Alvis Hermanis atļaujas Vācijā kritizēt imigrācijas politiku

Žurnālā Der Spiegel publicētais materiāls nav pat intervija, bet gan Volfganga Hēbela (Wolfgang Höbel) kritisks raksts par Alvi Hermani ar nosaukumu "Ein Volksfeind" ("Tautas ienaidnieks"), kas iznāca 2015. gada 11. decembrī.

Šis raksts un tam sekojošais skandāls vācu presē un kultūras telpā izveidojās šādu iemeslu dēļ:

• Konteksts: 2015. gadā Alvis Hermanis atteicās strādāt Hamburgas teātrī Thalia Theater. Tam par iemeslu bija viņa stingrie iebildumi pret Vācijas kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku un vācu teātra sabiedrības aktīvo bēgļu uzņemšanas atbalstīšanu. 
• Satura būtība: Rakstā tika asi kritizēta un analizēta Hermaņa nosūtītā e-pasta vēstule teātrim, kurā viņš pauda sašutumu par Vācijas "bēgļu sajūsmu" un norādīja uz humānās palīdzības radītajiem riskiem Eiropas drošībai. Virsraksts "Ein Volksfeind" ir tieša atsauce uz Henrika Ibsena lugu "Tautas ienaidnieks". 
  Hermanis bija atļāvies paust pilsonisku pozīciju, atļaujoties kritizēt Rietumu politisko eliti un tās "kabatas" medijus. 
• Sekas: Pēc šī varai izdabājošā un citiem tam sekojošiem līdzīgiem rakstiem vācu medijos Hermanis faktiski tika pakļauts tādai kā "atcelšanas kultūrai" (cancel culture) un uz daudziem gadiem ir izslēgts un pazuda no Vācijas lielajām teātra skatuvēm.
  Alvja Hermaņa gadījums kā lakmusa papīrs izgaismoja Rietumu politiskās sistēmas liekulību par sludināto demokrātiju, vārda un politisko uzskatu brīvību.

Alvis Hermanis un Rietumu pašnāvnieciskā ilūzija: Kā "Tautas ienaidnieks" paredzēja Eiropas šodienas strupceļu

2015. gadā vācu kreisi liberālais žurnāls Der Spiegel latviešu režisoru Alvi Hermani nosauca par "Tautas ienaidnieku" (Ein Volksfeind). Viņa noziegums? Atteikšanās klusēt un pakļauties politiskā korektuma diktatūrai laikā, kad Vācija un visa Rietumeiropa, pašiznīcināšanās aklumā, atvēra vārtus nekontrolētai masveida imigrācijai.

Šodien, t.i. 2026. gada otrajā pusē pēc vairāk nekā 15 gadiem, Hermaņa toreizējie brīdinājumi ir kļuvuši par skaudru, ikdienas realitāti Eiropas ielās - nekontrolētas musulmaņu masas dominē daudzās Eiropas pilsētās.
Gadījums joprojām kalpo kā izcils un biedējošs piemērs tam, kā strādā Rietumu politiskā elite un to apkalpojošā mediju mašinērija. Tas ir nopietns brīdinājuma zvans visai sabiedrībai.

Vācu kultūras kritikā Hēbelu un viņam līdzīgos raksturo kā "neomarksistus" jeb kreisos liberāļus (tā sauktos Woke intelektuāļus). Hēbels nav darbojies kā vientuļš cīnītājs – viņa raksti vienmēr ir perfekti atspoguļojuši Der Spiegel un Vācijas kultūras elites kopējo noteikto kursu ar labi izkoptu metodiku. Viņa karjerā ir virkne rakstu, kuros tiek piekopta šī šie paņēmieni. Saukt viņu par klasisku komunistu, kad runāja par proletariāta varu, nav pamata. Rietumu neomarksisms un kreisais liberālisms fokusējas uz kultūras hegemoniju. Proti, kontroles mehānismi (atcelšanas kultūra, publiskais kauns) tiek vērsti pret tiem indivīdiem, kas nepiekrīt tādām "pareizām" tēmām kā masveida imigrācija, globālisms un dzimumu politika. Paši viņi sevi uzskata par "progresīviem humānistiem", taču viņu izmantotās metodes (citādi domājošo marģinalizācija, vajāšana, birku karināšana) atgādina totalitāru režīmu paņēmienus.

