66. dzimšanas dienā aizturēts princis Endrju

Endrū Alberts Kristians Edvards Mountbatens-Vindzors (angļu: Andrew Albert Christian Edward Mountbatten-Windsor; dzimis 1960. gada 19. februārī), iepriekš zināms kā Princis Endrū, Jorkas hercogs, ir Lielbritānijas karaliskās ģimenes loceklis.

Viņš ir karaļa Čārlza III brālis un, kā karalienes Elizabetes II un Edinburgas hercoga prinča Filipa trešais bērns (otrais dēls),
Endrjū ir astotajā vietā Lielbritānijas troņa mantošanas rindā.

Endrjū dienēja Karaliskajā flotē kā helikoptera pilots un instruktors un kā karakuģa kapteinis. Folklendu kara laikā viņš veica vairākas misijas. 1986. gadā viņš apprecējās ar Sāru Fērgusoni un tika iecelts par Jorkas hercogu. Viņiem ir divas meitas, princeses Beatrise un Eiženija. Viņu laulība, izšķiršanās 1992. gadā un formāla šķiršanās 1996. gadā, izpelnījās plašu plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumu.

Endrjū 10 gadus līdz 2011. gada jūlijam bija Apvienotās Karalistes īpašais pārstāvis starptautiskās tirdzniecības un investīciju jautājumos.

Apsūdzības

2019. gadā Virdžīnija Džufre (Giuffre) apsūdzēja Endrjū par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo, ko mediji kaut kādu iemeslu dēļ to ir transormējuši par noziegumu pret bērnu, kas skan daudz apsūdzōšāk, apgalvojot, ka 2001. gadā t.i., pirms 18 gadiem viņš Džefrija Epšteina rīkotā pasākumā uzsāka seksuālu saskarsmi ar viņu, zinot (tas ir būtisks apsūdzībā pierādāms apstāklis), ka viņa tolaik bija 17 gadus veca un nepilngadīga. Sabiedrībai pagaidām netiek patiesi atklāts, ko nepilngadīgā Džufre darīja Epšteina pasākumā un ar kādu mērķi viņa tur atradās. Vēlāk, kā var norast, šī tikšanās tika speciāli organizēta.

Pēc negatīvas sabiedrības reakcijas uz BBC televīzijas interviju 2019. gada novembrī, kurā Endrjū lkategoriski noliedza Džufres apgalvojumus, apgalvojot, ka neatceras, ka būtu ticies ar viņu, un viņa sakariem ar Epšteinu, princis Endrjū uz laiku atkāpās no sabiedriskajiem pienākumiem.

2022. gada janvārī Endrjū kļuva par apsūdzēto tiesas prāvā par seksuālu vardarbību, kas notikusi pirms 21 gada, ko pēc Džufres iesnieguma ierosināja Ņujorkas štatā. Endrjū ir Epstšteina darījumu kriminālizmeklēšanas lietā minēta persona; ASV varas iestādes iesniedza Apvienotajai Karalistei savstarpējās juridiskās palīdzības pieprasījumu, lai viņu oficiāli nopratinātu. 

2022. gada 13. janvārī Endrjū zaudēja savus militāros goda titulus un pats, lai dēļ saceltā skandāla neciestu citu personu reputācija, atteicās no dažādu labdarības organizāciju goda patrona lomas, un tika paziņots, ka viņš aizstāvēsies pret prasību kā "privātpersona".

2025. gada oktobrī, turpinoties strīdiem par Endrjū saistību ar Epšteinu, Bekingemas pils paziņoja, ka Čārlzs III ir uzsācis "oficiālu procesu", lai atņemtu viņam statusu, titulus un apbalvojumus. Tas, nenoliedzami, bija nopietns bezprecedenta solis, taču vienlaikus jāātceras, ka karalis ir viegli pieņēmis Islama invāziju karaļvalstī un pieļāvis Korānam līdzvērtīgu vietu blakus kristiešu Bībelei. Nav ne tiesību, ne pamata apšaubīt karaļa rīcību, bet konformisma soli bez uzmanības atstāt arī nevar. Princim tika arī nosūtīts oficiāls paziņojums par izvākšanos no savas dzīves vietas Karaliskajā ložā, kā arī viņa profils tika dzēsts no oficiālās karaļnama tīmekļa vietnes. Tikmēr valdība paziņojusi, ka nav plānots pieņemt likumu, kas oficiāli atceltu Endrjū no troņa pēctecības līnijas. Tas laikam ir vienīgais, kas viņam ir palicis.

