INTERVIJA AR ALVI HERMANI avīzē FRANKFURTER ALLGEMEINE ZEITUNG

INTERVIJA AR ALVI HERMANI avīzē FRANKFURTER ALLGEMEINE ZEITUNG 2. IX 2026

Tā. Mani nenormāli tracina, ka visi runā par to, ko nemaz nav lasījuši. Lai man piedod Frankfurter Allgemeine un žurnālists Simons Štrauss, ka neprasu viņam atļauju, nu un ceru, ka Tev, Alvis Hermanis, nebūs iebildumu: esmu žigli pārtulkojusi to 2. septembra interviju.

Un tagad neviens nepateiks, kurš kuram ir kasti konjaka parādā.
Silvija Brice

VAI ŠIS CILVĒKS VADĪTU TEĀTRI ARĪ TAD, JA PIE VARAS BŪTU AFD?

Teātra režisors Alvis Hermanis tika izraidīts no vācu teātriem par to, ka kritizēja Merkeles bēgļu politiku. Kā viņš šodien atskatās uz to? Un vai vadītu kādu teātri arī tad, ja pie varas būtu AfD?

Alvi Hermani, kāpēc jūs nozudāt no vācu teātru skatuvēm?

Nekad neesmu skaitījis, taču šķiet, ka uz vācu skatuvēm esmu īstenojis 35-40 uzvedumus. Septiņas vasaras pavadīju Zalcburgas festivālā, septiņas ziemas – Cīrihes teātrī. Apmēram sešas izrādes inscenēju Vīnes Burgteātrī, sešas Minhenē, ieskaitot Minhenes Kamerteātri un Rezidences teātri. Tādējādi gandrīz desmit gadus man bija iespēja strādāt uz labākajām vācvalodīgajām skatuvēm. Un tad viss beidzās. Vai tad jūs nezināt iemeslu?

Jādomā, tam bija sakars ar 2015. gadu un ar jūsu uzskatiem par Angelas Merkeles bēgļu politiku.

Tieši tā. Daudzi vācu politiķi šodien lieto daudz skarbākus formulējumus nekā es pirms desmit gadiem, taču toreiz par to, ka kritizēju bēgļu politiku Vācijā, es pēkšņi kļuvu par tādu kā izstumto. Atceros rakstu žurnālā „Spiegel”, kurā tiku nosaukts par „tautas ienaidnieku”. Vienas dienas laikā es zaudēju visus kontaktus ar saviem vācu kolēģiem un draugiem. Neviens vairs nezvanīja un nenāca. Es biju pilnīgi izolēts.

Tieši kas notika?

Man bija paredzēts nākamais inscenējums Thalia teātrī Hamburgā. Reizē es gatavoju operas uzvedumu Bastīlijas Operā Parīzē. Šajā laikā notika visbriesmīgākie terora uzbrukumi – Bastīlijas Operas tuvumā, tikai dažu kvartālu attālumā no manas dzīvesvietas. Tāpēc tas atstāja uz mani lielu personisku iespaidu. Atceros, ka uzrakstīju vēstuli Thalia teātra intendantam Joahimam Luksam, teikdams, ka esmu zaudējis jebkuru vēlēšanos strādāt pie viņa, jo viņa teātris ir lepni paziņojis savu nostāju – Refugees Welcome.
Toreiz es tieši saistīju terora uzbrukumus ar bēgļu pieplūdumu. Vispār tā bija privāta sarakste starp mani un Joahimu Luksu, tomēr viņš izlēma publiskot šo vēstuli kopā ar sava veida apsūdzības rakstu nachtkritik.de portālā. Pēc tam par šo sacēlās pamatīgs troksnis. Atceros, ka tikpat kā katrs vācu medijs publicēja rakstu par mani. Kāpēc? Tāpēc, ka vācu mākslas skatuve, kā zināms, ir ļoti kreisi orientēta. Un es tajā pēkšņi kļuvu par pilnīgu izņēmuma parādību.