Varu apkalpojošie "kabatas" mediji un "pareizā viedokļa" diktatūra

Kad Vācijas kanclere Angela Merkele 2015. gadā pasludināja savu slaveno saukli "Wir schaffen das" ("Mēs tiksim galā"), Rietumu lielie mediji nekavējoties pārstāja darboties kā neatkarīgi informācijas avoti. Tie pārvērtās par tīras propagandas instrumentiem, kas uzturēja mākslīgu "bēgļu sajūsmas" (Willkommenskultur) psihozi.

Jebkāda racionāla kritika, bažas par drošību vai ekonomisko pamatojumu tika brutāli apklusinātas. Žurnālisti, kuru tiešais uzdevums būtu skaidrot, analizēt, uzdot neērtus jautājumus varai, tā vietā uzņēmās ideoloģisko sargu lomu. Ikviens, kurš uzdrīkstējās norādīt uz realitāti, tika acumirklī marginalizēts, pasludināts par "fašistu", "ksenofobu", Kremļa aģentu, valstiski nedomājošu, psihiski nevesalu  vai – Hermaņa gadījumā – par "tautas ienaidnieku". Birku kabināšanas metodoloģija un arsenāls kreisajiem ir perfekti izveidota.

Atsauce uz Henrika Ibsena lugu Der Spiegel rakstā bija cinisks mēģinājums izdarīt publisku spiedienu un izslēgt nepakļāvīgo latviešu režisoru no Eiropas kultūras aprites. Tā bija klasiska "atcelšanas kultūras" (cancel culture) paraugstunda vēl pirms šis termins kļuva populārs.

Viltus bēgļi un pabalstu sistēmas ekspluatācija

Galvenais Hermaņa un citu veselo saprātu nezaudējošo kritikas objekts bija Rietumu naivā un bezatbildīgā attieksme pret tiem, kas šķērsoja Eiropas robežas. Humānās palīdzības aizsegā Eiropā tika ievilkti miljoniem nevis reālu kara bēgļu, bet gan nelegālu ekonomisko migrantu. Valdošā elite solot, ka šie cilvēki "glābs Eiropas ekonomiku" un "aizpildīs darba roku trūkumu", maigi iekļāvās arī starptautiskās cilvēku kontrabandas biznesā.
Realitāte izrādījās diametrikāli pretēja:

• Pabalstu tūrisms: Milzīgā migrantu masa mērķtiecīgi devās uz valstīm ar visdāsnākajām sociālajām sistēmām (Vāciju, Zviedriju). Tā vietā, lai integrētos un strādātu, liela daļa ērti iekārtojās uz vietējo nodokļu maksātāju rēķina.
• Sistēmas pārslodze: Eiropas sociālie budžeti, medicīnas un izglītības sistēmas tika un joprojām tiek pārslogotas, finansējot cilvēkus, kuriem nav nekādas vēlmes dot savu artavu šo valstu labklājībā.
• Paralēlās sabiedrības: Darba un integrācijas vietā Rietumu lielpilsētās ir izveidojušies geto rajoni un paralēlas sabiedrības, kurās valda savi likumi. Tur vietējā policija un valsts vara vairs nespēj kontrolēt situāciju.

Rietumu civilizācijas pašiznīcināšanās

Alvja Hermaņa konflikts ar Hamburgas Thalia Theater un vācu inteliģenci nebija tikai strīds par teātra mākslu vai politiku. Tas bija un joprojām ir civilizācijas pašcieņas jautājums. Rietumu pasaule, nodevusi savas kristīgās, ētiskās un racionālās saknes, ir aizstājusi tās ar pašnāvniecisku pseidohumānismu, uzbrūkot ikvienam, kas iebilst šim kolektīvajam suicīdam.

