Borovkovs: par politiku, korupciju, karteļiem un citām tēmām

Publiskā telpā sākās diskusija par būvnieku karteli, bet citu akcentu šajā diskusijā norādīja Aivars Borovkovs. 

Viņš:(aptuveni 16:55 GMT) savā X (Twitter) ierakstā:  “Nez kāpēc ir pārliecība, ka vienīgais tiesību subjekts, kas atbilst visām karteļa pazīmēm, ir koalīcijas padome. Es atvainojos, protams.”

Agrākos ierakstos (piemēram, 2015. gadā) viņš jau salīdzināja Koalīcijas līgumu ar “nelikumīgu politisku karteļa vienošanos”, un kopš 2022.–2023. gada konsekventi lietoj jēdzienu “politiskais kartelis”, bet konkrēti par koalīcijas padomi kā “vienīgo, kas atbilst karteļa pazīmēm” – pirmoreiz 2024. gada 11. oktobrī.
Publiskā telpā, raksturojot savus vērojumus, arī pirmais sāk runāt par politisko korupciju jau 2000.gadu sākumā.  

Aivara Borovkova politiskā retorika

Tā ir asa, ironiska, juridiski argumentēta un konsekventi pret sistēmu vērsta, taču nav personīgi aizskaroša vai rupja. Viņš sevi pozicionē kā neatkarīgu sabiedriski politisko procesu vērotāju (nevis partiju politiķi), balstoties uz jurista praksi un bijušā sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja pieredzi. Bieži dod politisku procesu analīzi.
Galvenās iezīmes:

1. Centrālā metafora: „Politiskais kartelis” un Koalīcijas padome

Šī ir viena no viņa spēcīgākajām un atkārtotākajām tēzēm. Borovkovs regulāri apgalvo, ka Koalīcijas padome ir vienīgais veidojums Latvijā, kas tiešām pilnībā atbilst likumā noteiktājām karteļa juridiskajām pazīmēm (saskaņota rīcība, tirgus sadale, konkurences ierobežošana, slēgta lēmumu pieņemšana utt).

• Viņš to pretnostata ekonomiskajiem kartelļiem, kurus Konkurences padome (KP) aktīvi atrod un soda, bet politisko „karteli” neviens neaiztiek,  jo, acīmredzot, sēta par .augstu, lai tai redzētu pāri. KP uzskata vairāk par biznesa vides graujošu nevis sakārtojošu struktūru.
• Retorika: „Vienīgais, kas pilnībā atbilst karteļa definīcijai mūsu valstī – ir Koalīcijas padome.”
• Mērķis – parādīt, ka reālā vara nav demokrātiska - neatrodas Saeimā vai Ministru kabinetā, bet slēgtā partiju līderu vai pietuvinātu personu klubā, kurā sadala personīgo ietekmes sfēras, kam nav nekāda sakara ar sabiedrības interesēm. 

2. Eiroreālisms (nevis klasiskais eiroskepticisms)

Borovkovs vairākkārt norādījis, ka mūsdienu demokrātijas izpratne ir izkropļota. Te lieti noder "cancel culture" izsmaldcinātie paņēmieni un ikvienam, kurš atļaujas paust atšķirīgu viedokli, tiek piekabināta kāda nievājoša vai nosodāma birka, mēģinot padarīt viņu par nelgu, tāpēc kategoriski noraida birku „eiroskeptiķis” un sevi dēvē par eiroreālistu.
Viņa nostāja ir stabila jau kopš 2000. gadu sākuma:

• ES iestāšanās nozīmē  valsts suverenitātes zaudēšanu.
• ES ir biznesa projekts / finanšu piramīda, kas līdzinās PSRS struktūrai (nepieciešami arvien jauni „donori”).
• Latvijas politiķi galvenokārt tiecas uz Briseli, nevis aizstāv nacionālās intereses. Nokļūstot "Ierēdņu paradīzē" parasti nabas saite ar savu valsti ir pārgriezta. Periodiski notiek spoža popzvaigznes cienīga atgriešanās , lai pēc vēlēšanu laika viesisizrādēm pazustu no valsts.

3. „Eiroboļševisms” un sabiedrības domāšana

2016.gada intervijā Dienā viņš formulēja vienu no asākajām tēzēm:

„Latvijas sabiedrības domāšanā valda drausmīgi dziļš boļševisms. Un tas [...] nāk tieši no tiem, kuri sevi pozicionē par rietumniekiem. [...] Tie, kas runā par cilvēktiesībām, eiropeiskām vērtībām, patiesībā ir pamatīgi eiroboļševiki.”