Vai pirms šī notikuma jūs būtu saucis sevi par konservatīvu vai labēju?

Jūs smiesieties, bet iepriekš es nekad nebiju par to domājis. Savus politiskos viedokļus es nekad nepadarīju par tēmu teātrī. Taču, kad piedzīvoju to, kas 2015. gadā notika vācvalodīgajā teātrī un vispār mākslā, kā pār visu gāzās politiska aktīvisma vilnis, es pēkšņi sajutos ļoti svešs.

Jūsu inscenējumi jau nekad nenesa acīmredzamu politisku vēsti. Jūs drīzāk vēlējāties stāvēt pāri laikam.

Jā, tieši tā. Es nāku no citādas teātra tradīcijas. Mūsu pasaules daļas teātrī runa vairāk ir par cilvēka dvēseli, par attiecībām ar Dievu, nevis reliģiozā, bet drīzāk garīgā izpratnē. Tas kopumā attiecās uz kultūru mūsu Eiropas daļā. Es nekad neesmu bijis īpaši politisks.
Ziniet, manai paaudzei, kas vēl piedzīvojusi padomju laikus, ir par zināma nepatika pret jebkuru politiskas ideoloģizēšanas veidu. Jums jāsaprot: mēs esam piedzīvojuši eksperimentu ar sociālismu, komunismu un padomju varu. Tāpēc mums ir zināma imunitāte pret utopiskām idejām. Vācu teātra pašraksturojumu kā „politisku teātri” es vienmēr tiku uzlūkojis kā problemātisku.
Politisks teātris man nozīmē atvērtu dialogu un pretēju pozīciju konfrontāciju. Kaut ko tādu vācu teātrī es nekad neesmu redzējis. Tā vienmēr bija tikai ideoloģiska vienvirziena iela. Uz skatuves nekad nenotika īsta politisku ideju konfrontācija. Tāpēc apgalvojumu, ka vācu teātris esot politisks, es uzskatu par blēņām. Ja tiek propagandēts tikai viens vienīgs skatpunkts, tas nav politisks teātris.

Vai tas nozīmē, ka politiskajam teātrim Vācijā trūkst konservatīvu perspektīvu uz skatuves?

Raugoties vēsturiski, vācu teātris vienmēr ir bijis instruments savu pilsoņu sabiedriskās dzīves uzlabošanai. Es iztēlojos, ka 19. gadsimtā birģermeistars, mācītājs, skolotājs un teātra direktors katru svētdienu sēdēja pie pusdienu galda un prātoja, kā varētu uzlabot pilsoņu dzīvi, – apmēram tā es iztēlojos vācu teātra saknes. Citās valstīs tas bija citādi. Manā valstī, Polijā un vispār Austrumeiropā teātris drīzāk bija baznīcas aizstājējs. Garīguma un emociju ziņā. Tāpēc, piemēram, ir lielas atšķirības vācu un latviešu aktieru darba veidā. Vācu aktieri galvenokārt strādā ar intelektuālām un ķermeniskām „čakrām”. Turpretī emocionālā un garīgā joma nereti ir pilnīgi aizmigusi.

Ko jūs atbildētu tādam, kurš teiktu, ka viņš kā mākslinieks nespēj strādāt zem labējas valdības, piemēram, Čehijas Republikā, Itālijā vai varbūt drīz arī AfD federālās valdības pakļautībā?