Notikumiem attīstoties, Endrjū Mauntbatens-Vindzors (bijušais princis Endrjū) tika arestēts 2026. gada 19. februārī, kas ir viņa 66. dzimšanas diena, aizdomās par dienesta stāvokli nepamatotu izmantošanu saistībā ar Džefriju Epšteina lietu. Arrests notika Sendringemas īpašumā Norfolkas grāfistē, un policija veica kratīšanas vairākās adresēs. Tā nav tikai īslaicīga aizturēšana, bet formāls arests ar iespēju mūža ieslodzījumam, ja vaina tiks pierādīta. Karalis Čārlzs III nācis klajā ar paziņojumu, solot sadarboties ar policiju.

Cietusī Virdžīnija Džufre

Pilnā vārdā -  Virginia Louise Giuffre, dzimusi Roberts) dzimusi 1983. gada 9. augustā Sacramentā,Kalifornijā,ASV.Sakramentā, Kalifornijā, ASV.

Virdžīnija Džufre (Virginia Giuffre), kura medijos tiek pasniegta kā seksuāli izmantots bērns, 5 mēnešus pirms savas pilngadības 2001. gada 10. martā bija ieradusies (atvesta) Londonā uz Epšteina tuvākās sabiedrotās un dzīvesbiedres Ghislaine Maxwell rīkotu slēgtu ballīti vakariņām), kur viņa iepazinās ar princi Endrjū, kuram tolaik bija 41 gads. Par piedzīvoto Virdžīnija Džufre jau paspēja uzrakstīt memuārus ("Nobody's Girl"), kurā viņa atklāj, ka :

• Vispirms bija vakariņas Ghislain Maxwell mājā Londonā (Belgravia rajonā).
• Pēc tam kompānija devās uz naktsklubu Tramp (slavens naktsklubs Mayfair, Londonā), kur Endrjū un Virdžīnija dejoja, dzēra kokteiļus, un Endrjū esot pacienājis viņu ar vodku.
• Vēlāk tajā pašā vakarā Džufre un Endrjū bija atgriezušies Maxwell mājās, kur viņai notika seksuāls kontakts ar Endrjū. Pēc ceturtdaļgadsimta tiek runāts, ka viņa ir "piespēlēta" princim, ka notikušais neesot bijis pēc viņas gribas.

Tieši tajā vakarā tika uzņemta slavenā fotogrāfija (Endrjū ar roku apņēmis Virdžinijas vidukli, Maxwell fonā), ko Epšteins uzņēma ar Virdžīnijas vienreizlietojamo kameru. Tagad tiek apgalvots, ka tieši šī fotogrāfija ir viens no patiesākajiem pierādījumiem lietā.
Endrjū sākotnēji noliedza kontaktu ar Džufri, apgalvojot, ka tajā dienā (2001.gada 10.martā) viņš bijis mājās ar meitām un vedis Beatrisi uz Pizza Express Vokingā. Pēc Džufres liecībām, viņas sakari ar Endrjū turpinājās arī vēlāk, piemēram, esot bijusi kāda orģiija Epšteina salā Little Saint James, kas notika 2001. gadā vasarā, kur atkal bija atradās arī Džufre, kurai šī notikuma gaitā atkal esot bijusi tuvība ar Endrjū.
Šī informācija pasniegta un tiražēta kā balstīta uz tiesas dokumentiem un Džufres memuāriem (kas izdoti 2025. gadā).

Virdžīnija Džufre (pilnā vārdā Virginia Louise Giuffre, dzimusi Roberts) savos pirmajos 18 dzīves gados (no 1983. līdz aptuveni 2001.–2002. gadam) piedzīvojusi smagu traumatisku bērnību un pusaudžu gadus, bēgšanu no mājām un ar cilvēktirdzniecību saistītu vardarbību.

• Viņa dzimusi 1983. gada 9. augustā Sakramentā, Kalifornijā, ASV.
• Ģimene pārcēlās uz Floridu, kur dzīvoja uz lauku īpašumu.
• No 7 gadu vecuma viņa piedzīvojumu seksuālu vardarbību no ģimenes tuva drauga (un, pēc viņas memuāriem "Nobody's Girl", arī no tēva).
• Viņa bieži bēga no mājām, dzīvoja uz ielas, nonāca patversmēs un audžuģimenēs.
• 14 gadu vecumā (1998. gadā) Maiami viņu iesaistīja seksuālās tirdzniecības tīklā pie cilvēka vārdā Rons Epindžers (Eppingers) ,kurš vēlāk tika notiesāts.
• Pēc Eppindžera aresta viņa atgriezās pie vecākiem.
• Ap 15–16 gadu vecumu viņas tēvs strādāja Donalds Trampa Mar-a-Lago kūrortā Palmbičā (Floridā) kā strādnieks, un viņa pati sāka tur strādāt kā ģērbtuves apkalpotāja/spa darbiniece (ģērbtuves apkalpotāja).

