Jūlijs Cukurs: No Rāķa ezera līdz Hāgai

Pagājušonedēļ man radās iespēja pievienoties interesantai un zinošai juristu komandai un tās gidam viņus interesējošajā mūsu novada pusē, novada Tūrisma pārvaldes vadītājam Tomam Treimanim. Juristu komanda: Prof. Dr.iur. Jānis Grasis (RSU vadošais pētnieks), Aivars Borovkovs (plaši zināms ne tikai kā jurists, bet arī par pasaules kolektīvās atmiņas enciklopēdiju dēvētā portāla «timenote.info» līdzveidotājs) un mūsu novadā dzimušais, joprojām tajā aktīvais un arīdzan kā jurists visnotaļ plaši zināmais Aldis Alliks.

Mūsu ceļš veda vispirms uz Dikļu centru, kur mūs sagaidīja gids, un tad tālāk gandrīz līdz Rāķa ezeram. Konkrētajā vietā savulaik atradusies Ezermuižas (oriģinālajā, vācu valodā: Waldensee; latviskojot: Valdenzē) muiža, un šos juristus šī vieta interesēja tāpēc, ka tur savulaik vasaras pavadījis viens no starptautisko tiesību aizsācējiem – Frīdrihs Fromholds Martenss. 2025. gadā Valmieras muzejā noritēja Graša kunga rīkots piemiņas pasākums, kuru plaši apmeklēja ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un citu valstu juristi. Profesors Jānis Grasis ne tikai atgriezās vēsturisko vietu apmeklēt – viņš sola arī palīdzēt Valmieras novadam «apsteigt igauņus», kuriem Martenss esot topošo starptautisko tiesību juristu mācību grāmatās, bet pie mums par viņu pat retais pasniedzējs zinot.

Paldies šai juristu komandai par man pavisam negaidītas, agrāk nezināmas un, kā izrādās, mūsu novada vēsturei un tās piemiņai visnotaļ nozīmīgas lappuses pavēršanu, kā arī, protams, mūsu gidam!

Tad nu ne tikai savā iespējami paplašinātajā apvārsnī paturu, bet arī ar mūsu lasītājiem tagad koncentrētā veidā padalīšos ar to, kas man tika stāstīts.

* * *

Frīdrihs Fromholds Martenss (1845–1909) ir jurists, kura veikums nu jau par vairāk nekā 100 gadiem ir pārdzīvojis viņu pašu. 1996. gadā ANO Starptautiskā tiesa esot atzinusi, ka Martensa izgudrotās klauzulas «pastāvēšana un piemērojamība nav apšaubāma». Tātad vārdi pārauga savu autoru, un šo autoru savulaik vasarās varēja satikt netālu no Dikļiem.

Bārenis no Pērnavas

Martenss dzimis 1845. gada 15. (27.) augustā Pērnavā, Vidzemes guberņā, kurā tolaik atradās arī Valmiera (vāc. Wolmar). Rakstnieks Jāns Kross – arī latviešu valodā izdotā romāna «Profesora Martensa aizbraukšana» autors – atklāja, ka Martensa vecvecāki bijuši igauņu zemnieki. Jau deviņu gadu vecumā – bārenis. Uzaudzis Pēterburgas Sv. Pētera luterāņu draudzes bāreņu namā un skolojies vācu ģimnāzijā.

Tartu Universitātes profesors L. Melkso (L. Mälksoo), Martensa dienasgrāmatu pētnieks, tomēr uzskata, ka Kross viņu, Martensu, esot mazliet par daudz Igaunijai pietuvinājis, jo šajās dienasgrāmatās Martensa pašapziņa politiski esot samērā krieviska. Tātad – pēc izcelsmes igaunis, pēc izglītības vācietis, pēc dienesta stāvokļa krievs. Pēc pārliecības – 19. gadsimta Baltijas eiropietis no impērijas pierobežas. Līdz ar to, teju kā jau starptautisko tiesību cilvēka cienīgi, Martenss faktiski «piederējis» vairākām tautām vienlaikus.

