Ainārs Brūvelis: Eseja par un ap nekustamo īpašumu

Šo pagaro vēstījumu mani pamudināja uzrakstīt vairāki vecāka gadagājuma paziņas, kuri šopavasar nez kāpēc bija neparasti "jauneklīgi uzbudināti" un skaļāk bubināja, saņemot ikgadējās lapeles ar Nekustamā īpašuma (NĪ) nodokļa (NĪN) paziņojumiem.

           

NĪN lieluma pamats – "kadastrālā vērtība" gan zemei, gan ēkām ir "instruments", kura "likumnoteiktais" "potenciāls" ne tuvu nav izsmelts

Šīgada sākumā izskanējušais Valsts zemes dienesta (VZD) "pretplāns" kadastra vērtību sacelšanai "tuvu tirgus cenām" ātri tika apklusināts. Lai kas arī nebūtu iemesls,– VZD pēc tieslietu ministra Dzintara Rasnača ierosmes savus draiskos pārrēķinus pēkšņi pārtrauca.

Nav zināms – uz cik ilgu laiku, tāpēc nomaksājuši nekustamā īpašuma nodokli par pirmo ceturksni šajā esejā papētīsim šo tēmu tuvāk.

Dažas nianses NĪN prettiesiskajā "dabā"

Prettiesiska ir tāda norma, kura ir pretrunā gan vispārējiem tiesību principiem, un/vai citiem normatīviem aktiem (normām), kuriem tā ir pakārtota.

Iespējams, vēsturiskās pieredzes un tiesiskās neaudzinātības dēļ latvietis ir pieradis uzskatīt, ka viss, kas ir "likumīgs" ir arī "tiesisks", tādēļ klusējot "nes savu nastu".

Mēģināšu ļoti virspusēji izklāstīt problēmas būtību, balstoties uz "īpašuma tiesību dzīves cikla" pamata,- sākot ar īpašuma iegādi, beidzot – atsavināšanu (pārdošanu).

1. Reģistrācijas nodeva, kas patiesībā ir vienreizēji (pirmoreiz) nomaksāts nodoklis

 

Valsts ir noteikusi, ka nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta. Zemesgrāmatu likums nosaka, ka valsts jebkuram īpašniekam, nevis dod iespēju reģistrēt kādas savas NĪ īpašnieka tiesības brīvprātīgi, bet uzlikusi šādu pienākumu, jeb "administratīvo slogu"

Nodevu lieluma aprēķinu "Administratīvajam slogam" regulē gan ES noteiktās prasības, gan Latvijā absolūtajā vairumā tiesiski strādājošās iestādēs jau adaptēti principi, kuru "aprēķina formula" ir ļoti vienkārša:

N=t x A

Nodeva jābūt vienādai ar ierēdņa darba samaksu par patērēto laiku

Ja valsts uzspiež personai administratīvo slogu "reģistrēt", tad reģistrācijas nodeva nedrīkst pārsniegt izmaksas, kuras rodas iestādes darbiniekam, izdarot ierakstu reģistrācijas žurnālā (datu bāzē).

Par tiesību analoģijas principu (līdzīgas tiesības – jābūt līdzīgam regulējumam)

Vairumā Tieslietu ministrijas iestādēs, piemēram Uzņēmumu reģistrā (UR), kuri no tiesību reģistrācijas viedokļa veic analoģiskas darbības, kā Zemesgrāmata, "nodevas" nosaka atbilstoši ES un pašā Latvijā noteiktajai metodoloģijai – tās ir fiksētas.

 

Neatkarīgi no reģistrējamā uzņēmuma pamatkapitāla lieluma (€ 1.00 vai € 1 miljons), UR nodevu lielums nebūs būtiski atšķirīgs un variēs dažu desmitu € robežās.

Savukārt, valsts nodevu, kas jāmaksā pie reģistrācijas Zemesgrāmatā noteikta kā maksājums, kurš ir no 0,5% līdz 6% no īpašuma vērtības (cenas)

Turklāt, tas ir tikai par ierakstīšanu Zemesgrāmatā; atmetot visas citas, "administratīvā sloga izmaksas", kas saistītas ar to (zemes plānu, ēku / mežu inventarizāciju, utt.)