Viņš kritizē agresīvu intoleranci  un aroganci pret atšķirīgu viedokli, skaudību pret veiksmīgiem vietējiem uzņēmējiem un „pelēcību laikmetu”, kurā publiskā diskusija tiek būvēta uz varas elitei glaimojšiem faktiem, apzināti noklusējot, ka ir arī cits viedoklis, fakti, personības.

4. Birokrātija un valsts pārvalde

• Pastāvīgs aicinājums drakoniski samazināt valsts aparātā esošo ierēdņu skaitu (pat 60–70 %).
• Amatpersonas ir lojālas varas partijām, ne valstij.
• Valsts tiek „iznīcināta” ar muļķību, ļaunprātību vai sistēmisku nolaidību un neizlēmību.
• Patiesā aina pazūd aiz sadomātās slimīgas slepenības vai būtiskas informācijas pieejamības ierobežošanas
• Kritizē politisko procesu juridisko degradāciju, nekorekta oponentu vajāšana, izmantojot varas sviras („Višinska metodes” atdzimšana, "pasūtījumu galdi" utml).

5. Retorikas stils

• Ironija un sarkasms – bieži ar smaidiņiem un emotikoniem, definējot savu stilu ar aforismu - ir liela meistarība pateikt nepatīkamas lietas pēc būtības, neaizvainojot personīgi. Bieži citē savu kolēģi un domubiedru Andri Grūtupu - ja gribam saprast kādu lietu absurdumu, tās jānoved līdz farsam.
• Juridiskas analoģijas – politiku vērtē caur konkurences tiesību, korupcijas, tiesiskuma (taisnīguma) prizmu un civēciskas empātijas prizmu.
• Hiperbolas – „valsts iznīcināšana”, „politiskā pandēmija” "politiskā korupcija" utml.
• Personiskā pieredze – atsauces uz padomju laika visaugstākā mēroga izmeklēšanām PSRS, Atmodas periodu un izglītotību.
• Aicinājums uz kolektīvo atmiņu – caur projektu Timenote.info / Nekropole,

Diemžēl, esošie politiskie līderi, netiekot galā ar saviem pienākumiem, nevis apzinās savu nekompetneci un pieļautās kļūdas, bet uzsāk krusta karu pret savu tautu. Mūsdienu neoboļševiki cīnās pret:
​

1. ģimeni, jo tur ir patiesa Mīlestība
2. baznīcu, jo tur ir patiesa Ticība
3.  pret privāto uzņēmējdarbību, jo tur ir patiesa neatkarība no valsts
4. pret nācijas kolektīvo atmiņu, jo tur netalantīgu politisko rosīšanos apdraud tautas atmiņa, ka var savādāk vai pat labāk.

Kopējais profils

Borovkova retorika ir anti-establishment, nacionāli orientēta, konservatīva un humāna tiesiskuma ziņā, dziļi skeptiska pret gan kreiso, gan liberālo elites diskursu. Viņš noraida gan „progresīvo” ideoloģiju, gan "tradicionālo partiju" karteli. Galvenais pretinieks nav kāda konkrēta partija, bet radītā sistēma, kurā partijas, ierēdniecības birokrātija un mediji uztur savstarpēji izdevīgu status quo.

Viņa valoda ir provocējoša, bet reti populistiska klasiskajā nozīmē – tā balstās vairāk uz juridisku un vēsturisku argumentāciju nekā emocionāliem saukļiem.

Pirmo reizi Aivars Borovkovs publiski pieminēja ES sabrukšanas (izjukšanas) iespējamību 2004. gadā, tieši Latvijas iestāšanās ES laikā, norādot, ka jebkura mākslīgi veidota savienība agri vai vēlu izjūk pēc definīcijas.

Konkrētais izteikums ir gada 6. maija intervijās (TVNET un Apollo.lv) viņš, runājot par lata likteni, piemin arī:

„Agri vai vēlu no tā nāksies atteikties, ja vien ES līdz tam neizjuks.“ Tas ir agrākais dokumentētais gadījums intervijā, kad viņš publiski pieļauj un piemin ES izjukšanas iespēju kā reālu scenāriju.

Tajā laikā Borovkovs jau bija zināms kā viens no izteiktākajiem iestāšanās procesa kritķiem par necaurspīdīgumu un tendenciozi vienpusējiem argumentiem, dēļ kā tika apzīmēts kā eiroskeptiķis. Vēlākās publikācijās precizēja, ka sevi uzskatot par eiroreālistu. Viņš uzsvēra suverenitātes zaudēšanu un kritiski vērtēja iestāšanās procesu, bet 2004. gadā vēl nerunāja par sabrukumu kā neizbēgamu (absolūti noteiktu), bet kā iespējamu notikumu. Daudz kategoriskāk un argumentētāk viņš to izteica 2023. gada intervijā ar Jūliju Cukuru (Timenote.info):

„Eiropas Savienība – viennozīmīgi sabruks, jo tai nav nekādu kopīgu mērķu, jo nav garīgu vērtību, kas vienotu šim mērķim, toties ir milzīgs daudz atšķirību… tāpat kā Padomju Savienība… projektiem, kuriem pēc definīcijas agri vai vēlu ir jāsabrūk.“

Tātad:

• 2004 – pirmā pieminēšana (iespējamība: „ja vien ES līdz tam neizjuks“);
• 2023 – jau kā neizbēgamība („viennozīmīgi sabruks“).

