"Calmos" ir franču satīriska komēdija

"Calmos" ir franču satīriska komēdija, kuras līdzautors un režisors ir Bertrāns Bljē, un kas iznāca 1976. gadā.

Ceturtā pilnmetrāžas filma, kuras režisors ir filma “Les Valseuses” , ir komēdija, kurā piedalās divi antivaroņi Žans Pjērs Mariels un Žans Rošfors, kuri vēlas dzīvot mierīgu dzīvi prom no sievietēm, taču viņu attieksme liek viņiem, gluži pretēji, kļūt par sieviešu dzimuma uzmanības centrā esošo objektu un mērķi.

Šī komēdija, režisora ​​un scenārista Bertrāna Bljē pirmā neveiksme, neguva viņa trešās filmas " Les Valseuses" panākumus .

Kopsavilkums

Ginekologs Pols Dufūrs (Žans Pjērs Mariels) un viņa draugs Alberts (Žans Rošfors), kura uzvārds netiek atklāts, saprot, cik ļoti sievietes viņus vajā un nogurdina. Abi pamet visu, lai pārceltos uz attālu ciematu, cerot atgūt veselību un sākt vienkāršāku dzīvi, kas piepildīta ar jautrību, ēteriski filozofiskām pārdomām, smiekliem un patiesu biedriskumu.

Uzturēšanās laikā viņi satiek laipnu un dzīvespriecīgu priesteri (Bernards Bljē). Priesteris palīdz viņiem novērtēt dzīves vienkāršos priekus, īpaši gardu ēdienu. Savā nelielajā vīriešu kopienā viņi labprāt pieņem slinkumu un lauku dzīvesveidu. Drīz vien viņu sievām izdodas viņus atrast. Viņi ir apņēmušies atgriezt viņus pie laulības dzīves...

Kad abas sievas ierodas, lai atgādinātu viņām par laulības pienākumiem, priesteris viņas uzņem un rīkojas kā diplomāts. Viņam izdodas panākt, lai viņas pieņemtu kompromisu: nedēļas nogales izbraucienu, lai atgrieztos mājās. Mūsu abi varoņi vilcinās un negribīgi dodas uz tikšanos. Tomēr atvieglojums ir īslaicīgs, jo viņi vairs nevar izturēt situāciju un bēg atpakaļ uz laukiem.

Kopš tā laika viņu publiskotais piemērs iedvesmoja tūkstošiem citu vīru un simtiem apmulsušu jaunu vīriešu, kuri pameta savas pilsētas, bēgot no sievietēm.

Abi vīriešu kopienas dibinātāji atklāj, ka situācija pāraug pilsoņu karā. Sievietes ir ķērušās pie ieročiem un organizējas militāri, stumjot savus vīrus līdz galējībai. Izbēguši no bruņota uzbrukuma, Polu un Albertu beidzot sagūsta sieviešu kaujinieki, kas, neskatoties uz viņu protestiem un mēģinājumiem vienoties, ir apņēmušies viņus izvarot. Pēc dažām dienām viņas tiek apreibinātas ar narkotikām un pamostas gultā institūtā, kura priekšā tūkstošiem sieviešu stāv garā rindā, lai katra no viņām nodarbotos ar seksu divas minūtes.

Filmas beigās Pols un Alberts beidzot tiek atbrīvoti, jo ir kļuvuši "neproduktīvi". Viņi izskatās ievērojami novecojuši. Dzīvojot kā vientuļnieki kalna virsotnē, viņi domā, ka redz sievieti, kas pievienojas viņiem. Viņi bēg ar deltaplānu. Iekļūstot vētrā pie krasta, viņi tiek izskaloti nezināmā pludmalē. ​​Domājot, ka ir patvērušies alā, viņi atklāj, ka ir sarukuši un patiesībā atrodas vulvā.