Kultūras elite, kas vēsturiski ir bijusi sabiedrības modrības balss, Rietumos ir kļuvusi par graujošās sistēmas  lētu līdzskrējēju. Teātri, universitātes un mākslas telpas ir pārvērstas par kreiso ideoloģiju indoktrinācijas nometnēm, kur kritiskā domāšana ir aizliegta..

Laika pārbaude: Kuram izrādījās taisnība?

Skatoties no šodienas perspektīvas, ir pilnīgi skaidrs – Alvis Hermanis ir uzvarējis šajā intelektuālajā un morālajā cīņā. Viss, par ko viņš brīdināja 2015. gadā – sākot no dramatiska drošības situācijas pasliktināšanās Eiropas pilsētās līdz pat neizbēgamam sociālo sistēmu sabrukumam un sabiedrības sašķelšanai, diemžēl, ir piepildījies. 

Alvja Hermaņa 2015. gadā izteiktie brīdinājumi mūsdienu kontekstā jāvērtē vērtēti kā pravietiski.  Šodien pat daļa to pašu politiķu un mediju, kas toreiz Hermanim uzbruka, ir spiesti klusām atzīt, ka migrācijas politika ir cietusi pilnīgu krahu. Daudzi no tiem, vienkārši izliekas, kas nekas tāds netika teikts vai nebija noticis.
Tomēr "Tautas ienaidnieka" stāsts paliks vēsturē kā kolektīvās atmiņas atgādinājums par to, cik dārgi maksā patiesības teikšana laikā, kad meli ir kļuvuši par valsts politiku. 

Kamēr mediji apjūsmo iekļaujošo dažādību, stāstot par tik gaidītajiem ārstiem, inženieriem, pianistiem un cita veida intelektuāļiem, sociālie tīkli vēsta pavisam pretēju ainu, parādot vardarbību, pilnīgu dekadenci, haosu, anarhiju. Ne velti ES dažāda līmeņa komisāri (kāda velnišķīga varas personu nosaukuma sakritība ar 30.gadu PSRS (!), emisāri un citi varas pārstāvji arvien vairāk runā par stingrāku kontroli vai sociālo mediju platformu ierobežošanu vai aizliegšanau, liekulīgi un melīgi slēpjoties aiz humānisma principiem, bērnu tiesībām un citiem labi atstrādātiem paņēmieniem.

Pabalstu sistēmas kapitulācija: Skaitļi, ko elite mēģināja noslēpt

Kad Alvis Hermanis runāja par imigrāciju sociālajās sistēmās, kreisie mediji to sauca par "mītu". Šodien Vācijas oficiālā statistika rāda pilnīgi citu realitāti. Vācijas dāsnā bezdarbnieku un sociālo pabalstu sistēma, kas tagad zināma kā Bürgergeld, ir piedzīvojusi masīvu strukturālu nobīdi.  

• Miljoni pabalstu saņēmēju: Oficiālie dati liecina, ka Vācijā sociālos pabalstus saņem vairāk nekā 2,5 miljoni ārvalstnieku. No tiem aptuveni 1,83 miljoni ir darbspējīgā vecumā, taču dažādu iemeslu dēļ nestrādā un pārtiek no nodokļu maksātāju naudas.
• Migrācijas fons dominē: Kopumā vairāk nekā 55% no visiem ilgstošajiem pabalstu saņēmējiem Vācijā ir ar migrācijas fonu. Valstī, kur pamatietzīvotāji joprojām veido pārliecinošu vairākumu, šāda disproporcija ir skaidrs pierādījums tam, ka humānā palīdzība ir pārvērtusies par masveida ekonomisko pabalstu tūrismu.
• Sistēmas sabrukums: Pabalstu slogs ir kļuvis tik nepanesams, ka pat Vācijas valdība bija spiesta panākt vienošanos par noteikumu radikālu stingrību, faktiski plānojot pabalstu sistēmas reformu un pārdēvēšanu (Grundsicherungsgeld), jo līdzšinējais liberālais modelis ir izsmēlis valsts kasi.

Šie skaitļi grauj politiķu uzturēto mītu par "ekonomikas glābējiem" no Āfrikas ciltīm džihadistu kaujas nometnēm. Eiropa nevis ieguva augsti kvalificētus speciālistus, bet gan milzīgu sociālo slog, ko uz saviem pleciem šobrīd nes vietējie nodokļu maksātāji.

