Armēņu genocīds

Armēņu genocīds (armēņu valodā: Հայոց Ցեղասպանութիւն, turku valodā: Ermeni Soykırımı) ir apzīmējums vairāk kā miljons armēņu tautības iedzīvotāju masveida slepkavībām, izsūtījumiem un iedzīves izpostīšanai laikā, kad Osmaņu impērijā pie varas bija Jauno turku kustības piekritēji (1915-1917).

Par armēņu genocīda sākumu uzskata 1915. gada 24. aprīli, kad osmaņu amatpersonas Konstantinopolē apcietināja dažus sabiedrībā pazīstamus armēņus. Vēlāk osmaņu armija īstenoja armēņu izlikšanu no viņu dzīvesvietām, lai vestu piespiedu kārtā vairākus simtus kilometru garā gājienā uz tuksnešainu apvidu mūsdienu Sīrijā. Piespiedu izlikšanai bija pakļauti visi, neskatoties uz vecumu vai dzimumu. Mūsdienās 21 valsts šo prettiesisko rīcību oficiāli ir atzinušas par pirmo genocīdu pasaulē un tas ir otrais pētītākais genocīds vēsturē.

Osmaņu impērijas oficiālā mantiniece Turcija oficiāli atzīst, ka Pirmajā pasaules karā gāja bojā ievērojams skaits armēņu, bet noraida apsūdzības genocīdā, jo tajā laikā gāja bojā arī ievērojams skaits musulmaņu un iznīcinošā karadarbība izrietēja no kara laikā uzkurinātā savstarpējā etniskā naida. Turcijas valdība neatzīst uzskatu, ka Osmaņu valsts iestādes būtu ar nolūku centušās iznīcināt armēņus.

Armēņu kopiena Osmaņu impērijā pirms genocīda

Osmaņu impērijas varā Armēnija nokļuva jau sultāna Selima II valdīšanas laikā (1524-1574) un tā kļuva par neatņemamu impērijas daļu. Osmaņu impērijas sastāvā visa Armēnija atradās 300 gadus, līdz Austrumarmēniju nācās cedēt Krievijas impērijai. Osmaņu impērijas sastāvā palikusī daļa līdz Pirmajam pasaules karam tika saukta par Rietumarmēniju.

Osmaņu impērijā armēņi, tā pat kā citu ticību kopienas, veidoja savus „milletus” (turku valodā: millet), kas bija tiesīgi uzturēt savu sabiedrības iekārtu. Armēņiem Osmaņu impērijā bija trīs milleti: Armēņu pareizticīgie gregoriāņi, Armēņu katoļi un Armēņu protestanti.

Tanzimata reformu laikā (no 1856) sultāns pasludināja vienlīdzību visu impērijas pavalstnieku starpā, neatkarīgi no viņu tautības un reliģiskās piederības. 1863. gadā armēņu inteliģence sagatavoja un Osmaņu impērijas valdība apstiprināja Armēņu valsts konstitūciju (osmaņu turku valodā: Nizâmnâme-i Millet-i Ermeniyân), kurā tika noteikti pamati milleta vadītāja (patriarha) un Armēņu nacionālās asamblejas darbībai.

1876. gada 23. novembrī tika izsludināta konstitūcija (osmaņu turku valodā: Kanûn-ı Esâsî), kas visā Osmaņu impērijā noteica pilnīgu vienlīdzību visu pilsoņu starpā. Reformu fermans (sultāna rīkojums) deva pilnas tiesības armēņiem izveidot „valsti valstī”, kā rezultātā radās iespēja atbrīvoties no armēņu augstmaņu aristokrātijas virskundzības, dibinot dažādas politiskas kustības.

Tehdžira likums

1915. gada 27. maijā Osmaņu impērijas parlaments pieņēma Tehdžira likumu. Likums stājās spēkā 1. jūlijā, līdz ar publicēšanu oficiālajā laikrakstā Takvim-i Vekayi un tas zaudēja spēku 1916. gada 8. februārī. Tehcir osmaņu turku valodā nozīmē pārcelšanu un šis „Pārcelšanas likums” paredzēja lielu armēņu tautības iedzīvotāju skaitu pārvietošanu uz citiem valsts reģioniem politisku un drošības apsvērumu dēļ.