Tehniskās specifikācijas

• Oriģinālais nosaukums: Calmos
• Režisors: Bertrāns Bljē
• Scenārijs un dialogi: Bertrāns Bljē un Filips Dimarsē
• Foto: Klods Renoārs
• Montāža: Klodīna Merlina
• Mūzika: Žoržs Delēru
• Scenogrāfija: Žans Andrē
• Kostīmi: Mišela Serfa
• Skaņa: Viljams-Roberts Sivels
• Cīņas izšķir Klods Karljezs un viņa komanda
• Producenti: Bernards Artigss, Klods Berri un Kristians Fehners
• Ražošanas kompānijas: Les Films Christian Fechner un Renn Productions
• Izplatīšanas uzņēmumi: AMLF (Francija), New Line Cinema (Amerikas Savienotās Valstis)
• Studijas: Paris-Studios-Cinéma (Billancourt Studios)
• Izcelsmes valsts: Francija
• Oriģinālvaloda: franču
• Formāts: krāsains (Eastmancolor) — 35 mm — 2.35:1 — mono skaņa
• Žanrs: satīriska komēdija
• Ilgums: 107 minūtes (1 stunda 47 minūtes)
• Izdošanas datumi:
  • Francija: 1976. gada 11. februāris
• Klasifikācija:
  • Francija: Sākotnēji aizliegts personām, kas jaunākas par 18 gadiem (1990. gadā pārklasificēts kā 16+)
• Plakāts: Renē Ferači (Francija)

Izplatīšana

• Žans Pjērs Mariels: Pols Dufūrs
• Žans Rošfors: Alberts
• Bernārs Bljē: Tēvs Emīls
• Brižita Fosija: Sūzena Dufūra
• Klods Pjeplū: garāmgājējs un pretošanās kustības līderis
• Žerārs Jugnots: kautrīgs tips
• Silvija Džolija: galvenā ārste
• Dominika Lavanāna: tuvredzīgā sieviete
• Klodīna Bekarija: kaila paciente Dufūra kabinetā
• Pjērs Bertins: kanons
• Dora Doll: Simone, karavīru kapteine
• Mišelīna Kāna: Ženevjēva
• Mišels Peirelons: pretošanās kustības cīnītājs
• Monika Darpija: Morisa sieva
• Valērija Mairese: Klodīna, kora zēna draudzene
• Marthe Villalonga: darbiniece
• Muni: kandidāts
• Liliana Rovēra: karavīre
• Dženija Arase: medmāsa
• Nikola Garsija: medmāsa
• Maïté Nahir: karavīrs
• Marija Pille: karavīre
• Katrīna Alkovere: Sieviete metro
• Žaks Denī: pretošanās kustības cīnītājs
• Žaks Rispals: pretošanās kustības cīnītājs
• Fransuāza Bertēna: aizbildne, kas fiksē laiku
• Dženija Klēva: aprūpētāja, kas sauc sievietes
• Simone Duhart: laboratorijas darbiniece
• Kolete Mareija: laboratorijas darbiniece
• Pjērs Frags: krodzinieks
• Stefānija Loika: kandidāte
• Rita Maiden: kandidāte
• Denīze Perona: bideju aizbildne
• Marija Laborita: Sieviete, kura vēlas karstu ūdeni
• Nikola Desailija: laboratorijas darbiniece
• Dominika Konstansa: balinātā blondīne
• Florence Blot: aizbildnis
• Dominiks Davrē: otrais vārtsargs
• Lorenss Mersjē
• Bridžita Defrance
• Nikola Evansa
• Marija Verdi
• Florence Džordžeti: RER vilciena pasažiere
• Kristiāna Millere
• Silvija Meiere: ekshibicioniste metro
• Liliane Sorval: šokolādes sieviete
• Alēns Deivids
• Žans Pero: līgavainis
• Rolands Malets
• Žoržs Vasērs
• Kristīne Moro
• Alēns Kostingers
• Renē Laflērs
• Mišels Fortēns: pašapmierinātais kaimiņš
• Elena Ērla: kandidāte (neitralizēta)

Ražošana

1975. gadā Bertrāns Bljē, baudot filmas “Les Valseuses” panākumus , strādāja pie scenārija filmai “ Get Out Your Handkerchiefs” (Izņemiet kabatlakatiņus) , kuras mērķis bija atkalapvienot trio no filmas “Les Valseuses” : Žerāru Depardjē, Miu-Miu un Patriku Devaēru. Taču Starptautiskais sieviešu gads iedvesmoja Bljē un viņa līdzautori Filipu Dimarsē radīt sava veida joks, lai atzīmētu šo sieviešu gadu[4], uzbrūkot feminisma pārmērībām, radot sava veida franču filmu “ Mehāniskais apelsīns” – tautisku un rablēzisku, spēlējot tajā pašā robežā kā Stenlijs Kubriks, proti, popārtu un futūristisku vizuālo stilu apvienojumā ar socioloģisku manieru izpēti, kas kulminējas fabulā.