Ja mēģina saprast seno notikumu gaitu, rodas jautājums kā nepilngadīgā Džufre "izpelnījās" iespēju nonākt elitārā slēgtā pasākumā un iepazīties ar princi Endrjū. Cik zināms no izmeklēšanas materiāliem, tad Epšteins un Maksvela bija izveidojuši labi orgnanizētu tīklu, kas deva viņiem iespēju atlasīt eskorta un seksuāla pakalpojumu sniegšanai premium klases klientiempiemērotas  jaunas, izskatīgas meitenes, kuras nonāca viņu redzes lokā no modeļu aģentūrām, dažādu jauniešu radošu centru atlasēm, no nelabvēlīgas vides vai citiem atlases veidiem, kas meitenēm deva iespēju apgrozīties elitārā vidē, taču par to maksājot ar sevi. 

• Tas nebija nekāds "nopelns" vai brīva izvēle - tas bija daļa no grooming (sagatavošanas) un seksuālās tirdzniecības procesa.
• 2000. gadā (16 gadu vecumā), strādājot Mar-a-Lago, viņu uzrunāja Ghislaine Maxwell (Epšteina līdzgaitniece).
• Virdžīnijas Džufres (tolaik Virginia Roberts) satikšanās ar Ghislaine Maxwell Mar-a-Lago 2000. gadā — radās tieši tāpēc, ka Maxwell aktīvi meklēja jaunas, jaunas un neaizsargātas meitenes, kuras varētu iesaistīt Epšteina seksuālās tirdzniecības un grooming shēmā. Tas bija tikai nejaušs gadījums, kad Maksvela pamanīja Džufri uz ielas un, turpinot vērot viņu, nonāca SPA, kur ievēroja meitenes interesi par masāžu tehniku - tās bija sistēmiskas medību nejaušs gadījums, kurā tika uzrunāta kārtējā potenciālā kandidāte.Saskaņā ar Virdžīnijas pašas aprakstiem (viņas memuāros "Nobody's Girl", kas izdoti 2025. gadā pēc viņas nāves, kā arī tiesas liecībām un depozīcijām no 2016. gada Giuffre v. Maxwell lietā), viss notika apmēram šādi:
  • 2000. gada vasara (vai agrs rudens): Virdžīnijai bija 16 gadi (dažos avotos minēts "nedēļas pirms 17. dzimšanas dienas"). Viņa strādāja Donalda Trampa privātajā klubā Mar-a-Lago Palmbičā, Floridā, kā locker room attendant (ģērbtuves apkalpotāja/spa darbiniece). Viņas tēvs strādāja tur kā darbinieks (maintenance), un viņš palīdzēja viņai iegūt šo darbu pēc tam, kad viņa bija atgriezusies pie ģimenes pēc smagas bēgšanas no mājām un ielu dzīves.
  • Viņa bija ieinteresēta masāžas terapijā — lasīja grāmatu par masāžu, sēdēja ārpus ģērbtuves un studēja to. Tas piesaistīja uzmanību.
  • Ghislaine Maxwell (kopā ar savu šoferi Juan Alessi) brauca garām Mar-a-Lago. Viņi nebija kluba locekļi, bet gan  kaut kādu iemeslu dēļ brauca šajā apkārtnē. Maxwell pamanīja Virdžīniju no mašīnas — viņas garos blondos matus, slaido augumu un "jauneklīgo izskatu" - (tā vēlāk liecināja Alessi tiesā). Maxwell pavēlēja šoferim apstāties ar vārdiem "Stop, John, stop!".
  • Maxwell izkāpa no mašīnas, sekoja Virdžīnijai uz spa zonu un uzrunāja viņu draudzīgi un silti. Viņa stādījās priekšā, nosaucot savu vārdu, kā "Ghislaine Maxwell" - ar britu akcentu, ko Virdžīnija salīdzināja ar Mary Poppins. Saruna sākās par darbu, par masāžu — Maxwell pamanīja grāmatu un teica, ka pazīst kādu bagātu cilvēku (Epšteinu), kurš meklē līdzi ceļojošu masieri. Viņa solīja labu algu, ceļojumus un iespējas. Tas, vienkāršai meitenei, nenoliedzami, bija interesanti.
  • Maxwell piedāvāja "darba interviju" tajā pašā vakarā Epšteina mājā Palmbičā (adresē 358 El Brillo Way). Viņa deva telefona numuru un adresi. Virdžīnija sajuta iespēju un cerību uz labāku dzīvi - viņa pierakstīja datus un piekrita atnākt.
  • Tajā pašā dienā pēc darba Virdžīnija devās uz Epšteina māju. Tur "masāžas intervija" ātri pārvērtās par seksuālu pieredzi - Epšteins bija kails uz masāžas galda, bet Maxwell "parādīja", kā rīkoties un pareizi masēt mājas saimnieku, abām kopīgi pamazām uzsākot seksuālās aktivitātēs ar viņu. Tas bija grooming sākums — viņu iesaistīja pakāpeniski, izmantojot naudu, solījumus un skaistas dzīves solījumus, pie reizes piekodinot lieku nerunāt, brīdinot, ka šāda pārtikusi un nodrošināta dzīve var beigties.
  • Epšteins un Maksvela izmantoja šo apstākļu kopumu to, lai iesaistītu viņu seksuālās aktivitātēs zem "masāžas" aizsega, un pēc tam piedāvātu vai "pārdotu" kā seksuālu pakalpojumu sniedzēju saviem bagātajiem un ietekmīgajiem draugiem - publikai, kura apgrozījās ap Epšteina māju.
  • Viņa tika izmantota starp Epšteina rezidencēm (Palmbiča, Ņujorka, Zorro Ranch Ņūmeksikā, privātā sala Little Saint James) un elitāriem pasākumiem.
  • Šādā veidā viņa tika izraudzīta un piedāvāta princim Endrjū jau iepriekš pieminētajās vakariņās.
  • Epšteins un Maksvela viņu aizveda uz Londonu ar privāto lidmašīnu kā daļu no viņu piedāvātā tirdzniecības tīkla sortimenta.
  • Viņa nebija tur kā brīvs un nejaušs viesis, bet gan kā Epšteina un Maksvelas pakļauta darbiniece, kuru "nogādā" pie ietekmīgas personas un kura zin savus darba pienākumus.

