežoties ar rakstu sēriju – jo nepatīkami būtu savu grāmatu ieraudzīt plauktā ar uzrakstu "atlaides", īpaši par ekstra cenu – vienu eiro.

Kopš pirmās darba dienas tiku mācīts, ka darbs Latvijas Televīzijā man uzticēts tikai uz laiku. Pirms manis bija cilvēki, kas darīja šo darbu, un tādi būs arī pēc manis. Tieši tādēļ ir svarīgi savu "stafetes posmu" nostrādāt godam un darīt to sabiedrības labā pēc vislabākās sirdsapziņas.

Un tagad sirdsapziņa ir ierunājusies. Ierunājusies savdabīgā "dzeguzes balsī".

Televīzijas un radio apvienošanu uztvēru tikpat vienkārši kā 3. klasē, kad puikas speciāli tika sasēdināti ar meitenēm. Nekādu problēmu – nelielais sākotnējais biklums pārgāja, pēc tam pat kļuva interesanti!

Taču gada laikā notiekošie procesi pārbraukuši man pāri kā ceļa rullis. Ar formālajiem administratīvajiem darbiem apkrautiem cilvēkiem vairs nepietika laika elementārai cilvēciskai komunikācijai. Tā rezultātā zuda emocionālā sasaiste. Es pamazām tiku padarīts par birokrātisku saskaņojumu mašīnu, par administratoru, kam jānodrošina, lai redakcijas cilvēki ievērotu visas instrukcijas, nolikumus un regulas, kuru skaits pieauga aritmētiskā progresijā. Galu tam neredz. Un vēl visam pa vidu – arogance pret iepriekšējos gados padarīto.

Nepieredzēti jaunu dokumentu, agrāk teiktu, kalni, tagad – faili. Turklāt lielākā daļa no tiem neattiecas uz manu darbu. Ar tiem jāiepazīstas vai, kā minimums, pārskrejot pāri ar acīm – ar nelielu riska elementu –, jāsaskaņo, piemēram, dokuments uz 12 lapām. Ja saskaņotāju skaits sasniedz 20 cilvēkus, to visu droši var darīt nelasot – jo mans iebildums, pat, ja tāds būtu, paliks mazākumā. Tāpat kā tajās sapulcēs, kurās, apspriežot problēmas un paliekot mazākumā, vienalga skaitās, ka esmu piedalījies lēmuma pieņemšanā un uz mani attiecas tēze "kā jau mēs sapulcē vienojāmies"... Neko es nevienojos.

Un te arī nākamā ķibele – domubiedru trūkums.

Sāku kā sižetu veidotājs, turpināju kā producents, vēlāk – redakcijas komandas veidotājs, satura organizētājs, un tagad esmu nonācis līdz sausam administrētājam. Jo radošam darbam un komunikācijai ar saviem cilvēkiem neatliek laika.

Un tad vēl tā e-pastu anonimitāte – personāls.lsm, iekšējā komunikacija.lsm, info.lsm utt.. Saraksties ne kā ar kolēģiem, bet kā ar kādu sadzīves pakalpojumu e-robotu.

Turklāt izaugusi jauna paaudze, par kuru tā īsti nevar teikt, ka tā "neinteresējas ne par hokeju, ne rokasbumbu", taču ikonisko frāzi "Annuška eļļu jau bija izlējusi" uztver kā ziņu, ka laikam Platpire kaut ko kafejnīcā apgāzusi… Vārdu sakot – arī saskaņas un sapratnes krīze.

Vecās saites nestrādā. To, ko kādreiz varēja noskaidrot piecās minūtēs, tagad var uzzināt tikai nākamajā dienā. Un tas arī ir objektīvi, jo daudzi no jauna izveidotie amati aizpildīti ar daudziem krietniem cilvēkiem, kuriem vajadzīgs laiks, lai "iebrauktu tēmā".

Tiek būvēts jauns medijs, un es ne mazākajā mērā neesmu izbrīnīts, ka tajā sevi nesaredzu. Nav nedz nožēlas, nedz skumju.

Musketierismu un radošu avantūrismu aizstāj birokrātisks pragmatisms – pārāk daudz izskaitļotu darbību, formalitāšu, vadlīniju un rāmju. Par maz spurainības. Dominē vēlme – ka tik kaut kas nenotiek! "Ko par mums teiks "burbuļos"..." Tāpat jaušama pārmērīga tolerance, ko rada marginālu sabiedrības grupu spiediens.

Tas viss kopā veido pārprasta pareizuma triumfa gājienu. Faktu analīze zaudē emocionālajām izpausmēm.

Tiesa, lielāko daļu no minētā var droši attiecināt ne tikai uz izmaiņām LSM vidē, bet uz visā sabiedrībā notiekošajiem procesiem kopumā. Ar "Līvu" un "Pērkona" protesta mūziku uzaugušie mani sapratīs.

