Melu zeme

Daudzi atceras bērnībā lasītu itāļu bērnu rakstnieka Džanni Rodāri (Gianni Rodari) 1958.gadā sarakstīto grāmatu  “Dželsomīno Melu zemē” (oriģināls: Gelsomino nel paese dei bugiardi, tulkojusi Silvija Ķuze u.c.) . Tāds smieklīgs  stāsts, kur mazs zēns Dželsomīno dodas iepazīt pasauli un no nonāk Melu zemē, kurā, savukārt . notiek pavisam stulbas lietas un ačgārnas lietas: 

• Kaķi rej, bet suņi ņaud,
• Maizi sauc par tinti, burkānus par rozēm.
• Skolā māca apgrieztu reizrēķinu.
• Mākslinieki zīmē dzīvniekus ar vairāk kājām nekā dabā utt.

Pats Dželsomīno ir labsirdīgs un kārtīgs zēns, kuram no dzimšanas ir neparasti spēcīga balss - tik skaļa, ka no viņa kliedziena sabirst logu rūtis, krīt augļi no kokiem un pat sagrūst sienas. Dzimtajā ciemā viņu galīgi nepieņem - viņu uzskata par ļaunu burvi un tas ir iemesls, kāpēc viņš ir devies pasaulē.

  Dželsomīno ir labsirdīgs zēns, kuram no dzimšanas ir neparasti spēcīga balss — tik skaļa, ka no viņa kliedziena sabirst logu rūtis, krīt augļi no kokiem un pat sagrūst sienas. Dzimtajā ciemā viņu uzskata par burvi vai raganu, tāpēc viņš dodas pasaulē. Melu zemē viņš atmasko ļauno valdnieku, noraujot viņam no galvas ar savu skaļo balsi parūku un atmaskojot plkipauri pirātu, kas aplaupa savus pavalstniekus.

Grāmatas fabulas zemteksts - morāle : Patiesība (balss) ir stiprāka par meliem un arī viena drosmīga balss (burtiski un pārnestā nozīmē) var sagraut netaisnīgas sistēmas pamatus. Stāsts parāda, cik absurda un smieklīga kļūst dzīve, kad visi spiesti melot, un cik atbrīvojoša ir patiesība. Vienkāršā veidā bērni aizdomājas, ka meli sagroza realitāti, padara cilvēkus nelaimīgus un uztur tirāniju un brīvība, runāt patiesību, ir viens no lielākajiem dārgumiem.
Tiktāl tas bērniem.

Pirms tam fantastisku nākotnes vīziju pieaugušajiem jau bija sazīmējis Orvels savā romānā "1984" par izveidto ārprāta lielvalsti Okeāniju, kurā nav patiesību mīlošs zēns, kurš tiek sadzirdēts, bet par iekārtu, kurā melīgi, nepatiesi uzstādījumi ir kļuvuši par vispārobligātu normu - jo jāmelo visiem.

Rakstīta 1947.–1948. gadā. Publicēta 1949. gada jūnijā (Orvels mira 1950. gadā).

Orvels rakstīja grāmatu tūlīt pēc Otrā pasaules kara, redzot, kā staļinisms un fašisms pārvēršas par pilnīgu totalitārismu. Grāmata ir daļēji iedvesmota no padomju Savienības, nacistiskās Vācijas un arī Lielbritānijas kara laika propagandas.

Darbība norisinās 1984. gadā (vai "1984.") Okeānijā — totalitārā supervalstī, kas aptver Ameriku, Lielbritāniju un daļu Eiropas. Sabiedrība dzīvo pastāvīgā karā starp trim lielvalstīm (Okeānija, Eirāzija, Austrāzija), kurš karš mainās atbilstoši propagandas vajadzībām.