  Šis moments bija klasisks "apex predator" (kā Virdžīnija to sauca memuāros) paņēmiens: Maxwell meklēja jaunas, skaistas, nabadzīgas vai traumētas meitenes, kuras viegli varēja "pārliecināt" ar viltus darba piedāvājumu. Mar-a-Lago bija ideāla vieta, jo tur pulcējās bagāti cilvēki, un spa nodaļa piesaistīja jaunas darbinieces, kuras sapņoja par karjeru masāžā.

  Virdžīnija vēlāk tiesā un memuāros uzsvēra: tas nebija brīva izvēle vai "nopelns" — tas bija manipulācijas un ekspluatācijas process, kurā izmantota viņas neaizsargātība (iepriekšējā vardarbība, nabadzība, vēlme pēc stabilitātes). Maxwell un Epšteins to darīja sistemātiski ar daudzām meitenēm.

• Vasarā 2001. gadā (viņai ap 17–18 gadem) viņa tikai aizvesta uz Epšteina privāto salu Karību jūrā (Little Saint James, ko Epšteins sauca "Little Saint Jeff's").
• Tur, pēc viņas liecībām un memuāriem, notika orgija, kurā piedalījās Epšteins, princis Endrjū un aptuveni 8 citas jaunas meitenes (daudzas nepilngadīgas, nerunājošas angļu valodā, iespējams no Austrumeiropas).
• Viņa apgalvoja, ka, Endrjū un citas viņa meitenes nodarbojās ar grupas seksu.
• Sala bija vieta, kur Epšteins bieži organizēja šādas aktivitātes ar saviem "draugiem" un pieaicinātām meitenēm.

Šī informācija balstīta uz Virdžīnijas Džufres memuāriem "Nobody's Girl" (izdoti 2025. gadā pēc viņas nāves), tiesas dokumentiem, intervijām (BBC, NPR uc) un uzticamiem avotiem kā Wikipedia, Britannica, The Guardian. Princis Endrjū vienmēr noliedzis seksuālu kontaktu ar viņu.