Pirms 2004. gada jautājums par ES intervijās nav skārts, kā arī nav fiksēts agrāks publisks izteikums par ES kā struktūru un tās sabrukšanas neizbēgamību.

Aivara Borovkova izteikumi par jauno šķiru – birokrātijas (ierēdniecības) buržuāziju

Šis ir viens no viņa ilgstošākajiem un konsekventākajiem jēdzieniem. Borovkovs to ir lietojis jau vismaz kopš 2013. gada (un pats apgalvo, ka skaidrojis jau ap 2008. gadu, kad notika diskusija par ekonomiskās krīzes iemesleiem un ceļiem, kā no tās iziet.

Galvenā ideja

Viņš uzskata, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā ir izveidojusies jauna šķira – birokrātijas (ierēdņu) buržuāzija, kas:

• ir koncentrējusi savās rokās visas varas sviras (likumdošanu, izpildvaru, kontroli, naudas plūsmas, represīvos mehānismus);
• nav klasiskā kapitālistiskā buržuāzija (īpašnieki), bet gan ierēdniecība + ar to saistītā elite, kas dzīvo no valsts un regulēšanas;
• ir pašsaglabājoša un praktiski neizkustināma ar parastiem demokrātiskiem līdzekļiem.Galvenie citāti:

2013. gads (X): 
„Par to jau pirms 5 gadiem skaidroju, ka Marksam lielākā dzērumā nenāca prātā, ka radīsies jauna šķira – birokrātijas buržuāzija.” 
.... „Tu to nebiji pamanījis, ka t.s. birokrātijas buržuāzija sagrābusi visas varas sviras? Tas nav nekas labs.”

2014. gads: 
„Process ir vēl tālāk – izveidojusies īpaša šķira – ierēdniecības birokrātija, kurai pieder visas varas sviras!”

2016. gads
(intervija Timenote / Egils Zariņš): „Esmu vairākkārt pieminējis, ka Marksam, pat vistrakākos dzēruma murgos, prātā ienākt nevarēja, ka viņa formulētā ideja par šķiru cīņu reiz beigsies ar to, ka antagoniskās karojošās šķiras būs vienos ierakumos pret birokrātijas buržuāziju, kas ir koncentrējusi savās rokās visas mūsdienu sabiedrības pārvaldīšanas varas sviras.”

2025.–2026. gads (X):

„Izveidojusies jaunā šķira – birokrātijas buržuāzija, kuras rokās ir pilnīgi VISAS varas sviras. Var būt „aizieta” tikai revolūcijas, apvērsuma, kara vai citu ārkārtas apstākļu rezultātā. Tā ir ne tikai Latvijas nelaime.”

„BB ir jauna radusies šķira, kas savās rokās tur visas varas sviras un kura Marksam pat sapņos nerādījās.”

Ko tas nozīmē viņa retorikā

• Birokrātijas buržuāzija ir galvenais sistēmas elements, kas uztur „politisko karteli” un „kolektīvo beatbildību”.
• Tā ir kreisi orientēta (vai vismaz radikāli kreisa savā pašsaglabāšanā).
• Tā pārdzīvo jebkuras valdības maiņas, jo reālā vara ir institūcijās, nevis politiķos.
• Vienīgais veids, kas var to mainīt – ārkārtēji satricinājumi (karš, valsts apvērsums, revolūcija, sabrukums, dabas katastrofas utml), kas nes līdz arī dziļas pārmaiņas, taču arī tikai uz laiku, kamēr varas labumi iepatīkas "jaunajiem runčiem, kas tikuši pie krējuma poda"..

Šis jēdziens cieši sasaistās ar viņa citām tēzēm: politisko karteli, eiroboļševismu, valsts „iznīdēšanu” un ES kā „Briseles Tautas republikas” kritiku.

Par partiju finansēšanu no valsts budžeta

 Vienotībai" nostiprinoties varas pozīcijās, 2007.-2009. gados parādījās ideja par partiju finansēšanu no valsts budžeta. Gan Aivars Borovkovs, gan viņa vadītais LJB prezidijs asi kritizēja šo priekšlikumu, norādot, ka šādi varas partijas "iebetonējās" uz palikšanu varas pozīcijās, graujot demokrātiskas konkurences iespējas jebkuram politiskam jaunpienācējam. 

