Berlīnes mūra krišana starp mūzikas žanriem - hardroka "Deep Purple" un Karaliskās filharmonijas orķestra kopīgs ieraksts

Šo notikumu noteikt var saukt par nozīmīgāko aizspriedumu un nolieguma "Berlīnes mūra" krišanu starp akadēmisko klaisko un  smagā mūziku mūziku.

Protams, noteikti jāpiemin grupas taustiņinstrumentālista Džona Lorda ambīcijas, pierādīt pasaulei, ka rokmūzika ir pilnvērtīgs mūzikas žanrs, kurā nepieciešama mūzikāla izglītība. Deep Purple noteikti jāmin kā nopietnas rokamūzikas pionieri un celmlauži. Tas vēl jo vairāk bija stimuls - eksperimentēt, radīt un pierādīt. Lordam ideja par artroka projektu jau ilgāku laiku nelika mieru, taču kavēja pretrunas ar otru izcilu grupas rokmūziķi, soloģitāristu Ričiju Blekmoru (Ritchie Blackmore), kurš redzēja grupas attīstību hardroka virzienā. Ģēniju strīdā iesaistījās grupas menedžments, nostādot fakta priekšā - ir sakritušas zvaigznes tā, ka ... ir jau rezervēta Albertholla lielā zāle uz 1969.gada 24.septembri, Lords tika iepazīstināts ar izcilo britu diriģentu seru Malkomu Arnoldu, kuram likās interesanta šī izaicinošā ideja. Pēc tam, kad Lords bija atrādījis nelielu partitūras gabalu no iecerētā "Concerto for Group and Orchestra" - izcilais diriģents noticēja šim neprātīgajam eksperimentam, ka uzdrošinājās riskēt un to likt priekšā karaliskās filharmonijas orķestra mūziķiem. Lordam tika atvēlēts aptuveni pusgads, lai uzrakstītu skaņdarba partitūru. Šim ierakstam bija lemts kļūt par izcilu 20.gs notikumu kultūras vēsturē. 

Ieraksta garums ir aptuveni 56 minūtes (precīzāk – 53:44 līdz 56:33 dažādos izdevumos, atkarībā no remasterēšanas). Tajā skan tikai Jona Lorda mūzika – konkrēti, trīs daļas no viņa komponētā "Concerto for Group and Orchestra", ko izpilda Deep Purple sadarbībā ar Londonas karaliskās filharmonijas orķestri diriģenta sera Malcolma Arnolda vadībā. Koncertu apmeklēja aptuveni 5000 cilvēku. Otrs izpildījums notika 1970.gada 25. augustā Hollywood Bowl (Losandželosā) ar Losandželosas filharmonisko orķestri diriģenta Lawrence Foster vadībā. Pēc koncerta sākās ugunsgrēks. Tas iznīcināja oriģinālo partitūru, kas bija aptuveni 100 lappušu gara.
Vēl viens izpildījums notika Vīnē (daži avoti min tikai šos divus 1970. gadā).
Ieraksts tika veikts tieši uz vietas, un tas tika izdots kā albums jau decembrī 1969. gadā (ASV – Tetragrammaton Records, Lielbritānijā – Harvest Records).

Te noteikti jāpiezīmē, ka ar kādu citu ugunsgrēku saistās vēl viena lapaspuse leģendārās grupas vēsturē, un proti - Šveicē,  vērojot kā pēc Franka Zapas koncerta nodeg līdz pamatiem slavenā Montrē pilsētas Kazino ēka, Ričijs Blekmors 1972.gadā rada pasaulē atzīto par visatpazīstamāko ģitāras riffu (ievada solo partiju) «Smoke On The Water». 

Izpildītāji

• Deep Purple (grupas mūziķi dažādos laikos ir mainījušies, bet šis, šķiet, ir augstāko sasniegumu Zelta sastāvs):
  - Ian Gillan (vokāls),
  - Ritchie Blackmore (ģitāra),
  - Jon Lord (taustiņinstrumenti),
  - Ian Paice (bungas),
  - Roger Glover (bass).
• Londonas Karaliskais filharmoniskais orķestris (Royal Philharmonic Orchestra) – pilns simfoniskais sastāvs ar aptuveni 50 akadēmiski izglītotiem mūziķiem.
• Diriģents: Sir Malcolm Arnold, slavens britu komponists un diriģents, kurš pēc tam daudzkārt intervijās atzīmēja pārsteigumu par rokmūziķu profesionālo varēšanu un izpildījuma tehniku.

Koncertu ierakstīja

• skaņu inženieri Dave Siddle un Martin Birch (nākamais Black Sabbath producents),
• producents Edwards-Coletta.

Ierakstā notika divi tehniski ekscesi (problēmas ar skaņu).
Interesanti vērot koncerta vizuālo montāžu. Sākotnēji ierakstā maz kas liecina par rokgrupas klātbūtni, kamēr skan uvertīras daļa. Grupa atrodas priekšpusē pie diriģenta pults un viņu apģērbs un vizuālais tēls krasi atšķiras no orķestra mūziķu elegantajiem smokingiem, kas akcentē kontrastu arī vizuāli.

Tabu noņemšana

Te pievienotajā ierakstā var redzēt, cik uzmanīgi rokmūziķus vēro, konservatīvās tradīcijās audzinātie un skolotie, klasiskās mūzikas profesionāļi. Viņiem tas bija liels pārsteigums, izaicinājums un uzdrīkstēšanās. Orķestra statuss uzliek ļoti striktu pienākumu rāmi, arī repertuāra izvēlē. Tie, kuri ir skatījušies koncerta  tiešo ierakstu, der pavērot akadēmiskā orķestra mūziķu stīvumu un sejas izteiksmes gan sākumā, gan beigu daļā. Personiskā sajūta - tur "parauj vaļā" visus, ieskaitot diriģentu-autoritāti, pats Sers Malkoms Ārmolds, kurš bija iedrošinājis orķestri - tas drīkst patikt! 

Aizspriedumu mūris bija kritis. Pēc pirmā pilnvērtīga roka albuma ar simfonisko orķestri ieraksta sekoja citi projekti, piemēram, Procol Harum Concert for Desk and Piano (1972).

Džons Lords, kurš par to sen bija sapņojis un runājis, to paveica. Izcils progresīvā roka meistardarbs, ar kuru varēja sākt runāt arī par jaunu virzienu jaunlaiku mūzikā - simforoks.

Izcilais Ričijs Blekmors pēc tam bija nejauki greizsirdīgs uz Lordu, ka tā nebija viņa ideja. Publiski viņš turpināja izteikties par šo projektu nievājoši, saucot to gan par pārdrošu avantūru, gan katastrofu. Taču kompromiss starp Lordu un Blekmoru bija atrasts, ievērojot norunu, ka nākamais grupas disks In Rock (1970) būs izteikti "roķīgs". Blekmoru bija aizkaitinājusi akadēmisko mūziķu sākotnējā augstprātība, kā arī mediju uzmācība saistībā ar šo koncertu.