Nedaudz par sodu politiku

Lielbritānijā (galvenokārt Anglijā un Velsā, jo Skotija un Ziemeļīrija ir nedaudz atšķirīgas) slepkavība (murder) ir viens no smagākajiem noziegumiem, un par to paredzēts obligāts mūža ieslodzījums (mandatory life imprisonment). Tas nozīmē, ka tiesa vienmēr piespriež mūža ieslodzījumu, ja persona atzīta par vainīgu slepkavībā.

Maksimālais sods par slepkavību

• Mūža ieslodzījums ir maksimālais (un vienīgais obligātais) sods.
• Tiesnesis nosaka minimālo termiņu (minimum term jeb tariff), kuru notiesātajam jāizcieš cietumā pirms viņš var pretendēt uz nosacītu atbrīvošanu.
• Minimālā termiņa sākumpunkti (starting points) balstīti uz Criminal Justice Act 2003 (Schedule 21) un ir šādi (pieaugušajiem 18+ gadu vecumā):
  • Whole life order (mūža ieslodzījums bez nosacītas atbrīvošanas iespējas) — ārkārtīgi smagos gadījumos, piemēram:
    • Slepkavība ar ievērojamu iepriekšēju plānošanu diviem vai vairāk upuriem.
    • Bērna slepkavība ar seksuālu vai sadistisku motivāciju, nolaupīšanu.
    • Slepkavība, lai veicinātu politisku, reliģisku, rasistisku vai ideoloģisku mērķi.
    • Slepkavība, ko izdarījis cilvēks, kurš jau iepriekš notiesāts par slepkavību.
    • Slepkavība ar policistu vai cietuma darbinieku dienesta laikā.
  • 30 gadu minimālais termiņš — ja slepkavība saistīta ar:
    • Ieroča (šaujamieroča vai sprāgstvielas) izmantošanu.
    • Naudu vai labumu (piemēram, pasūtījuma slepkavība).
    • Seksuālu vai sadistisku motivāciju.
    • Rasistisku, reliģisku vai citu naida motivāciju utt.
  • 25 gadu minimālais termiņš — ja slepkavība izdarīta ar nazi vai citu ieroci, ko noziedznieks speciāli paņēmis līdzi nozieguma izdarīšanai.
  • 15 gadu minimālais termiņš — visos pārējos slepkavības gadījumos (ja neattiecas augstāki sākumpunkti).

Minimālo termiņu var palielināt vai samazināt, ņemot vērā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus (aggravating/mitigating factors). Ja vainīgais bija jaunāks par 18 gadiem nozieguma laikā, sākumpunkts ir 12 gadi.

Citiem smagiem noziegumiem (piemēram, manslaughter — netīša slepkavība (bez nodoma nogalināt), rape, armed robbery, causing death by dangerous driving u.c.) maksimālais sods ir mūža ieslodzījums, bet tas nav obligāts — tiesnesis izvēlas pēc apstākļiem (var būt arī fiksēts termiņš, piemēram, 10–20+ gadi).

Noilguma termiņi (statute of limitations) Lielbritānijā 

Lielbritānijā (Anglijā un Velsā) NAV noilguma termiņa smagiem noziegumiem (indictable offences).
Tas nozīmē:

• Par slepkavību, manslaughter, rape, serious sexual offences, attempted murder un citiem smagiem noziegumiem nav laika ierobežojuma - prokuratūra var ierosināt lietu pat pēc 50, 70 vai vairāk gadiem, ja parādās jauni pierādījumi (kas politiski korumpētā jurisdikcijā var pārvērsties par - jaunu nepieciešamību).
• Tas attiecas uz visiem nopietniem (indictable ) noziegumiem - nav juridiska šķēršļa vecām lietām.
• Izņēmums ir tikai vieglāki noziegumi, piemēram, sīki pārkāpumi, kur parasti ir 6 mēnešu laika limits no nozieguma izdarīšanas dienas.

Šī sistēma balstīta uz principu, ka smagi noziegumi (īpaši slepkavība) ir tik nopietni, ka sabiedrības interese pēc taisnīguma pārsver laika faktoru, bet mūsdienās kļūst par ļoti diskutablu iespēju sarīkot teatrālus (bieži arī politizētus) publiskus šovus. Dažkārt tiesa var atteikties no lietas izskatīšanas, ja tā uzskata aizkavēšanos par pārāk lielu un nesamērīgu, radot netaisnīgumu (abuse of process), bet tas, kā liecina prakse, ir reti. Diemžēl, šāda soda politika dod iespēju dažādām manipulācijām, kurās visbiežāk var runāt par politiskām nevis sabiedrības interesēm.