Galvenais varonis Vinstons Smits strādā "Patiesības ministrijā" (kas nodarbojas ar meliem un vēstures pārkārtošanu). Viņš sāk apšaubīt režīmu, iemīlas Jūlijā, sāk nelielu dumpīgu romānu un nonāk pagrīdes domubiedru lokā. Tomēr Lielais Brālis (Big Brother) un viņa partija visu kontrolē:

• Teleekrāni — pastāvīga novērošana (pat mājās).
• Jaunrunā (Newspeak) — valoda, ko samazina, lai cilvēki nespētu pat izteikt dumpīgas domas.
• Domu noziedzība — jau doma pret partiju ir noziegums.
• Dubultdomāšana — spēja vienlaicīgi ticēt divām pretējām lietām.
• Mīlestības ministrija — spīdzināšanas un "pārprogrammēšanas" iestāde.

Beigās Vinstonu Jaunā pasaules kārtība salauž - viņš tomēr iemācās mīlēt Lielo Brāli.

Grāmata nav tikai "pret komunismu" (kaut arī daudzi to tā lasīja Aukstā kara laikā).
Tā ir universāls brīdinājums par totalitārismu un to sargājošiem varas mehānismiem:

1. Varas mērķis ir vara pati par sevi. ("Ja tu gribi iedomāties nākotni, iedomājies zābaku, kas uz visiem laikiem mīda cilvēka seju.")
2. Patiesības kontrole = varas kontrole.
   Kas kontrolē pagātni, tas kontrolē nākotni. Kas kontrolē tagadni, kontrolē pagātni.
3. Tehnoloģija un birokrātija var padarīt tirāniju absolūtu un neizbēgamu.
4. Cilvēka dvēsele ir trausla — pat visstiprākie cilvēki var tikt salauzti ar bailēm, sāpēm un izolāciju.
5. Valoda ir vara — ja tu maini valodu un jēdzienus, tu maini to, ko cilvēki spēj domāt. 

Grāmatas zināmākais un slavenākais citāts:
"Brīvība ir iespēja pateikt, ka divi plus divi ir četri. Ja tas ir atļauts, tad viss pārējais izriet no tā.
"Grāmata joprojām ir aktuāla, jo daudzi tās elementi (viltus ziņas, vēstures pārkārtošana, pastāvīga uzraudzība, "mīlestība pret ienaidnieku", valodas politkorektizācija) ir redzami dažādās sabiedrībās mūsdienās. Tas ir viens no spēcīgākajiem 20. gadsimta brīdinājumiem par to, uz kurieni var nonākt cilvēce, ja zaudē brīvību un patiesību.

Šis ir Okeānijas partijas oficiālais lozungs, kas simbolizē dubultdomāšanu (doublethink). Cilvēkiem jāspēj vienlaicīgi ticēt divām pilnīgi pretējām lietām, jo partija tā saka.

• Karš ir miers — Pastāvīgais karš starp lielvalstīm uztur iekšējo mieru un kontroli pār iedzīvotājiem.
• Brīvība ir verdzība — Personīgā brīvība noved pie verdzības; tikai pilnīga pakļaušanās partijai dod īstu "brīvību".
• Neziņa ir spēks — Jo mazāk cilvēks zina un domā, jo stiprāka ir partija un sabiedrība.

​​Angliski oriģinālā:

• “War is Peace.
• Freedom is Slavery.
• Ignorance is Strength.”

Šis citāts parādās grāmatas sākumā uz Baltās nama fasādes un atkārtojas visā romānā.
Tas ir viens no spēcīgākajiem Orvela brīdinājumiem par to, kas notiek ar cilvēku domāšanu totalitārismā, kā vara  un meistarīga manipulācija sagroza realitāti un ietekmē domāšanu, valodu un visu cilvēcisko.

Reālajā dzīvē, jebkurš politiķis vai publiska persona tiek nosodīta, ja tiek pieķerta melos. 

Latvijā šo domāšanas pavērsienu simbolizē Repšes spontānā un atklātā atziņa - nu kā var nesolīt!, kas tikpat labi varētu skanēt - nu kā var nemelot!