Tātad, "Zemesgrāmatas reģistrācijas valsts nodeva" drīzāk ir "nodoklis", nevis nodeva

"Prettiesiskuma rezultāts" arī tiesību jomā nav tikai "deklaratīvs", bet arī kvantitatīvi izmērāms un salīdzināms lielums: pat pie vidējas jauna Rīgas dzīvokļa vai mājas Pierīgā cenas (~€ 100,000), šī Latvijas "pseidonodeva" 18x pārsniedz Igaunijas un 63x – Lietuvas analoģiskās "nodevas"

Papildus var minēt, ka prettiesiski aprēķinātā nodeva rada arī virkni papildus "negatīvos efektus":

1. dārgo reģistrācijas izmaksu dēļ personas tiek spiestas pārkāpt likumu,- savlaicīgi īpašumu nereģistrēt, piemēram dāvinājuma u.c. gadījumos, jo tam pietrūkst līdzekļu;
2. personu diskrimināciju pēc to mantiskā stāvokļa – likums jāpilda visiem, taču daudzi to nespēj prettiesiski aprēķinātas nodevas dēļ,
3. savlaicīgas nereģistrēšanas dēļ un izmantojot zvērinātu notāru "legālu" starpniecību, īpašumi tiek izkrāpti mantiniekiem
4. tūkstoši pašvaldību, draudžu utt.- īpašumi Zemesgrāmatā nav reģistrēti vispār, un ja pati valsts vai pašvaldības nepilda likumu, ir netaisnīgi to prasīt no iedzīvotājiem, u.c.
5. valsts piespiež cilvēku "shēmot", uzdodot nepatiesu darījuma vērtību, mākslīgi sadalot to daļās utt.

 

(2) Ēku un infrastruktūras dubultā un trīskāršā aplikšana ar nodokli

Nomaksājot iepriekšminētās "pseidonodevu", jeb faktiski- nodokli, un virkni citu maksājumu ēkas (infrastruktūra, raža, mežs utt.) pēc reģistrācijas tās kļūst par jaunā īpašnieka "paša mantu"- "privātīpašumu".

Kā rakstīts Satversmē, valstij, izņemot īpašus gadījumus, nav tiesību un vajadzības atsavināt / ierobežot privāto īpašumu- nedz pēc lieluma, skaita utt. Latvijai šajā vēstures etapā nedraud pārapdzīvotība (tad būtu jāregulē zemes sadale, lai visiem pietiek) , tieši pretēji- iedzīvotāju skaits strauji samazinās (vairāk kā 20% pēdējo desmitgažu laikā).

Latvijā nepastāv feodālisms (kur tiesības tieši saistītas ar feodas, jeb īpašuma lielumu, bet nav citu nodokļu) sekojoši, nav nepieciešamības, kā pirms 400 gadiem Lielbritānijā vai 1922. gadā- tepat Latvijā "ar piespiedu metodēm" pārdalīt milzīgus mantotus īpašumus un ar tām saistītas vēlēšanu u.c. tiesības.

Jebkura celtniecības darbība, materiāli utt. ir aplikti ar nodokļiem. Sekojoši, Latvijā personas paša uzbūvētajā ēkā vai infrastruktūrā jau "ir iekļauti" visi nodokļi

 

Ja ēku pārdod, tai "nodokli" valsts jau iekasē vismaz dubulti, jo ir jāmaksā % nodeva no ēkas jaunās vērtības.

Nosakot ikgadēju NĪN ēkām, nodoklis tiek uzlikts trešo reizi, turklāt pārkāpjot īpašnieka pamattiesības (uz savu likumīgi iegūtu privātīpašumu, uz sava īpašuma uzturēšanu kārtībā, uz savu dzīves apstākļu uzlabošanu, uz daudzkārtēja nodokļa neuzlikšanu tā likumīgi iegādātai un piederošai mantai).

Gadījumos, ja persona ilgstoši nevar nomaksāt prettiesisko ikgadējo dubultNĪN ēkām, valsts pretēji Satversmei, privātīpašumu atsavina ne jau "valsts interesēs", bet gan spekulantu interesēs, jo parasti tas tiek pārdots izsolēs.

Igaunijā, kura ir Eiropas Savienībā, un kurā visi nodokļi, izņemot ienākuma nodokli ir zemāki un kuras vēsture ir identiska Latvijai, ēkas, infrastruktūru mežus ar nodokli neapliek, bet apliek tikai zemi (0,1%-2,5%)

(3) NĪN palielināšana kās sods par dzīves apstākļu uzlabošanu

Pēc Eiropas Savienības datiem Latvija Eiropas Savienībā atrodas kaunpilnajā 3. – 4. zemākajā vietā pēc mājokļa kvalitātes un apjoma (pamatā aiz Rumānijas un Bulgārijas)

 

Piemēram, Latvijā 16.2% (3. sliktākā vieta) iedzīvotāju 21. gadsimtā dzīvo ēkās, kurās nav WC, duša, bet ir "sausā tualete" (ēkā, vai pat ārpus ēkas).

Ne tikai pēc "sausās tualetes", bet arī pēc virknes citu parametru Latvija izceļas starp "sliktākajām" valstīm, tādēļ loģiski šķistu, ka valstij vajadzētu izstrādāt tādu politiku, kas atbalstītu dzīves apstākļu uzlabošanu.

Valsts nodokļu politika nosaka pretēji: ja kāds ēku sakopj, uzlabo, tas tiek sodīts ar lielākiem nodokļa maksājumiem par paša īpašumu nākotnē.