Salīdzinājumam - PSRS soda politika, sākot ar kardinālām izmaiņām 60.gadu sākumā, teorētiski kļuva humānāka, bet praksē palika ar tikpat stingru ideoloģisku motivācijas kodolu. Tā bija ārkārtīgi strikta, ļoti konkrēta, nedodot iespējas manipulācijām. Te noteikti ir jārunā par atšķirību atkarībā no nozieguma rakstura (politiskie un pārējie, tai skaitā, smagie noziegumi).

Galvenie sodu veidi smagiem noziegumiem

• Nāves sods (nošaušana) — izņēmuma soda veids (līdz pilnīgai atcelšanai ar moratoriju).
  • Par politiskiem noziegumiem (valsts nodevība, spiegošana, terorisms, sabotāža, bandītisms) - bieži piemērots.
  • Par noziegumiem pret personu (slepkavība atbildību pastiprinošos apstākļos, izvarošana sevišķi smagos gadījumos, valsts mantas izlaupīšana sevišķi lielos apmēros, arī koruptīvs amatnoziegums - kukuļņemšana).
  • Neattiecas uz nepilngadīgajiem līdz 18 gadiem (maksimālais sods - līdz 10 gadiem pat par vissmagāko noziegumu pastrādāšanu, bet t.s. "labošanas darbu sistēma" bija organizēta tā, ka faktiski šāds notiesātais jaunietis tikai ļoti retos gadījumos spēja atgriezties normālā dzīvē, vēlāk neizdarot jaunus noziegumus vai nekļūstot par recidīvistu) un grūtniecēm. Faktiski PSRS tiesu praksē bija ļoti reti gadījumi, kad nāves sodus izpildīja sievietēm.
• Brīvības atņemšana - līdz 10–15 gadiem smagākajos gadījumos - par sevišķi smagiem noziegumiem un recidīvistiem, atsakoties no Staļina laika nesamērīgo 25 gadu termiņu.
• PSRS nebija mūža ieslodzījums - PSRS klasiskajā periodā (līdz 1991. gadam) nepastāvēja kā atsevišķs sods (atšķirībā no mūsdienu Krievijas vai Latvijas). Ja personas bīstamība sabiedrībai tika uzskatīta tik augsta, ka ilgstošā laikā nevar labot, tā tika likvidēta, piespriežot nāves sodu, pēc mūzšenā principa - nav cilvēks, nav problēma. Teorētisko skaidrību, diemžēl, "papildināja" reālā situācija - t.s. labošanas darbu iestādes lielākoties atbilda visdrausmīgākajām koncentrācijas nometnēm, aiz kuru dezoļndrātīm beidzās jebkura izpratne par cilvēktiesībām un humānismu.

Noilguma termiņi (срок давности)

• PSRS bija ļoti īsi noilguma termiņi parastajiem noziegumiem salīdzinājumā ar Rietumiem.
  • Vieglāki noziegumi — 3–5 gadi.
  • Smagi noziegumi — parasti 10 gadi.
  • Sevišķi smagi (ar nāves sodu) — 15 gadi.
• Politiskie noziegumi (pretvalstiskie) — bez noilguma vai ārkārtīgi reti piemēroja noilgumu (piemēram, nodevība kara laikā — nekad).
• Mūsdienās ļoti daudz tiek runāts par pedofīliju, kas pēc padomju krimināltiesībām tika saukts kā netiklas darbības pret nepilngadīgo, kur tika paredzēts ļoti humāns sods līdz trīs gadiem bez recīdīva, ti.i  atkārtotii izdarīts šāds noziegums nekūva par kvalificējošu pazīmi un pat Latvijas tiesu praksē ir piedzīvots gadījums, kad konkrēta persona tiek saukta pie kriminālatbildības pēc KK 123.panta 7 reizes. 
• Padomju kriminālltiesības daudz bargāk vērsās pret viendzimuma attiecībām - KK 124.pants, kas mūsdienās jau sen ir dekriminalizēts un pat vairāk - noteiktas aprindas konsekventi cīnās par viendzimuma attiecību pielīdzināšanu radicionālāi ģimenei.

Pēc 1991. gada Krievijā nāves sods palika (de facto moratoriums no 1996./1999.), parādījās mūža ieslodzījums kā alternatīva, un noilgums kļuva līdzīgāks Eiropas standartiem.