Zināmā veidā jaunu komunikācijas formu ir sākusi nu jau bijusī Latvijas premjere Evika Siliņa ar savu - tikai neaizrijies un neapvemies, ko publika novērtēja kā dusmu izpausmi, kas bāzējas uz politiķes inteliģences līmeni. To reizumis atceras un piemin, bet vairāk arī neko.

Sākoties pretenzijām par JV darbošanos, iezīmējās pirmie pārmetumi, ka Siliņa, toreiz vēl atbildīgā par robežbūves procesiem, maigi izsakoties, ne vienmēr objektīvi pastāsta par notiekošo. 

Un tad sekoja Kariņa nelaimīgie lidojumi, kas varētu būtu viņa politiskās atbildības pamatā. Un nekas vairāk. Taču, stiepjot līdz valsts budžeta pamatīgo izšķērdēšanas nastu, kur varētu sākt runāt jau par reālu tiesisku atbildību, bija labāk sabiedrībai saplosīšanai pasviest notikumu par dārgiem lidojumiem, uzturēšanos VIP zālē un kādas liekas ikru maizītes apēšanu vai neizprotamu aktivitāti ap Latvijas mežiem.

Ciniski un, iepsējams, ar solījumiem lietas sakārtot, tiek pasviests publikai saplosīšanai valsts galvenais ierēdnis Jānis Citskovskis.

Apvainojumi melošanā starp Eviku Siliņu un Jāni Citskovski sākās 2024. gadā un kulmināciju sasniedza 2026. gada aprīlī ar publiskiem izteikumiem TV raidījumos un draudiem par tiesvedību. 

Evika Siliņa (toreiz premjere) izdeva rīkojumu uz dienesta pārbaudes laiku atstādināt Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski. Oficiālais iemesls — pārkāpumi saistībā ar publiskajiem iepirkumiem un Kariņa speciālo lidojumu skandālu.

Citskovskis to uztvēra kā politisku spiedienu. 2024. gada jūlijs – pirmie tiešie “melošanas” izteikumi
Citskovskis TV3 raidījumā “900 sekundes” publiski paziņoja: “Man lika melot” (saistībā ar Kariņa lidojumu izmeklēšanu un komunikāciju ar medijiem). Viņš apsūdzēja premjeres biroju un Siliņu personīgi spiedienā un neētiskā rīcībā.
Siliņa toreiz viņa izteikumus nosauca par “aizstāvības taktiku”.
2024.–2025. gads — dekoja tiesvedības un publiski ierēdni norokot, veidojot viņam spriedumu bez tiesas un izmeklēšanas. 
Citskovskis tika pazemināts amatā un vēlāk atlaists. Tiesa vairākos gadījumos atzina Siliņas rīkojumus par prettiesiskiem, bet konflikts turpinājās. Citskovskis regulāri runāja par “spiedienu” un “melošanu sabiedrībai”

.2026. gada aprīlis – galvenā eskalācija (VIP zāles skandāls)

• 2026.gada 14. aprīlī LTV raidījumā “1 pret 1” Citskovskis apsūdzēja Siliņu nepamatotā ~4000 € VIP zāles izmantošanā Amsterdamas lidostā (ceļā uz ASV 2024. gadā). Viņš apgalvoja, ka atteicies apmaksāt rēķinu, par ko tika atstādināts no amata. Viņš runāja arī par plašāku “valdības melošanu sabiedrībai” (piem. par budžetu, Rail Baltica, airBaltic).
• 15. aprīlī Siliņa reaģēja: viņa izteikumus nosauca par “apmelošanu”, “neslavas celšanu” un “aizstāvības taktiku” saistībā ar viņa paša kriminālprocesu. Premjere publiski paziņoja, ka apsver iespēju vērsties tiesā pret Citskovski. Viņa uzsvēra, ka apgalvojumi neatbilst patiesībai un ir priekšvēlēšanu kontekstā.

Pēc 2026. gada aprīļa
Citskovskis turpināja intervijās runāt par “valdības melošanu sabiedrībai” (piem. NRA.lv aprīļa beigās). Siliņa saglabāja pozīciju, ka tas ir politisks uzbrukums. Konflikts palika publisks un ass.