Kā tas notiek:

1. Lai uzsāktu jebkādus uzlabojumus (būvdarbus, rekonstrukciju, utt.) ēkā, cilvēks ir spiests kārtot būvatļauju. "Process"var sasnieg ~34 soļus, ieilgt pat gadu un izmaksāt ievērojamas summas)
2. Uzlabojot savu mājokli persona pērk ne tikai materiālus, bet valsts budžetā samaksā nodokļus
3. Pabeidzot ēku, tā jānodod ekspluatācijā un jāuzrāda 2. punkta izmaksas, kas tiek izmantotas un tieši ietekmē ēkas jauno kadastrālo vērtību.

Rezultātā, personai, kura ieguldījusi nesamērīgi ilgu laiku un milzu līdzekļus – kā "sods"par WC ierīkošanu (vai citādu īpašuma sakārtošanu un uzlabošanu) tiek uzlikts paugstināts ēkas NĪN.

 

Absurdā NĪ nodokļu politika, līdzīgi kā pseidonodeva, rada virkni "papildefektu:

1. patvaļīgas pārbūves;
2. ēkas savlaicīgi nenodod ekspluatācijā;
3. tiek izmantotas ekspluatācijā nenodotas ēkas;
4. valsts iejaucas personu dzīvē, nosakot, kurās ēkās personai aizliegts dzīvot utt.

Arīī šīs problēmas tiek risinātas, nevis atceļot to cēloni, bet rekordātrā tempā pieņemot jaunas normas (no 2017. gada būs jāpierāda, kā dzīvot ēkā ar sauso tualeti), uzliekot sodus utt.

(4) Īpašuma lieluma ierobežošana, "darbaspēku nodokļu sloga pārlikšana uz NĪN"

Citplanētiešu politisko demagogu bieži apzelēta tēma ir par mājokļa lielumu, vienu vai vairāk mājokļiem, jeb vēlme komunistiski regulēt personas tiesības uz privātīpašuma lielumu.

Īsumā – tās visas ir prettiesiskas un nav pat dziļākās apspriešanas vērtas, vai arī pasaulei jādeklarē- Latvijā atgriezušies pie "komunistiskā īpašuma modeļa".

Vairāku īpašumu izmantošana saimnieciskā darbībā (ārpus paša vajadzībām) jau tiek regulēta likumdošanā.

Dažu sociālistisko citplanētiešu stāsti par "darbaspēka nodokļu samazināšanu vienlaikus palielinot NĪN", tikai apliecina, ka uz Saturna tiešām viss ir savādāk.

 

Mazapdzīvotajā Latvijā ir vieni no augstākajiem NĪN % pasaulē (pat ASV – max 2,38%),

(5) īpašuma atsavināšana

Ja no pārdošanas tiek gūta peļņa, pārdevējam no tās jāmaksā nodokļi (IIN/UIN utt), turklāt jaunais īpašnieks kārtējo reizi maksās prettiesisko "reģistrācijas kvazinodevu", kas tiks aprēķināta kā % jau no jaunās cenas.

Turklāt, valsts politika, prettiesiski (jau kuro reizi!) šķērssubsidējot ar termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) NĪ jomu deformē ne tikai tirgus cenas, bet caur tām- arī vietējo iedzīvotāju īpašumu kadastrālās vērtības, sekojoši – maksājamo NĪN.

(6) kā rīkoties?

Latvijas pilsoņiem ir vairākas iespējas tālākai darbībai:

1. "nepatriotiskā". Vairāki simti tūkstoši valsts iedzīvotāju, pamatā tieši neprasmīgās ekonomiskās politikas dēļ ir bijuši spiesti pārvākties. Var sekot viņiem, zinot, ka tepat Valgā nekustamā īpašuma nodoklis par ēku būs =0%,
2. "pragmatiskā". "shēmojiet",
3. "neticamā". Organizēšanās un vēršanās tiesās par prettiesiskā regulējuma atcelšanu un prettiesiski iekasēto "nodevu", ka arī NĪN ēkām atcelšanu un pārmaksas atmaksāšanu.

 

Vai ir risinājumi situācijas sakārtošanai?

Protams, ir.

Daži risinājumi ir triviāli, citi nav. Piemēram, pašvaldību budžeta sabalansēšana, kura lielu daļu var veidot prettiesiskā NĪN maksājumi, novirzot daļu citu nodokļu.

Taču izvērst šo sadaļu ir jēga tikai tad, ja ir "darītāji"- jeb likumdevējs, kurai tauta var uzticēties.

Bez politiskas izlēmības atjaunot tiesiskumu, tā būtu tāda pati laika pakavēšana pensionāriem, kā jau ar šo pagaro stāstiņu.

  Delfi, kurā raksts tika nopublicēts, uzreiz norobežojās no iebildēm pret varu , jo tas esot tikai autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.