Šis likums nebija nekas jauns Osmaņu impērijā. Tas tika veidots, balstoties uz tādu pašu šablonu, kādu bija jau lietojuši iepriekš, uz laiku pārceļot musulmaņus, grieķus vai armēņus. Daudzviet šo likumu saista tikai ar armēņiem, bet likumā nav konkrēti norādīta kāda konkrēta tautība vai millets. Tomēr, likumam zaudējot spēku, saskaņā ar statistiku, lielākā daļa pārvietoto pilsoņu bija armēņu tautības.

Likums arī noteica, ka atsevišķas grupas nav pakļaujamas pārvietošanai: slimnieki, aklie, katoļi, protestanti, kareivji un viņu ģimenes locekļi, valsts ierēdņi, tirgotāji, un citu atsevišķu profesiju pārstāvji. Ja vietās, no kurām cilvēki ir evakuēti, situācija pasliktinātos, likums noteica minēto grupu pārvietošanu uz apdzīvoto vietu centriem..

Likums noteica pagaidu evakuāciju, nevis pārcelšanu uz pastāvīgu dzīvi citur, jo likuma ceturtā nodaļa bija veltīta tam, lai noteiktu kārtību, kādā nodrošināma atstāto īpašumu uzskaite un apsardze.

1915. gada 10. jūnijā tika izdots vēl viens likums, kas noteica kārtību, kādā nodrošināma Tehdžira likuma ceturtās nodaļas izpilde. Tika noteikts, ka atstāto īpašumu sarakstus sastāda trīs eksemplāros, no kuriem vienu glabā vietējā baznīcā, otru — pašvaldībā un trešo — tajā vienībā, kas sastādījusi sarakstu. Pašvaldība un vienība, kas veica mantu aprakstīšanu, bija atbildīgas par evakuēto pilsoņu īpašuma saglabāšanu līdz to īpašnieki atgriežas.

Likums noteica, ka personām, kuras pakļautas pārvietošanai, tiek dzēsti visi parādi, bet tekošie maksājumi (zemes nodokļi u.c.) atliekami līdz laikam, kad viņi atgriežas.

Deportācijas un iznīcināšana

Līdz ar Tehdžira likuma īstenošanu dzīvē, armēņu īpašumu atsavināšana un slepkavības izraisīja rietumvalstu asu reakciju. Osmaņu impērijas sabiedrotie Pirmajā pasaules karā (sk. Centrālās lielvalstis) neizteica asus iebildumus, bet vairākums viņu pārstāvju dažādos vēsturiskos dokumentos apliecina šausminošās armēņu slepkavības un mērdēšanu badā.

Amerikas Savienotajās Valstīs gandrīz katru dienu avīzē "The New York Times" tika publicēti raksti par armēņu masu slepkavībām, aprakstot tās kā "sistemātiskas, varas iestāžu atbalstītas un organizētas". Vēlāk Teodors Rūzvelts šos notikumus novērtēja šādi: "lielākais kara noziegums."

Armēņus ierindās veda uz Sīriju, Deirezoras pilsētas nometnēm. Vairums pierādījumu liecina, ka osmaņu valdība gan deportāciju laikā, gan nometnēs armēņus nenodrošināja ar jebkādiem normāliem sadzīves apstākļiem un apgādi.

Jau 1915. gada augustā "The New York Times" ziņoja, ka "ceļi un Eifratas upe ir pilni ar deportēto ķermeņiem un tie, kas palikuši dzīvi ir nolemti nāvei. Plāns ir iznīcināt visu armēņu tautu."

Osmaņu karaspēka vienības, kas pavadīja deportējamos, ne tikai pieļāva armēņu aplaupīšanu, slepkavošanu un izvarošanu, bet paši vairākkārtēji arī šajos noziegumos piedalījās. Vairāki simti tūkstošu armēņu izdzīti no saviem īpašumiem, ceļā pa tuksnesi gāja bojā.

Dabiski, ka mirušo skaits sakarā ar badu un slimībām ir ļoti liels un to palielina brutālā valsts iestāžu attieksme, kas pret deportētajiem izturas tikpat nežēlīgi, kā vergu tigotāji, vadājot tos šurpu turpu pa tuksnesi.