Ja mēs šodien Latvijā dzirdām vai lasām par AfD Vācijā, mūs visvairāk kaitina viņu nostāja pret Krieviju. Pareizāk sakot: viņu attieksme pret Putina Krieviju. Ja neraugās uz to, konservatīvu vērtību ziņā mums ir daudz kopīga. Ar „mums” es domāju tādus konservatīvi noskaņotus cilvēkus kā es. Man pašam tas gan ir divdabīgi. Es kā septiņu bērnu tēvs pašsaprotami savā ziņā esmu konservatīvs. Es domāju par viņu nākotni. Es uzskatu, ka dzīvei ir nepieciešami savi noteikumi un ka sabiedrība ir atkarīga no tradīcijām un drošības. Turpretī kā mākslinieks es nekādā ziņā neesmu konservatīvs. Jau pats apzīmējums „konservatīvs mākslinieks” skan bezjēdzīgi. Mākslinieki vienmēr darbojas bez stingriem noteikumiem. Viņi pēc savas dabas ir libertāri. Būt māksliniekam nozīmē būt dumpiniekam. Tātad es kā mākslinieks esmu dumpinieks, bet kā pilsoni esmu konservatīvs, tā es to formulētu.

Pieņemsim, ka AfD izveidotu valdību Saksijā-Anhaltā, tātad ietekmētu teātra jomu un jautātu jums, vai vēlaties uzņemties kāda teātra vadību. Ko jūs atbildētu?

Nē. Pirmkārt, tāpēc, ka man jau ir 61 gads. Es negribu vadīt nekādu papildu teātri. Kopš 27 gadiem esmu Rīgas Jaunā teātra intendants un apmierināts ar to. Tomēr vienu es vēlētos pateikt: aplūkojot dažādu valstu vēsturi, var secināt, ka labējie politiķi lielākoties izturas pret māksliniekiem ar atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem būtiski iecietīgāk nekā kreisie politiķi. No vēstures perspektīvas tas man ir acīm redzami. Tāpēc es sacītu visiem māksliniekiem: nebaidieties. Ja tādiem politiķiem reiz rastos iespēja valdīt, tad vispirms vajadzētu pavērot, kas patiešām notiek, nevis spriest pārsteidzīgi.

Tātad jūs kā mākslinieks nebaidāties no labējām partijām vai labējiem politiķiem?

Ko vispār nozīmē „labējs”? Tas vienmēr ir jānoskaidro vispirms. Godīgi sakot, es pats personiski nekad neesmu piedzīvojis tās briesmas, par kurām bieži tiek runāts. Īsti arī nezinu, kāda izskatījās situācija Ungārijā Orbāna laikā. Protams, šodien gandrīz katrā valstī ir divas savstarpēji naidīgas partijas. Taču attiecīgās sabiedrības attieksme pret tām ir ļoti atšķirīga. Piemēram, manā teātrī Rīgā kopā strādā aktieri ar pilnīgi atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem. Dažiem pat ir absolūti pretēja nostāja. Tomēr viņi spēj kopā piedalīties mēģinājumos un strādāt. Mēģinājumu laikā mēs parasti izvairāmies no politiskām diskusijām. Ja tās tomēr rodas, mēs parasti pārvēršam tās jokā.

Vai jūs savā teātrī akceptējat arī „wokeness”?

Piemēram, mana personiskā asistente ir ļoti „woke”. Viņa pārstāv izteikti progresīvas un pa daļai radikālas pozīcijas. Pie manis viņa strādā jau vairāk nekā 15 gadu. Un, godīgi sakot, darbā es viņu pieņēmu tieši tāpēc, ka man tuvumā vajadzēja kādu, kurš mani reizēm aizkaitina un izaicina.

Kā jums pietrūkst vācu teātrī?

Vispirmām kārtām man pietrūkst publikas. No ložas raudzīdamies uz publiku vai starpbrīdī vērodams skatītājus, es redzēju šīs inteliģentās sejas. Varēja redzēt, cik daudz grāmatu viņi ir izlasījuši. Man pietrūkst cilvēku, no kuru skatiena un starojuma vien kļūst skaidrs, kādas grāmatas viņiem mājās ir plauktā. Tomēr baidos, ka tāda pasaule ir zudusi līdzīgi Atlantīdai.

Vai jums nešķiet, ka atgriezīsies ilgas pēc teātra emocionālās dimensijas un ka jaunāka paaudze atkal spēs sajūsmināties par teātri?