Drošības krīze un "No-Go" zonas: Realitāte Eiropas ielās

Otrs lielākais tabu, pret kuru savulaik vērsās Hermanis, bija drošības riski un kultūras nesaderība. Sabiedriskā kārtība Rietumeiropas lielpilsētās ir neatgriezeniski mainījusies, un to vairs nespēj noklusēt pat varas iestādes.

• Paralēlie likumi un geto: Hamburgā, Berlīnē, Parīzē un citās metropolēs ir izveidojušās masīvas paralēlās sabiedrības. Šīs teritorijas, ko dēvē par "No-Go" zonām, kontrolē nevis valsts likumi, bet gan klanu struktūras un reliģiskais radikālisms. Vietējā policija šajos rajonos bieži vien nespēj vai pat baidās doties un uzurēt kārtību. 
• Nenotiekošā deportācija: Neskatoties uz skaļajiem politiķu solījumiem pastiprināt izraidīšanu, reālais deportāciju skaits joprojām ir niecīgs salīdzinājumā ar nelegālo migrantu pieplūdumu. Juridiskie caurumi, varu apkalpojošas skaļas un skandālus mīlošas, bet dāsni finansētās t.s. nevalstiskās organizāciijas un kreisās ideoloģijas pārņemto mediju spiediens ļauj simtiem tūkstošu cilvēku, kuru patvēruma pieteikumi ir noraidīti, gadiem ilgi nelikumīgi palikt Eiropas teritorijā un saņemt pabalstus.
• Maksājumu kartes kā izmisuma solis: Situācija kļuva tik nekontrolējama, ka Vācijas federālās zemes bija spiestas ieviest īpašas bēgļu maksājumu kartes (Bezahlkarte), ierobežojot skaidras naudas izņemšanu (daudzviet līdz tikai 50 eiro mēnesī). Tas tika darīts ar vienu mērķi – apturēt valsts budžeta naudas aizplūšanu uz migrantu izcelsmes valstīm un samazināt Vācijas kā "pabalstu paradīzes" pievilcību. Taču situācija pamazām iziet ārpus kontroles.

Ko dara radošā inteliģence, kas parasti ir jebkuras nācijas prāts un sirdsapziņa? Totalitārisma apstākļos labākajā gadījumā šīs aprindas pašsaglabājoties klusē, cerot, ka viņus jau tas neskārs, sliktajā - iespējams vērot konformismu tā visatbaidošākajā veidolā. 

Kultūras elites histērija: Teātru vadības un kolēģu nodevība

Alvja Hermaņa paziņojums par sadarbības pārtraukšanu ar Hamburgas Thalia Theater Vācijas kultūras elitē izraisīja īstu histēriju un aizsāka publisku Linča tiesu. Teātra vide, kas Rietumos sevi pozicionē kā "pēdējo brīvās domas bastionu", acumirklī pārvērtās par ideoloģisku biedru tiesu, kas nepiedod atkāpšanos no oficiālās politiskās līnijas.

• Teātra vadības liekulība: Hamburgas Thalia Theater intendants Joahims Lukss (Joachim Lux) publiskā vēstulē pauda, ka esot  "dziļi satriekts" un steidzās publiski norobežoties no Hermaņa uzskatiem.
  Teātra vadība publiski paziņoja, ka viņu iestāde aktīvi atbalsta bēgļus un nodrošina tiem humāno palīdzību, tādēļ Hermaņa pozīcija esot "nesavienojama" ar teātra vērtībām. Tā vietā, lai aizstāvētu mākslinieka tiesības uz viedokli, vadība izvēlējās atbaidoši lišķīgi un zemiski izpatikt politiskajai elitei.
• Kolektīvais nosodījums: Vācijas teātru aprindās sākās sacensība par to, kurš skaļāk nosodīs latviešu režisoru. Kolēģi, aktieri un režisori, kuri vēl nesen apbrīnoja Hermaņa talantu un aicināja viņu iestudēt izrādes, pēkšņi viņu publiski nodēvēja par "reakcionāru" un "labējo radikāli".
  Mākslas pasaule nodemonstrēja absolūtu nodevīgu konformismu – bailes tikt asociētiem ar "nepareizo viedokli" bija lielākas par jebkādu koleģialitāti vai māksliniecisko solidaritāti.
• Ceļš uz pilnīgu "atcelšanu": Reakcija nebija ierobežota tikai ar Hamburgu. Vācijas vadošie teātra kritiķi un kultūras izdevumi izvērsa mērķtiecīgu kampaņu, lai padarītu Hermani par persona non grata visā vācvalodīgajā kultūras telpā. Šis gadījums kļuva par nepārprotamu signālu visiem pārējiem Rietumu māksliniekiem: ja tu neatbalstīsi masveida imigrāciju un kreisi liberālo dienas kārtību, tava karjera Rietumeiropā tiks iznīcināta..