Lauri Melkso viņu dēvē par vēlīnās cariskās Krievijas neapstrīdamu starptautisko tiesību spīdekli. Martensa karjera ritējusi «pa diviem paralēliem sliežu ceļiem» – Pēterburgas universitātē viņš no 1871. gada vadīja starptautisko tiesību katedru, savukārt Ārlietu ministrijā no 1881. gada līdz mūža galam bija ministra padomes loceklis. 1874. gadā Martenss sagatavoja Krievijas priekšlikumus Briseles konferencei par kara likumiem un paražām. Martensa darbs «Civilizēto tautu mūsdienu starptautiskās tiesības» (1882–1883) bija pirmais visaptverošais starptautisko tiesību kurss krievu valodā un tika tulkots daudzās citās valodās, sākot no vācu un franču līdz pat ķīniešu, persiešu un japāņu valodai. Par Martensa galveno zinātnisko sasniegumu Melkso uzskata 15 sējumu Krievijas līgumu krājumu ar vēsturiskiem komentāriem.

1899. gada Hāgas miera konferencē Martenss vadīja komisiju, kas pārskatīja kara likumus un paražas. Tur izveidotais starptautisko izmeklēšanas komisiju institūts ir Martensa nopelns. 1905. gadā šī komisija palīdzēja novērst iespējamu Krievijas un Lielbritānijas karu. Martenss 1899. gadā Parīzē bija priekšsēdētājs Venecuēlas un Britu Gviānas robežstrīda šķīrējtiesā, bet 1905. gadā – eksperts Krievijas un Japānas miera sarunās Portsmutā. 1907. gadā viņš vadīja otrās Hāgas konferences komisiju jūras tiesību jautājumos. Interesanti, ka Nobela Miera prēmijai nominēts vairāk nekā divdesmit reižu, taču saņēmis to netika nekad.

Mīļā Valdenzē

Un tad pasaules starptautisko tiesību vēsture plūdeni pārtop par Valmieras novada vēsturi. Martensa biogrāfs V. Pustogarovs atzīmēja, ka Krievijā ārpus Pēterburgas Martenss pazinis teju vienīgi vienu nelielu Vidzemes stūrīti.

Šajā stūrītī – blakus Rāķa ezeram, Dikļu draudzē, aptuveni astoņus kilometrus uz rietumiem no Dikļiem – atradusies Valdenzē (Waldensee jeb Ezermuiža) pusmuiža. Kā šo rindu autors pārliecinājās arī ar savām acīs, ēku vairs nav – līdz mūsdienām palicis vien ar mežu aizaudzis uzkalns, savulaik stādītie koki un mūra pagrabs.

Martensa meita Edīte savos memuāros rakstījusi, ka viņas tēvs šo īpašumu iegādājies netālu no Valmieras (tolaik – Wolmar) un ka tur pagājušas bērnības vasaras, kas ietvērušas garas pastaigas, braucienus uz tāliem mežiem gar Gauju, sēņošanu, tenisu un arī lielas pieņemšanas vecāku vārda dienās. Meita atceras arī, ka ceļā uz Hāgas konferencēm un atpakaļ tēvs varējis bieži iegriezties viņa «mīļajā Valdenzē». Arī pats Martenss savā dienasgrāmatā 1908. gada jūlijā piezīmējis, ka divus mēnešus atpūties «mīļajā Valdenzē». Pēdējais ieraksts, kas vēsta par kārtējo braucienu uz turieni, datēts 1909. gada 1. aprīlī. Salīdzinot meitas atmiņas, Martensa dienasgrāmatu un 1909. gada preses ziņas, Melkso secinājis, ka Martensa dzīves pēdējais ceļš sākās Valdenzē un vedis caur Valmieru uz Valku.

Ceļā uz Pēterburgu 1909. gada 20. jūnijā (pēc vecā stila – 7. jūnijā) Martenss nomira no sirdstriekas Valkas (tolaik – Walk) stacijā. Mūsdienās tā atrodas aiz robežas – Igaunijas pusē, Valgā. Nedaudz ironiski, ka 1920. gadā šo pilsētu uz pusēm sadalīja cits starptautiskais šķīrējtiesnesis – britu pulkvedis S. Talentss (S. Tallents).

Ko atstāja Martenss?

