Polijas Neatkarības diena

Polijas- Lietuvas republiku, kura 16.-17. gadsimtā bija lielākā valsts Eiropā, novājināja pārāk lielā "demokrātija"- tās rezultātā daudzi muižnieki jeb "magnāti" kontrolēja arvien lielākas teritorijas un ieguva ar vien lielāku autonomu varu, nereti ignorējot centrālās varas intereses. Papildus- Polijas- Lietuvas republika bija viena no pirmajām "muižnieku demokrātijām", kurā valdošās dzimtas karalis tika muižnieku ievēlēts, nevis automātiski saglabāja karaļa titulu mantošanas ceļā. Šādā veidā par Polijas karali bija kļuvis, piemēram, Anrī III Valuā  (vēlākais Francijas karalis, pazīstams arī no romāniem par karalieni Margo, kas bija viņa māsa) u.c. 

Šāda "demokrātija" papildus novājināja valsti, jo bez muižnieku pašu savstarpējām intrigām, lai tiktu ievēlēti, Poliju- Lietuvu nereti apdraudēja kaimiņu valstis, kuru valdnieki, būdami Polijas valdnieku pēcnācēji, "pretendēja" uz Polijas- Lietuvas karaļa troni sev ierastā - mantošanas veidā.

Valsts novājināšanās rezultātā 17.gs. beigās Polijas - Lietuvas republikas armija kļuva nespējīga pretoties ārējiem ienaidniekiem- Zviedrija, Prūsijai, Maskavijai, Ottomaņu imperijai u.c., un tās magnāti ar savām armijām nereti izrādījās nodevēji- piemēram, Ukrainas teritorijā valdošie pieslējās Maskavijai, kura parasti solīja magnātiem daudz lielāku neatkarību (un visos gadījumos solīto pēc tam lauza, kā rezultātā bija spiesti mainīt puses vairākkārt,- kā Mazepa)

Jau 1621. gadā Polija - Lietuva zaudēja no tās vasaļatkarīgo Vidzemi un Rīgu, kuru sagrāba Zviedrija, bet nākamajos 174 gados tā tika pakāpeniski sadrumstalota un sadalīta starp Prūsiju, Krieviju (lielāko teritoriju) un Austroungāriju.

1795. gadā Polijas- Lietuvas republika un vienlaikus,- tās vasaļvalsts- Kurzemes- Zemgales hercogiste tika pievienotas Krievijai.

Krievijas anektēto bijušo Polijas - Lietuvas teritoriju iedzīvotāji nepārtraukti sacēlās pret Krievijas varu (1794., 1812., 1831., 1861-3., 1904-07.g.), taču visi neatkarības atgūšanas centieni tika apspiesti, nogalinot desmitiem tūkstošu iedzīvotāju un deportējot daudzas dzimtas uz Sibīriju. 

Tikai 1918. gada 11. novembrī, pēc 123 gadu okupācijas Polija pasludināja savu neatkarību (nedēļu vēlāk tai sekoja bijusi Polijas- Lietuvas vasaļvalstu Kurzemes- Zemgales hercogistes, Pārdaugavas (Vidzemes) hercogistes un "Inflantijas" (Latgales) mantiniece- Latvija.

Pēc nākamās- 50 gadus ilgušās Vācijas-Krievijas, pēc tam Krievijas (PSRS) okupācijas izbeigšanās, katru gadu Polija atzīmē neatkarības dienu ar nacionālistu gājienu

Polijas Neatkarības diena (poļu valodā: Narodowe Święto Niepodległości) tiek svinēta 11. novembrī. Tā ir valsts svētku diena un brīvdiena, kas veltīta Polijas neatkarības atjaunošanai 1918. gadā pēc 123 gadu ilgas sadalīšanas.

Vēsturiskā informācija

Polija pazuda no Eiropas kartes trīs Polijas-Lietuvas kopvalsts sadalījumu rezultātā (1772., 1793. un 1795. gadā) starp Krievijas impēriju, Prūsiju un Austriju. Pirmā pasaules kara laikā sadalītāju impērijas novājinājās un sabruka. Valstiskuma atjaunošanas process noritēja pakāpeniski:

• 1918. gada 7. oktobrī Reģenta padome pasludināja neatkarību.
• 1918.gada novembrī Ļubļinā tika izveidota Pagaidu tautas valdība Ignācija Dašiņska vadībā.
• 1918.gada 10.novembrī Varšavā ieradās Jozefs Pilsudskis, kurš bija atbrīvots no vācu ieslodzījuma Magdeburgā.
• 1918. gada 11. novembrī Reģenta padome nodeva Pilsudskim militāro varu un pavēlniecību pār poļu karaspēku. Tajā pašā dienā tika parakstīts Kompjenas pamiers, kas noslēdza Pirmo pasaules karu.
• 1918.gada 14.novembrī Reģenta padome nodeva viņam visu civilo varu un pēc tam izformējās.

11.novembra datums kļuva simbolisks tieši tāpēc, ka tas sakrita ar militārās varas nodošanu Pilsudskim un kara beigām.

Galvenās personas („Neatkarības tēvi” / Ojcowie Niepodległości)

Visbiežāk min sešus darbiniekus, kuri pārstāvēja dažādas politiskās straumes, bet apvienojās valsts atjaunošanas dēļ:

• Jozefs Pilsudskis — centrālā figūra. Militārais līderis, Poļu leģionu komandieris, pagrīdes Poļu militārās organizācijas organizators. 1918. gada 11. novembrī viņš pārņēma militāro varu, kļuva par valsts galvu (Naczelnik Państwa) un spēlēja galveno lomu karā pret boļševikiem (1919–1921).
• Romans Dmovskis — nacionāldemokrātu (Narodowa Demokracja) līderis, diplomāts. Pārstāvēja Poliju Parīzes miera konferencē un orientējās uz sadarbību ar Antanti.
• Ignacijs Jans Paderevskis — pasaulslavens pianists un politiķis. Veica diplomātisko darbu ASV, veicināja Polijas neatkarības jautājuma iekļaušanu Vudro Vilsona „14 punktos”, vēlāk kļuva par premjerministru.
• Ignacijs Dašiņskis — sociālists, Pagaidu valdības vadītājs Ļubļinā.
• Vincentijs Vitoss — zemnieku kustības līderis (Poļu tautas partija).
• Vojcehs Korfantijs — Silēzijas darbinieks, kurš spēlēja svarīgu lomu cīņā par Augšsilēzijas pievienošanu Polijai.

Pilsudskis joprojām ir šīs dienas atpazīstamākais simbols.

Kopš kura laika to svin?

• Jau 1919.–1920. gados notika militārās svinības (īpaši no 1920. gada).
• 1. gadā Pilsudskis kā premjerministrs noteica 11. novembri par brīvdienu valsts ierēdņiem.
• Oficiāli svētki tika noteikti ar 1937. gada 23. aprīļa likumu.
• Pirms Otrā pasaules kara tos oficiāli atzīmēja tikai divreiz (1937. un 1938. gadā).
• Pēc kara komunistiskās varas svētkus atcēla (1945. gada 22. jūlija likums) un aizstāja ar „Nacionālo Polijas atdzimšanas dienu” 22. jūlijā (par godu PKWN Manifestam 1944. gadā).
• Svētki tika atjaunoti ar Sejma 1989. gada 15. februāra likumu un kopš tā laika atkal ir valsts svētki.

Ik gadus 11. novembri Polijā svin ar parādēm, vainagu nolikšanu, gājieniem, koncertiem un citiem pasākumiem visā valstī.