Protams, man ir zināmas bažas, kas notiks ar Sporta redakcijas komandu, taču mani iedrošina fakts, ka tajā izauguši lieliski profesionāļi.

Kā mani mācīja augstskolas pasniedzējs – ja pieņem darbā jaunus cilvēkus, iemāci viņiem visu, ko proti. Pēc tam viņi tev varēs iemācīt visu, ko prot. Protams teiktajā bija arī cinisma nots "un, kad tu iemācīsi viņiem strādāt, viņi to darīs tavā vietā". Būtībā tas jau ir noticis, tāpēc – ir laiks to atzīt un dot tam leģitīmu izpausmi. Tajā skaitā – nākt jaunam vadītājam un ģenerēt jaunus profesionāļus.

Pirms daudziem gadiem toreiz vēl jaunais basketbola komentētājs Madars Bergmanis pēc Latvijas izlases uzvaras pār Lietuvu ēterā pateica, ka viņš ir pateicīgs (liktenim), ka viņam ir bijusi šāda lieliska iespēja komentēt šo vēsturisko notikumu. Toreiz vēl nodomāju, sak – re kā, salīdzinoši jauns cilvēks tik ļoti viedi spēj novērtēt dzīves doto iespēju.

Un tieši vārds "pateicība" ir tas, kas nāk prātā, domājot par Latvijas Televīzijā aizvadītajiem gadiem. Pateicību, ka man bijusi šāda iespēja strādāt ar dažādu nozaru augstas klases profesionāļiem, ar izglītotiem un gudriem cilvēkiem, kas mani ir "cēluši uz augšu" un motivējuši maukt uz velna paraušanu, strādāt ar pilnu klapi un justies vajadzīgam sabiedrībai.

Pateicības CV

Pirmais paldies ir daļējas neizpratnes pilns. Tā arī nesapratu, ko Arvīds Babris manī saskatīja, kad uzaicināja agrīnajā TV3 komandā veidot sporta saturu. Tas bija pirms vairāk kā 30 gadiem. Man bija tik vien kā selektīvas zināšanas un interese par sportu. Tā gan bija liela. Prasmju līmenis – zem katras kritikas. Pats sevi tagad nebūtu ņēmis darbā! Arvīds paņēma. Neslēpšu, esam draugi kopš pirmās klases. Tātad – vistīrākais blats.

Bet papildus Arvīda prasmēm un intuīcijai svarīgi bija, ka viņš mani saveda kopā ar īstiem savas lietas Meistariem. Operators, kadrējuma ģēnijs Haralds Vecvagars un īpaši video inženieris Raimonds Špakovskis ieslēdza īstu turbo režīmu. Lai paspētu viņiem līdzi un nebremzētu darbu, tiku mācīts savlaicīgi gatavoties filmēšanai un zināt, ko un kā gribu izveidot. Īpaši tas attiecās uz montāžu, kurā, lai paspētu līdzi Raimonda tempam un prasmēm, nācās gatavoties divtik ilgāk, kā noritēja pati montāža.

Laikam jau tas deva kādus rezultātus, jo Valdis Valters, noskatījies basketbola saturu, ieteica mani Olafam Pulkam, kas tobrīd bija LTV ģenerāldirektors. Paldies abiem, kas novērtēja un noticēja! Tā es kļuvu par LTV sporta redakcijas vadītāju. Kā tagad izrādās – par pirmo un vienīgo, jo pirms 1997. gada jūlija sporta nodaļa atradās Ziņu dienesta paspārnē, bet turpmāk tā jau būs apvienotā LSM sporta redakcija.

Redakcijā īpašs paldies trim cilvēkiem, ar kuriem strādāju joprojām. Māris Rīmenis palīdzēja iejusties redakcijas vidē un, kas svarīgākais, saprast ziņu veidošanas principus un nianses.

Ar Daci Klagišu tiešām esam apēduši pudu sāls. Gan risinot ikdienas problēmu situācijas, gan stratēģiski plānojot un organizējot olimpisko producēšanu, gan ķīmiķojot sacensību licenču iegādi.

Savukārt Dāvids Ernštreits vienmēr man kalpojis kā ētisko vērtību kompass. Es viņam palīdzēju risināt producēšanas problēmu samezglojumus, viņš man – veidot skatījumu uz sabiedrības vērtību skalu.

Par ļoti būtisku soli kļuva mana komunikācija ar reklāmas un mārketinga cilvēkiem, jo biju spiests masveidā meklēt sponsoru iespējas, lai finansētu sporta raidījumus. Mārketinga direktors Ivo Kušķis uzlika mani uz analīzes, loģikas un paškritikas sliedēm. Reitingu un skatītāju uzvedības prognozēšana un izpratne par reklāmas industrijas darbu pavēra iespējas palielināt sporta pārraižu apjomu.