Galvenie datumi

• 2009. gada 15. februārī Ministru kabinets (MK) izdeva rīkojumu Nr. 14 „Par Politisko partiju finansēšanas koncepciju”.
  Ar šo rīkojumu valdība oficiāli atbalstīja koncepciju, kas paredzēja sākt daļēji finansēt politiskās partijas no valsts budžeta. Šī ir pirmā oficiālā “varas cilvēku” iniciatīva šajā jautājumā.
• 2010. gada 6./10. jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas noteica, ka valsts finansējums sāksies no 2012. gada.
• 2012. gada 1. janvārīpartijām pirmo reizi tika izmaksāts valsts budžeta finansējums (0,50 Ls / aptuveni 0,71 € par katru balsi partijām, kas ieguvušas >2 % balsu).

Jā, pirmie oficiālie un politiski nozīmīgie soļi (un līdz ar to arī diskusijas/asi izteikumi) notika tieši Ministru kabineta sēdē 2009. gada februārī, kad tika apstiprināta koncepcija. Tolaik valdība (Valda Dombrovska pirmais kabinets) to pamatoja ar nepieciešamību mazināt partiju atkarību no privātajiem ziedotājiem un “oligarhu” ietekmi. Diskusijā Borovkovs to raksturoja kā jaunu politiskās varas atļaušanās slieksni, savas politiskās ambīcijas un vajadzības apmierināt uz nodokļu maksātāju rēķina.

Vēlāk (īpaši 2019. gadā Kariņa valdības laikā) finansējums tika krasi palielināts, bet pats sākums – idejas oficiāla parādīšanās no varas puses – ir 2009. gada MK lēmums.

Pirmo reizi fiksētā kritika Aivara Borovkova izteikumos par partiju finansēšanu no valsts budžeta ir 2014. gada 13. oktobrī ar ierakstu (X / Twitter) : „vienmēr esmu teicis - partiju finansēšana no budžeta ir vēl viens valsts budžeta izlaupīšanas paveids.“ Viņš jau toreiz uzsvēra, ka šī pozīcija viņam ir bijusi pastāvīga („vienmēr esmu teicis”), taču šis ir agrākais publiski fiksētais ieraksts.

Vēlākie, asākie formulējumi

• 2017: „Partiju finansēšana no valsts budžeta – viens no valsts budžeta izzagšanas veidiem. Tiešs apdraudējums demokrātijai…”
• 2020: „Partiju finansēšana no valsts budžeta ir politiska korupcija – valsts līdzekļu zagšana, izmantojot savu dienesta stāvokli.”
• 2021: „Partiju finansēšana no valsts budžeta ir viena no lielākajām… politiskām afērām.”
• 2024–2026: Atkārtoti dēvē to par „politiskās korupcijas sasniegto augstāko virsotni”, „budžeta izlaupīšanas legalizāciju” un demokrātijas graušanu.

Valsts budžeta finansējums partijām Latvijā tika ieviests 2012. gadā, un Borovkovs to konsekventi kritizē praktiski no paša sākuma kā sistēmisku korupcijas un varas saglabāšanas instrumentu.

Kā zināms, tāda ir bijusi Aivara Borovkova pozīcija no paša sākuma. Viņš partiju finansēšanu no valsts budžeta kritizēja jau no sākotnējām debatēm par šo tēmu un  2010.–2012. gada ieviešanas periodā un īpaši skaidri fiksēti no 2014. gada, uzsverot, ka:

• Nauda nonāk gandrīz tikai partijas elites rokās (vadībai, aparātam, tuvajam lokam).
• Ierindas biedriem no tās praktiski nekas netiek – viņi paliek “dekorācija”, nevis reāli labuma guvēji.
• Finansējums būtu jāiegulda jēgpilnās lietās: ekonomiskos, juridiskos un tirgus pētījumos, analītikā, programmu izstrādē, kas stiprinātu partiju kā idejisku un profesionālu spēku.
• Realitātē tā galvenokārt aiziet:
  • biroju labiekārtošanai un uzturēšanai,
  • partijas “vaoņu” pašslavināšanās kampaņām un reklāmai,
  • lepnajiem komandējumiem,
  • reprezentācijas un citiem nevajadzīgiem tēriņiem.

Šis arguments saskan ar viņa plašāko retoriku par birokrātijas buržuāziju un politisko karteli – valsts nauda tiek izmantota nevis sabiedrības interesēs vai politiskās kvalitātes celšanai, bet elites pašsaglabāšanai un komfortam. Viņš to konsekventi dēvēja par budžeta izlaupīšanas legalizētu formu un demokrātijas graušanu jau no sistēmas pirmsākumiem.