Sākotnēji Bljē bija rakstījis divus galvenos varoņus, domājot par Žanu Polu Belmondo un Žanu Janu, taču viņi atteicās no piedāvājuma. Pēc tam režisors lomas uzticēja Žanam Rošforam un Žanam Pjēram Marielam, kuri tobrīd bija savas popularitātes virsotnē. Pēc filmas * Ja es būtu spiegs* * Kalmoss* iezīmē otro sadarbību starp režisoru un viņa tēvu Bernāru Bljē, kurš atveido abata Emīla lomu. Īsajai kanona lomai Bertrāns Bljē apsvēra Žanu Gabēnu, kuru viņš pazina caur draudzību ar savu tēvu Bernāru un ar kuru režisoram bija "labas attiecības", taču aktieris pēc tikšanās ar producentu Kristianu Fehneru pieprasīja tādu pašu samaksu par filmēšanu divas dienas vai trīs mēnešus.

Bljē uzskata, ka " Kalmoss jāuztver kā milzīga farsa, kas uzrakstīta ar vislielāko negodprātību, kas šīs negodprātības dēļ noved pie humora", piebilstot, ka viņš un viņa līdzautors "apsvēruši visas iespējamās hipotēzes, kas izriet no Mariellas un Rošfora lēmuma", un ka, ja viņi būtu "gribējuši izstāstīt nelielu "franču stila" komēdiju, [viņi] būtu atveduši abus blēžus atpakaļ pie viņu likumīgajām sievām vai [viņi] būtu likuši viņus paņemt pie sevis viņu draudzenes. Tad visi būtu laimīgi", taču viņi deva priekšroku parādīt, ka ir "interesanti izraisīt vispārēju seksuālas noraidīšanas epidēmiju".

Oriģinālo mūzikas komponēja Žoržs Delēru. Viņu pavadīja Moriss Vanders pie klavierēm, Slems Stjuarts pie kontrabasa, Daniels Umeirs pie bungām un Hosē Suks pie ģitāras. Graziella Madrigala dziedāja dziesmu titros.

Izeja

Pēc filmas iznākšanas kinoteātros filma “Calmos” tika plaši un negatīvi uztverta no kritiķu puses,[10] gan kreiso, gan labējo: progresīvie laikraksti to apsūdzēja reakcionārā diatribā, savukārt konservatīvie laikraksti to uzskatīja par pornogrāfisku. Le Monde filmu nosauca par “pretīgu” un “atbaidošu” tās pārmērīgā kailuma un nepārprotamo seksuālo norāžu dēļ. Filma cieta arī komerciālu neveiksmi, jo skatītāji to lielākoties ignorēja (gandrīz 740 000 skatījumu līdz tās izrādīšanas beigām, tostarp vairāk nekā 716 000 atklāšanas gadā).

Detalizēti filmas kases ieņēmumi Francijā par pirmajiem dažiem mēnešiem pēc tās iznākšanas, nedēļu pa nedēļām.
Avots: "BO hebdo France 1976"

“Literary News” un “L'Express” bija vieni no nedaudzajiem, kas sniedza tai pozitīvu recenziju. Pirmā žurnāla 1976. gada 5. februāra recenzijā bija teikts: “Šī farsiskā dzimumu cīņa, šīs grandiozās dzīres Telēnas abatijā ir Rablē, tīrs un vienkāršs. Rablē, kura dārdošā balss, spēcīgā valoda, spēcīgā ķermeņa uzbūve, dzīvespriecīgā veselība un līksmā (šeit otrādi!) neķītrība ir lieliski iemiesota Bertrānā Bljē. To visu pasniedz divi no apbrīnojamākajiem aktieriem, kādus jebkad var redzēt uz ekrāna: Žans Pjērs Mariels un Žans Rošfors, smieklīgi, murgaini un dziļi aizkustinoši. Vienā vārdā: ārkārtēji. Gluži kā pati filma.” Tikmēr pēdējā recenzijā, kas tika publicēta četras dienas vēlāk, bija teikts: “Starp murgu un provokatīvu humoru, “Calmos” ir katartiska filma. Piespiesti smiekli, nekontrolējamas ķiķināšanas un smaidi – tas viss ir ēdienkartē.”

