Lielbritānijā nodibināta Leiboristu partija

1918. gadā partija pieņēma jaunu konstitūciju, kuras mērķis bija sociālistiskas valsts izveide. 1924. gadā Ramzejs Makdonalds kļuva par pirmo leiboristu premjerministru, taču viņa valdība ilga tikai dažus mēnešus. 1929. gadā Makdonalds atkal kļuva par premjerministru, taču Lielās depresijas izraisītā politiskā krīze noveda pie partijas šķelšanās.

Pēckara gados, sākot no 1945. gada, Leiboristu partija, vadīta Klementa Etlija, uzvarēja parlamenta vēlēšanās un ieviesa plašas sociālās reformas, tostarp Nacionālo veselības dienestu (NHS), sociālās drošības sistēmu un nacionalizāciju dažādās nozarēs. No 1951. līdz 1979. gadam partija vairākkārt mainīja valdību ar Konservatīvo partiju, un Leiboristu valdības vadīja Harolds Vilsons un Džeimss Kalahans, ieviešot dažādas sociālas un ekonomiskas reformas.

Tečeres un Meidžora ēras laikā no 1979. līdz 1997. gadam Leiboristu partija pavadīja ilgstošu laiku opozīcijā, kamēr Margaretas Tečeres un Džona Meidžora konservatīvas valdības dominēja. Partija arī grūti pielāgojās mainīgajai politiskajai videi.

Jaunā Leiboristu partija sākās 1994. gadā, kad Tonijs Blērs kļuva par partijas vadītāju un ieviesa "Jauno leiboristu" politiku, kas vairāk pievērsās centriskai un tirgus orientētai pieejai. 1997. gadā Leiboristu partija uzvarēja vēlēšanās ar lielu pārsvaru, un Blērs kļuva par premjerministru, ieviešot dažādas reformas, tostarp konstitucionālās un sociālās reformas. 2007. gadā Gordons Brauns kļuva par partijas vadītāju un premjerministru, taču viņa laiks bija apzīmēts ar ekonomisko krīzi.

2010. gadā Leiboristu partija zaudēja vēlēšanās, un vadību pārņēma Eds Milibands. 2015. gadā Milibands atkāpās, un partijas vadību pārņēma Džeremijs Korbins, kura vadībā partija piedzīvoja ideoloģiskas izmaiņas uz kreisāku pozīciju.

2019. gadā Korbins atkāpās pēc vēlēšanu sakāves, un partijas vadību pārņēma Kīrs Stārmers (kādreizējs Lielbritānijas komunistiskās partijas līdzskrējējs, līdzīgi kā A. Merkele), kurš solīja partijas atjaunošanu un centrisma virzienu, taču faktiski Lielbritāniju padarījis par populismā bāzētu nelegālās migrācijas legalizācijas centru.