Patiesībā tas jau notiek. Mēs redzam, ka teātris arvien stiprāk kļūst par vietu mazākām kopībām. Tas darbojas kā līme, kas satur kopā cilvēku grupas. Taču reizē bojā iet māksla, poēzija, teātra amats un aktieriskās spējas. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas profesijas: vai, piemēram, Matiasa Lilienfelda vidē tiek veidotas eksperimentālas teātra instalācijas, vai tiek radīts liels teātra vakars lielai skatuvei un lielai publikai. Tāds vakars, kurš nodarbojas ar lielām drāmām un ar cilvēka eksistences fundamentālajiem jautājumiem. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas kultūras. Mums vajadzētu ieskatīties patiesībai acīs: lielais vecais teātris ir zudis. Man bija tā laime vēl ielēkt aizejošā vilcienā. Taču tagad šis vilciens jau ir aizbraucis. Tas nenozīmē, ka pilnībā izzūd teātris. Tas ir un paliek vieta, kur mazas grupas tiekas, saredzas un piedzīvo reālu cilvēku klātbūtni. Taču runa vairs nav par teātra mākslu klasiskā izpratnē, par aktiermākslu kā amatu. Šeit es domāju to mākslas formu, kurā viens vienīgs aktieris ar savu personību un prasmi spēja noburt tūkstoti cilvēku. Tam ir nepieciešama tradīcija. Un tieši tradīcija pašlaik zūd mežonīgā ātrumā.

Arī starptautiskā mērogā jūs neredzat nevienu jaunākās paaudzes pārstāvi, kurš uztur šo tradīciju?

Man jāteic, ka šis „vīruss”, kurš radās vācvalodīgajā teātrī un saucas „postdramatisms”, ir izplatījies gluži kā Ķīnas kovids. Šī modernā teātra izpratne ir pārņēmusi ne tikai Eiropu, bet arī daudzas citas zemes. Piemēram, Poliju. Poļu teātrim bija sava unikāla tradīcija. Šodien tas, pēc manām domām, imitē vācu teātri, turklāt nereti sliktā veidā. Pēdējā lielā estētiskā Eiropas teātra izpausme man bija Franka Kastorfa teātris. Pirms viņa bija Pīna Bauša. Viņa bija pirmā, kura pārliecinoši parādīja, ka teātra vakaru var veidot arī bez teksta. Tādējādi viņa principiāli pārveidoja teātra noteikumus. Manuprāt, Pīnas Baušas ietekme uz runas teātri nekad nav pietiekami novērtēta. Pēc tam nāca Franks Kastorfs, kurš neapšaubāmi bija vai vēl arvien ir ģēnijs. Taču viņa panākumu problemātiskā blakne bija tāda, ka Eiropa pēkšņi parādījās tūkstošiem mazu Kastorfu. Lūk, tā bija īstā katastrofa. Es pats neuzlūkoju sevi kā jaunās teātra estētikas izgudrotāju. Mani inscenējumi vienmēr ir bijuši ļoti atšķirīgi. Drīzāk es lepojos ar to, ka esmu teātra amatnieks.

[...]

Vai jūs vēl kādreiz kaut ko inscenēsiet Vācijā?

Nav ne jausmas. Tas nav atkarīgs no manis.

Vai tiesa, ka pēc 2015. gada jūs vairs neesat saņēmis piedāvājumus no vācvalodīgajiem teātriem vai operām?

Pēc skandāla man bija vēl divas produkcijas Rezidences teātrī un viena – Zalcburgas festivālā. Šie līgumi tika izpildīti. Taču pēc tam es tiešām vairs nesaņēmu ielūgumus. Atceros, ka toreizējais Zalcburgas izrāžu vadītājs Svens Ērihs Behtolfs man pateica šo vienu vienīgo teikumu: „Alvi, ar tevi ir cauri.” Un viņam bija taisnība.

Tulkojusi - Silvija Brice