Tiek uzskatīts, ka Talata pašā "labās rokas" Šīkrī Kajas pakļautībā pastāvēja 25 lielākas koncentrācijas nometnes. Vairums nometņu bija izvietotas teritorijā, kas mūsdienās ir Turcijas robežām ar Irāku un Sīriju un atsevišķas nometnes bija tikai īslaicīgas uzturēšanās, jeb tranzīta nometnes. Citas nometnes, kā Radžo, Katma un Azaza bija domātas īslaicīgai aizturēšanai līdz masu kapu izveidei. Minētās nometnes tika likvidētas līdz 1915. gada rudenim. Daži vēsturnieki uzskata, ka vairākas nometnes tika celtas tādiem deportētajiem, kuru veselības stāvoklis bija tik slikts, ka viņu nāve bija gaidāma tuvākajās dienās un tādas bija: Lale, Tefriže, Dipsi, Delela un Rasalaina.

Vairums nometņu bija zem klajas debess un mazākās nometnēs mirušos bieži vien neapglabāja, bet sadedzināja. Eitans Belkinds bija "Nili" sastāvā un spēja iefiltrēties osmaņu armijā kā amatpersona.

Viņu nosūtīja darbam uz Džemala pašā štābu. Viņš liecināja, ka esot pieredzējis 5.000 armēņu sadedzināšanu. Osmaņu armijas leitnants Hasans Marufs apraksta kā ciemata iedzīvotāji visi tika apcietināti un tad visi kopā sadedzināti. Osmaņu bruņoto spēku Trešās armijas komandiera Vehiba 12 lapu liecībā (05.12.1918.), kas publicēta oficiālajā laikrakstā "Takvimi Vekayi" (Nr. 3540, 05.05.1919.) teikts, ka Musas tuvumā sadedzināti visi ciemata iedzīvotāji.

"Bitlisas, Musas un Sasunas apriņķos ātrākais veids, kā tikt vaļā no dažādās nometnēs sakrautajiem sieviešu un bērnu līķiem, bija to sadedzināšana," turklāt, "turku ieslodzītie, kas bija redzējuši šos skatus, bija satriekti un, atminoties šos skatus bija šausmās. Viņi krieviem stāstīja, ka degušas miesas smaka gaisā bija jūtama vairākas dienas pēc dedzināšanas."

Osmaņu sabiedrotie vācieši arī bija liecinieki tam, ka armēņus dedzināja un Izraēlas vērsturnieks Bats Jeors notikumus apraksta šādi:

"Vācieši, turku sabiedrotie Pirmajā pasaules karā, (..) redzēja to, kā civiliedzīvotāji tiek ieslēgti baznīcās un sadedzināti vai savākti masu nometnēs, spīdzināti līdz nāvei un pārvērsti pelnos..."

Trabzonas kara tiesas sēdēs laikā no 1919. gada 26. marta līdz 17. maijam Traboznas Veselības dienesta inspektors Dr. Zija Fuads liecībā raksta, ka Dr. Saibs bērnus nonāvējis ar morfīna devas injekcijām; līdzīgas liecības sniedza arī citi divi ārsti, Dr. Saiba kolēģi no Sarkanā Krusta hospitāļa (Dr. Ragibs un Dr. Vehibs), kur arī notikušas šīs slepkavības. Dr. Zija Fuads un Trabzonas Veselības dienesta direktors Dr. Adnans sniedza liecības, kurās raksta, ka divas skolas tika izmantotas bērnu pulcēšanai, lai vēlāk nosūtītu uz pagrabu un nogalinātu ar toksisku gāzi.

Osmaņu ķirurgs Dr. Hajdars Džemals rakstīja:

"Saskaņā ar Trešās armijas Sanitārās pārvaldes priekšnieka 1916. gada rīkojumu sakarā ar tīfa akūtu izplatīšanos, Erzindžanā tika nogalināti nevainīgi deportējamie armēņi, nepārbaudot katra asinis."

Džeremijs Hjū Barons rakstīja:

"Masu slepkavībās bija tieši iesaistīti atsevišķi ārsti, kas noindēja mazuļus un bērnus, kā arī kā nāves cēloni norādīja dabiskus iemeslus. Nazima sievasvīrs Veselības dienesta ģenerālinspektors Dr. Tevfiks Rušdu sešu mēnešu laikā veica armēņu līķu iznīcināšanu ar tūkstošiem kilogramu nedzēstu kaļķu un no 1925. līdz 1938. gadam viņš bija ārlietu ministrs."