Antonesku un viņa līdzgaitnieku nāvessoda izpilde Žilavā

1922. gadā 40 gadus vecais Jons Antonesku, perspektīvs virsnieks, kurš bija jau izcēlies un sev pievērsis uzmanību Pirmā pasaules kara laikā, tika iecelts par militāro atašeju Rumānijas vēstniecībā Francijā.

Viens no franču diplomātiem, kas ar viņu regulāri sazinājās, toreiz deva šādu raksturojumu: „Viņam ir elastīgs prāts, viņš ir divkosīgs, ļoti pašpārliecināts, ar milzīgu gribu pēc panākumiem, galējs ksenofobs… Tādas ir šīs dīvainās personības galvenās iezīmes.”

Pēc viņu pazinušo cilvēku atmiņām Antonesku izcēlās ar holerisku temperamentu un noskaņojuma maiņām.
Dīvains vai nē, Antonesku veiksmīgi veidoja militāro karjeru, ātri izauga līdz ģenerāļa pakāpei un 1933. gadā — līdz Rumānijas armijas ģenerālštāba priekšnieka amatam. Tajā pašā gadā Vācijā pie varas nāca Hitlers. Raksturīgi, ka viņa nākamais uzticamais sabiedrotais toreiz neizjuta lielu simpātiju pret Trešo reihu. Antonesku nebija nekas pretī Rumānijas saišu stiprināšanai ar Lielbritāniju un it īpaši ar Franciju (rumāņu politiskā elite tradicionāli izcēlās ar frankofiliju), bet par galveno savas valsts ienaidnieku uzskatīja Ungāriju, ar kuru Rumāniju šķīra teritoriāls konflikts par Ziemeļtransilvāniju.

1930. gados ģenerālis palielināja arī savu politisko svaru, lai gan attiecības ar toreizējo valsts galvu, karali Karoliu II, neveidojās labi. Toties viņš nodibināja kontaktus ar vairākiem radikāli nacionālistiskiem politiķiem — piemēram, ar dzejnieku Oktaviānu Gogu, kurš 1938. gadā uz īsu laiku tika iecelts par premjerministru.

Mazāk sirsnīgas bija viņa attiecības ar fašistiskās „Dzelzs gvardes” (pazīstamas arī kā „Erceņģeļa Miķeļa leģions”) līderi Korneliu Kodreanu. Lai gan, kad Kodreanu, kas bija naidā ar karali, tika apsūdzēts nodevībā un stājās tiesas priekšā, Antonesku publiski paspieda viņam roku. Rezultātā viņš pats kļuva par karaļa valdības ienaidnieku, kuru, neraugoties uz tās nacionālistisko politiku, uzskatīja par korumpētu un pārdotu ebrejiem (pārliecināts antisemīts nākamais Antonesku bija jau kopš jaunības). Tas Antonesku beidzās ar atcelšanu no visiem amatiem, īslaicīgu mājas arestu — un popularitātes pieaugumu aizvien spēcīgākajās ultralabējo aprindās.

1940. gadā Padomju Savienība pieprasīja Bukarestei atdot Besarābiju, kas Rumānijai piederēja kopš 1918. gada, un Ziemeļbukovinu. Vācija, uz kuras palīdzību rumāņu valdība cerēja, vienojoties ar Padomju Savienību „draudzīgi ieteica” Karoliu II šīs prasības apmierināt. Drīz teritoriālas pretenzijas pret Rumāniju izvirzīja arī Ungārija un Bulgārija, ko atbalstīja Berlīne. Vācieši pieprasīja iecelt Jonu Antonesku par premjerministru. Tas notika 1940. gada 5. septembrī, bet nākamajā dienā Karolis II bija spiests atteikties no troņa sava jaunā dēla Mihaja labā un bēgt no valsts, un Antonesku kļuva par Rumānijas faktisko valdnieku.

Antonesku valdīšanas beigas - nāves sods

1946. gada 1. jūnijā pie Žilavas cietuma (Jilava) netālu no Bukarestes, Rumānijā, notika oficiāla nāvessoda izpilde pēc Tautas tribunāla sprieduma - tika nošauti četri Rumānijas augstākie valsts vadītāji, bijušie režīma pārstāvji. Gan atvešana uz soda izpildes vietu, gan nošaušana tika filmēta, tādējādi nofiksējot gan norisi, gan notikuma dalībniekus.

Nošautie bija

• Ion Antonescu (bijušais valsts vadītājs jeb Conducător),
• Mihai Antonescu (bijušais ārlietu ministrs),
• Constantin Z. Vasiliu (bijušais iekšlietu ministrs / žandarmērijas komandieris) un
• Gheorghe Alexianu (bijušais Transnistrijas gubernators).

Nofilmētās hronikas titros viņi ir nosaukti kā notiesātie. Pārējās titros minētās personas ir oficiāli klātesošie:

• pulkvedis Dumitru Pristavu (Žilavas militārā cietuma komandants),
• Teodor/Octavian Totolici (cietuma kapelāns),
• Gheorghe Colac (Tautas tribunāla sekretārs/grefieris*),
• Alexandru Grigore Ionescu (tiesu medicīnas ārsts)
• Constantin Paraschivescu-Bălăceanu (advokāts).

Prokurori, kas uzraudzīja izpildi, bija

• ​Alfred Petrescu un
• Gheorghe Săndulescu;
• šaušanas komandu vadīja Vasile Frugină ar aptuveni 30 policijas/sardzes vīriem. 

Filmas kadros nofiksēts, kā pēc šāviena nokrīt 4 vīrieši uzvalkos, bet pēc tam militārpersonas apstaigā viņus veic kontrolšāvienus.

*) 

Grefieris (rumāņu grefier) ir tiesas kancelejas darbinieks — persona, kas protokolē sēdes, sagatavo un paraksta oficiālos dokumentus, kārto lietas un palīdz tiesnesim administratīvi.

Latviešu valodā parasti saka tiesas sekretārs vai protokola vedējs. Rumānijas tiesu sistēmā (kas ietekmēta no franču civilās tiesību tradīcijas) šis amats ir atsevišķs un oficiāli nosaukts tieši tā. Gheorghe Colac videoklipā bija Tautas tribunāla grefieris, tātad tas, kurš fiksēja procesu un bija klāt izpildes laikā kā oficiāla persona.