«Visupirms viņš ir atstājis savu – viņa uzvārdā nosaukto – klauzulu. 1899. gada Hāgas II konvencijas par sauszemes kara likumiem un paražām preambula noteica, ka gadījumos, kurus neaptver pieņemtie noteikumi, iedzīvotāji un karotāji paliek starptautisko tiesību principu aizsardzībā un varā, kuri izriet no civilizēto tautu starpā iedibinātajām paražām, cilvēcības likumiem un sabiedrības sirdsapziņas prasībām. Doma vienkārša, bet juridiski ietilpīga, jo tā nepieļauj valstīm – agresorēm tik ērto secinājumu, ka viss, kas nav īpaši aizliegts, ir atļauts. Šī pieeja faktiski tikusi atkārtota 1949. gada Ženēvas konvencijās un 1977. gada I papildu protokola 1. panta 2. punktā. Uz to atsaukušies arī Nirnbergas procesos. T. Merons (T. Meron), vēlākais Dienvidslāvijas tribunāla priekšsēdētājs, to dēvē par paliekošu Hāgas konvenciju mantojumu. 2000. gada lietā Dienvidslāvijas tribunāls secināja, ka humanitāro tiesību principi var izveidoties cilvēcības un sabiedrības sirdsapziņas spiediena rezultātā arī tad, ja valstu prakse ir skopa vai nekonsekventa. Martensa klauzulas spēks ir nevis tajā, ka tā aizstātu rakstītās tiesības, bet tajā, ka šī klauzula liedz klusumu jeb vakuumu tiesību jautājumos aizpildīt ar cilvēka neaizsargātību. Starptautiskā tiesa Martensa klauzulu nosauca par iedarbīgu līdzekli, ar kura palīdzību reaģēt uz militāro tehnoloģiju straujo attīstību. 1996. gadā runa bija par kodolieročiem, bet šodien – jau par kiberoperācijām un to algoritmiem. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja uz Martensa klauzulu atsaucas tieši, norādot, ka tur, kur kiberoperācijas neaptver esošās humanitāro tiesību normas, civiliedzīvotājus aizsargā Martensa klauzula. Līdz ar to šī 1899. gada formula nav muzeja eksponāts, gluži pretēji – tā dzīvo vēl šodien un pat kļūst vēl spēcīgāka tur, kur «tehnoloģija skrien uz priekšu ātrāk par tiesībām».

Bez tam jau 19. gadsimta 80. gados Martenss rakstīja, ka starptautisko tiesību pamatā vairs nav absolūta valstu suverenitāte, bet starptautiskā kopiena, kurā suverēnās valstis ir tikai tās daļa. Par savu galveno ieguldījumu viņš pats uzskatīja atziņu, ka valsts iekšējā kārtība nosaka tās uzvedību ārpusē – tur, kur indivīds ir tiesību avots, stabilāka arī starptautiskā dzīve, savukārt tur, kur indivīds apspiests, tai nav stingru pamatu,» uzsver profesors Jānis Grasis.

Ir gan arī bijušas savas «ēnas puses», jo arī šis klasiķis nav svētais. Proti, starptautiskās tiesības pilnā apjomā Martenss attiecinājis tikai uz «civilizētajām» tautām, savukārt «necivilizētās» valstis (par tādām tolaik tika uzskatītas, piemēram, Turcija, Japāna un Ķīna) uz tām atsaukties nevarot.

Vai joprojām tikai pats sevi «prēmējušais»?

Ar laiku starptautisko tiesību zinātnieki atzina, ka Nobela prēmiju Martenss bija pelnījis. Melkso šo vēstures ironiju formulē precīzi – šīs prēmijas vietā Martenss saņēma un pēc sevis atstāja savā vārdā nosauktu normu (klauzulu).

Ezermuiža (Waldensee), Valmiera (Wolmar) un Valka (Walk) nav nejauši punkti Martensa biogrāfijas malā. Tās veido Ziemeļvidzemes asi dzīvē cilvēkam, kura idejas nonākušas Hāgas un Ženēvas konvencijās, Starptautiskās tiesas atzinumos un pat mūsdienu debatēs par mākslīgā intelekta pielietošanu karā.

Par Martensa dzīvo pieminekli, kā atzīmē Melkso, mēdz saukt viņa klauzulu. Hāgas Miera pilī stāv viņa krūšutēls, Pērnavā atrodams Martensa vārdā nosaukts laukums.

Kā jau tika pieminēts, 2025. gadā Valmieras muzejā Martensam tika veltīts starptautisks seminārs – labs sākums. Ezermuižas ēkas nav saglabājušās, saglabājies vien Rāķa ezers.

Profesors Jānis Grasis uzskata (un viņam pievienojas gan Borovkovs, gan Alliks), ka atmiņa kļūst noturīga tad, kad tā iegūst vietu ainavā, izglītībā un sabiedrības pašapziņā. Graša kungs cer iedvesmot Valmieras novada ļaudis (un novada vadību) «pārspēt igauņus», atvēlot Martensam vietu gan novada muzeja ekspozīcijā, gan kādā apskates objektā, gan piemiņas plāksnītē Martensa «mīļajā Valdenzē».

JŪLIJS CUKURS