Jaunais totalitārisms: Pamatbrīvību demontāža humānisma aizsegā

Alvja Hermaņa "atcelšanas" kampaņa nebija nejaušs incidents vai emocionāls pārpratums – tas bija priekšvēstnesis jaunai, daudz bīstamākai tendencei, kas šodien ir pilnībā pārņēmusi Rietumu kultūrtelpu. Rietumu civilizācija, kas gadsimtiem ilgi lepojās ar vārda brīvību, tiesībām uz atšķirīgu viedokli un plurālismu, šobrīd strauji slīd jauna veida totalitārisma virzienā. Šī jaunā totalitārisma specifika ir tāda, ka tas netiek ieviests ar tankiem vai militāru diktatūru. Tas tiek uzspiests caur kultūras, akadēmiskajām un mediju institūcijām, izmantojot it kā cēlus lozungus – "iekļaušanu", "daudzveidību", "toleranci" un "sociālo taisnīgumu". Taču aiz šiem skaistajiem vārdiem slēpjas brutāls mehānisms, kas sistemātiski iznīcina demokrātijas pamatbrīvības.

• Viedokļu monopolizācija: Jebkura diskusija par fundamentāliem sabiedrības jautājumiem – vai tā būtu migrācija, nacionālā identitāte vai tradicionālās vērtības – ir aizstāta ar vienu "pareizo" ideoloģisko līniju. Kritiskā domāšana tiek pielīdzināta "naida runai", un jebkurš mēģinājums apšaubīt elites lēmumus tiek kriminalizēts vai administratīvi sodīts.
• Bailes un pašcenzūra: Lielākais jaunā totalitārisma panākums ir sabiedrībā iesētās bailes. Mākslinieki, zinātnieki un žurnālisti Rietumos šodien nodarbojas ar masveida pašcenzūru.
  Viņi klusē nevis tāpēc, ka piekristu valdošajai politikai, bet gan tāpēc, ka baidās zaudēt darbu, finansējumu, sociālo statusu un tikt publiski iznīcināti medijos, tieši tāpat kā savulaik Hermanis.
  Zem līdzīga morāla sloga atrodas arī ierēdniecība.
• Mākslas un izglītības degradācija: Kad ideoloģija kļūst svarīgāka par talantu un patiesību, kultūra sāk pūt. Rietumu teātri un kino vairs nenodarbojas ar cilvēka dvēseles vai sabiedrības problēmu dziļu analīzi – tie ir pārvērtušies par politiskās aģitācijas ruporiem, kur tēli tiek atlasīti pēc ideoloģiskām kvotām, nevis mākslinieciskās nepieciešamības.

Ne velti, izpatīkot dominējošai ideloģijai, ikvienā filmā, izrādē vai mākslas darbā ir nepieciešama šīs jaunās daudzveidības demonstrācija - jauktas laulības vai viendzimuma attiecības, reliģijas noliegums utml. vai kādi citi vēstures notikumu pielāgošanas piemēri.
Jācitē latviešu advokāts Andris Grūtups : ja gribam pierādāit kādu lietu absurdumu, tās jānoved līdz farsam.
Šādi farsa piemēri jau ir. 