Sadarbība ar Ivo un Arni Kuprišu, kurš tobrīd bija LTV filmu iepircējs, pavēra vēl citas durvis – plašāku skatu uz TV kanālu darbību kopumā. Tā, lai sports papildina, nevis lauž programmu. Šai sadarbībai bija būtiska nozīme LTV7 kanāla izveidē.

Radošā noformējuma ziņā spiedzošu sajūsmu joprojām izrādu par sadarbību ar datormākslinieku Juri Bērziņu. Tā kā biju nostājies uz racionālas sponsoru piesaistes takas, tad vitāli svarīgs bija radošais vizualizācijas faktors. Joprojām priecājos par mūsu oriģinālajiem noformējumiem, tāpat par Jura izdomu un humora izjūtu.

Kā svaiga gaisa malks bija Ivara Beltes kļūšana par Televīzijas vadītāju. Joprojām saucu viņu par Šefu. Viņa komunikācijas prasmes, vitalitāte un enerģija ļāva realizēt sporta projektus, kādus līdz tam nevarējām atļauties.

To visu nācās "pieciest" programmu direktorei Janai Semjonovai, ar kuru daudzu gadu garumā meklējām labākos risinājumus un kompromisus, kas ļāva saskaņot sporta un kopējās kanālu intereses. Liels respekts par kopā sadarīto!

Tieši kopējie padarītie darbi liek teikt paldies lieliskajai LMT komandai ar ko digitālas vides rītausmā meklējām kopīgas sadarbības iespējas. Iespaidīga sadarbība izvērtās ar TET komandu. Kā lai neizceļu Kaspara Ozoliņa profesionālās prasmes un cilvēcisko nosvērtību, kas hokeja jomā ļāva veidot kopēju projektu daudzu gadu garumā.

Paldies lieliskajai, precīzajai un allaž smaidīgajai Rīgas Maratona rīkošanas komandai. Ārēji viegli tikām darījuši ļoti apjomīgas un sabiedrībai svarīgas lietas.

Manu skatījumu uz televīzijas sporta lietām palīdzēja veidot arī sporta žurnālistu brālība, kuras kritika nereti palīdzēja pieņemt grūtus lēmumus. Man ļoti pietrūkst Artura Vaidera, lai arī domās ar viņu sarunājos visai bieži. Līdzīgi kā ar trim citiem pie sirds pieaugušiem domubiedriem Hariju Spanovski, Gunti Skrastiņu un īpaši Mārtiņu Ķibildu. Mums bija par ko runāt...

Īpaši gribu izcelt un teikt paldies olimpisko spēļu "ofisa planktonam", mūsu tehniskajam guru Renāram Koemecam, galvenajai lietu kārtotājai Dacei Klagišai un tehniskajam satura apstrādātājam, manam "grapas biedram" Jānim Kazulim. Pavadīt padsmit dienas bezlogu ofisā, "pieslēgtiem pie sistēmām", reaģējot uz notikumiem, nepārtrauktām izmaiņām un tehniskajām nebūšanām – tam vajag Renāra nosvērtību un Jāņa erudīciju, bet visiem kopā – labu humora izjūtu.

Savdabīgs "paldies" pienākas Latvijas Radio Ziņu dienesta šefam Uģim Lībietim, kurš, emocionāli lietišķi aprakstot Latvijas Radio ikdienu, prata manī izstrādāt draudzīguma fluīdu pret radio kolēģiem. Šajā apvienošanās periodā man tas bija svarīgi, lai pozitīvi uztvertu lietas, kas iepriekš šķita dīvainas.

Un galu galā, mana komanda – LTV sporta raidījumu redakcija. Man ir sajūta kā Kristoferam Robinam, kas aiziet no saviem draugiem... Riktīgs sentiments. "Kristofers aiziet no mums" sajūta ir bezvārdu paldies par kopā loloto, pārciesto un izdarīto. Par kopējo laiku, kas ir bijis būtisks dzīves nogrieznis kā man, tā jums. Paldies, un – turās!

Jo vairāk domāju un rakstīju par cilvēkiem, kam jāsaka pateicības vārdi, jo gaišāks tapa mans prāts, radot jauku, sirsnīgi smeldzīgu noskaņojumu. Tas ir pilnīgā pretstats tam, kas valda visapkārt. Draugi, rakstiet pateicības vēstules!

Un beigās pats galvenais: es esmu lepns, ka strādāju Latvijas Televīzijā!

P.S. Manu pārliecību par uzrakstīto vairo fakts, ka LSM vispirms apstiprināja, bet pēc tam atrada iemeslus, lai tomēr atteiktu šādas publikācijas izvietošanu savā portālā. Tas gan uzdzina skumjas…

Delfi.lv