Žanam Rošforam, viesim radio programmā "Le Masque et la Plume" dažas dienas pēc filmas iznākšanas, filma bija "sāpīga". Viņš aizstāvēja Bljē scenāriju, par kuru, viņaprāt, bija kļuvis "kaislīgs", un apstiprināja, ka filmēšana "gāja brīnišķīgi labi", taču atzina, ka " Kalmosam" ir trūkumi. Tajā pašā raidījumā viņš atzīmēja "milzīgu agresiju pret šo filmu", atsaucoties uz skatītāju, kurš apgalvoja, ka "Bljē izturas pret sievietēm tāpat kā nacisti kara laikā izturējās pret ebrejiem: man tas bija ārkārtīgi sāpīgi, jo es jutu, ka humors ir pilnībā zaudējis savu vietu, un tas ir ārkārtīgi satraucoši." Pats Bljē filmu uzskatīja par kļūdu: " Kalmoss ir manas dzīves lielākā kļūda. Scenārijs bija labs, bet man nebija ne naudas, ne aktieru, lai to uzņemtu."

Starptautiskās recenzijas ir niansētākas, un Polīna Kāla žurnālā “The New Yorker” slavē Bridžitas Fosijas sniegumu: “Blonds kaķis ar perfektu mazu muti, līdzīgu jutekliskam porcelānam...”

Vairākas desmitgades pēc iznākšanas filma gūst arvien lielākus panākumus pat kritiķu vidū, pateicoties aktieriem, dialogiem un, galvenokārt, toņa brīvībai un scenārija radikālajai oriģinalitātei, kas to padara par īstu kinematogrāfisku NLO — "smieklīgu, pilnīgi nekonsekventu, politiski ļoti nekorektu" un "gluži sirreālu". Četrdesmit gadus pēc iznākšanas filma pat tika demonstrēta ar komentāriem Forum des Images Parīzē, slavējot to kā "filmu, kas steidzami jāatklāj un jāizvērtē no jauna".

Par filmu

• Šī ir Lilianas Rovēras otrā loma filmā.
• Vairāki citi slaveni 20. gs. astoņdesmito gadu aktieri, kas tolaik vēl bija iesācēji, ir redzami trešo lomu atveidošanā vai vienkāršu statistu lomā: Žerārs Žuņo (vienpadsmitā filma, jau statists filmā "Les Valseuses "), Silvija Žolī (septītā filma, tā pati ), Dominiks Lavanāns (ceturtā filma), Valērija Merese (piektā filma) vai Nikola Garsija.
• Turpretī tā bija veterāna Pjēra Bertēna, toreiz 84 gadus veca, priekšpēdējā parādīšanās filmā.
• Pirmajā ainā redzamā paciente bija tā laika īsta pornogrāfiska aktrise (pirmā šī žanra franču zvaigzne) Klodīna Bekarija.

Filmēšanas vietas

Filma tika uzņemta

• Aveirona: Sevērakas-le-Šato dzelzceļa stacijas priekšā un ap to (CC 6500)
• Côte-d'Or: La Bussière-sur-Ouche (ciema laukums, Forge slūza un Loiserolles pils), Bouilland, Veuvey-sur-Ouche
• Droma: Fiancey apgabals Livron-sur-Drôme
• Gvadelupa: noslēguma aina un titri
• Hero: ap Salagou ezeru Celles pilsētā
• Hauts-de-Seine: La Défense dzelzceļa stacija Puteaux, Neuilly-sur-Seine
• Parīze: Gare de Lyon, Place Louis-Armand (Parīzes 12.apgabals), RER stacija "Châtelet-les-Halles" (Parīzes 1.apgabals)