Ir kāds publisks incidents, kas plaši izskanēja sociālajos tīklos.
Venēcijas kinofestivālā par 18. gadsimta Dānijas vēsturisko drāmas "Solītā zeme" (The Promised Land / dāniski: Bastarden) filmas preses konferencē :

• Žurnālista jautājums: Kāds dāņu žurnālists uzrunāja filmas režisoru Nikolaju Arselu un dāņu slaveno aktieri Madu Mikelsenu, norādot, ka šī ir dāņu produkcija, kuras aktieru sastāvs ir "pilnībā nordisks (ziemeļniecisks)", tāpēc tajā ir vērojams "daudzveidības trūkums".
  Viņš bažīgi jautāja, vai filmas veidotāji neuztraucas, ka šāda "viendabīguma" dēļ filma nevarēs kvalificēties Oskara balvai (jo Holivudā stājušies spēkā jauni daudzveidības un iekļaušanas noteikumi).
• Mada Mikelsena reakcija: Mikelsens burtiski pārtrauca žurnālistu pusvārdā, neticībā iepleta acis, sāka skaļi smieties un skarbi pajautāja: "Ko? ... Vai tu nopietni?" Kad žurnālists mēģināja turpināt skaidrot Holivudas noteikumus, Mikelsens viņu nosēdināja, sakot: "Tu mūs šobrīd nostādi neērtā pozīcijā, tāpēc atbildi pats – vai tu par to uztraucies?"
• Sociālajos tīklos ši epizode ir transformējusies jautājumā par "vikingiem".  Stāsts interneta vidē (X, TikTok un Facebook) ātri ieguva leģendas statusu un tiek saukta ar citu aktuālu tēmu – reālo skandālu ap Netflix seriālu "Vikings: Valhalla". Tajā seriāla veidotāji patiešām, pielāgojoties modernajāmk prasībām par vikingu pilsētas Kategatas valdnieku (kas vēsturē bija baltais vīrietis Hakons Sigurdsonis) bija izvēlējušies melnādainu aktrisi, kas izraisīja milzīgu sabiedrības neizpratni un diskusijas par vēstures pārrakstīšanu. Abu šo notikumu kokteilis sociālajos tīklos rada faktiski unikālu naratīvu – par "trulu reportieri, kuram ir iespēja uzdoties par žurnālistu, kurš vēsturiskā Eiropas kontekstā pieprasa mūsdienu politkorektuma kvotas.
• Mada Mikelsena reakcija Venēcijā kļuva par simbolu veselā saprāta pretestībai pret šo ideoloģisko spiedienu. Varam prognozēt, ka filmai aiz okeāna nekas "nespīd", jo 18.gs, Dānija bez nēģeriem, arābu jaunekļiem kreisajās sabiedrībās no uztveres ir izravēta. 

Rietumeiropa šobrīd maksā baisu cenu par savu augstprātību un nevēlēšanos ieklausīties brīdinājumos, ko tai laikus izteica cilvēki no Austrumeiropas – tiem, kuriem ir reāla, vēsturiska pieredze ar totalitāriem režīmiem un propagandas mašinērijām. Austrumeiropa ir piedzīvojusi Padomju Savienības komunistisko diktatūru un tās "tautas ienaidnieku" vajāšanas un represēšanas kampaņas, tāpēc pārāk labi atpazīstam tos pašus simptomus šodienas Briseles vai Berlīnes retorikā. Alvja Hermaņa gadījums pamatīgs brīdinājums, ka  nedrīkst akli un bezkritiski pārņemt Rietumu pašnāvnieciskos modeļus.
Nacionāla valsts, stingra robežu kontrole, vārda brīvība un tiesības aizstāvēt savu kultūras identitāti nav "novecojis nacionālisms" – tie ir vienīgie priekšnoteikumi jebkuras tautas un valsts izdzīvošanai šajā juku laika Eiropā.
Vēsture jau ir pierādījusi, kuram 2015. gadā bija taisnība. Tagad jautājums ir tikai par to, vai Eiropas sabiedrībai pietiks drosmes un spēka šo kolektīvo vājprātu apturēt.

[1] https://www.spiegel.de [2] https://www.faz.net