Visu Svēto diena

Visu svēto diena ir diena, kad kristietībā tiek pieminēti visi svētie. Romas katoļu baznīcā tā tiek svinēta 1. novembrī, bet austrumu baznīcās — pirmajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem.

609 vai 610 gada 13. maijā pāvests Bonifācijs IV romiešu templi Panteonu iesvētīja Visu svēto vārdā un sekojoši ortodoksālo kristiešu pasaule sāka to atzīmēt kā Visu svēto dienu.

731. gadā pāvests Gregors III pārnesa svētkus uz 1. novembri, jo konstatēja, ka svinēšana 13. maijā ir "ekonomiski neizdevīga"- tūkstošiem svētceļnieku tā vietā lai strādātu tīrumos "attaisnoti" varēja pamest savas darba vietas.

Savukārt, 1. novembrī Eiropā vairums vasaras darbu ir pabeigti.

Visu Svēto dienas svinības novembrī tika atzīmētas Bizantijas valdnieka Leo VI "Gudrā" valdīšanas laikā  (886–911), tas bija saistīts ar viņa sievas dzimšanas dienu

Evaņģēliski luteriskā baznīca Vācijā, Šveicē, Igaunijā un Latvijā līdzīgā veidā svin Mirušo piemiņas dienu, kas noteikta pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes svētdienas. 

Skandināvijas un Ziemeļamerikas luterāņu baznīcas pirmajā svētdienā pēc 1. novembra svin Mirušo piemiņas dienu (All Saints Sunday).

***

Dienu pirms Visu svētās dienas daudzās valstīs tiek svinēts Helovīns.

Tradīcija svinēt šos svētkus ir radusies pirms mūsu ēras. Šo tradīciju iekopuši senie ķelti un balti.

Ķelti šajā dienā atzīmējuši gada tumšās puses iestāšanos. Viņu priesteri, druīdi, dedzinājuši ugunskurus, tajos esot ziedojuši dažādus upurus nāvei (ķelti uzskatīja, ka it viss rodas no nāves). Pēc dažādām ugunskurā atrodamajām zīmēm zīlēja nākotni. No ugunskura esot katrs paņēmis pa oglītei, ko mājas pavardā nolikt, tādējādi, pēc to uzskatiem, uguns pavardā dodot lielāku siltumu un degot ilgāk. Pēc ugunskura nodzišanas katrs druīds esot atstājis tam blakus mazu akmentiņu, ja no rīta kāds neatrodas vecajā vietā, tā nolicējs ilgāk par gadu nenodzīvos. Pastāvēja uzskats, ka šajā laikā atveroties vārti uz viņsauli, un mirušo gari var apciemot zemi, bet kopā ar viņiem no elles ierodas arī visādi nešķīsteņi, raganas, tādēļ priesteri esot saģērbušies atbaidošos tērpos, zvērādās, lai aizbaidītu no sevis šos mošķus. Ķelti esot atstājuši ēdienu ārpus mājām un uz ceļiem, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst.

Gan ķeltiem, gan senajiem baltiem esot bijis likums uguni nededzināt pēc pusnakts.

 Balti šo laiku sauc par veļu laiku, kad mirušo gari apciemojuši savus tuviniekus. Tiem par godu kaut kur ārpusē esot ticis klāts galds ar ēdieniem, ar kuriem tiem mieloties. Šādi galdi klāti pat vēl 19. gadsimtā. Šajā laikā arī aktuāla bija zīlēšana. Cilvēki, novērojot dabu, centās paredzēt, kāds būs nākamais gads. Balti ticēja, ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Tāda pati tradīcija sastopama ķeltiem. Tieši šajā laikā raganas rīko vienu no 4 galvenajiem sabatiem gadā.

***

Apkūlības ir seni latviešu ziemas sagaidīšanas svētki, kas sakrīt ar kristīgās baznīcas Svētā Mārtiņa dienu par godu Svētajam Mārtiņam 10. novembrī, kuras ietekmē Apkūlības latviešu valodā ieguva arī Mārtiņu jeb Mārtiņdienas nosaukumu. Tad beidzās pieguļas un ganu laiks. Pēc Saules kalendāra Mārtiņdiena iezīmē viduspunktu starp rudens ekvinokciju jeb vienādībām (Miķeļiem) un ziemas saulgriežiem (Ziemassvētkiem) un tiek svinēta novembra vidū. Mārtiņos beidzās Veļu laiks un sākās Sala laiks, kad staignāji kļuva izbraucami un varēja gaidīt zirgos sēdošu bruņotu vīru sirojumus.

Mārtiņos masku gājienus dēvēja par Mārtiņa dzīšanu un gājējus par Mārtiņa bērniem vai mārtiņiem:

"Mārtiņa vakarā jaunekļi pārģērbjas un staigā apkārt dāvanas lūgdami, kuras tad visi kopā nolietā." (1781)

 "Mārtiņa vakarā Mārtiņa bērni dzinuši Mārtiņu ar žagariem."

"Ja Mārtiņbērni kādu no mājniekiem per, tad nevajag bēgt zem gultas, jo tad visu mūžu cilvēks būs bailīgs."

 "Mārtiņa vakarā, tad iet vīrieši pa ciemu, kažokus ļaunā pusē apgrieztus apģērbušies un apjozušies ar jostām no salmiem pītām, un arī tāda pate aste pakaļā; viņi tā iet bērnus baidīt, lai pātarus mācās un vecākiem klausa." (1852)