Beidzas trīs dienu garā Romas izlaupīšana

Visigoti (vestgoti), kuri bēgot no huņņiem bija apmetušies Romas impērijas provincēs, pasliktinoties Romas militārajai organizācijai un palielinoties nodokļiem, sāka organizēties un pārņemt varu. 410. gadā tiem izdevās ieņemt un trīs dienās izlaupīt Romu, kura 800 gadus nebija iekarota. 800,000 iedzīvotāju lielā pilsēta, kura apdraudēja un paverdzināja apkārtējo pasauli, tika lielā mērā sagrauta, iedzīvotāji- aplaupīti, izvaroti un daudzi pārdoti verdzībā.

***

Vestgoti, arī Vesi,Visi (Wesi, Wisi), saukti arī par tervingiem (Terwingen — "mežu ļaudis"), bija ģermāņu ciltis, kas 3.—4. gadsimtā dzīvoja Dņestras lejteces apvidū. 4. gadsimtā piedalījās Lielajā tautu staigāšanā, pēc kuras daļa nonāca Romas impērijas teritorijā. 410. gadā vestgoti Alarika vadībā ieņēma un izlaupīja Romu.

Vestgotu Tulūzas karaliste (5. gs.)

418. gadā Gallijas dienvidrietumos vestgoti nodibināja Vestgotu karalisti ar centru Tulūzā. Iekarojumu rezultātā 5. gadsimta 2. pusē Vestgotu karalistē bija jau iekļauta Pireneju pussalas lielākā daļa, kas kļuva par tās galveno teritoriju. 6. gadsimta sākumā lielāko daļu valsts Gallijas teritoriju iekaroja franki un vestgotu pārvaldībā palika tikai Pireneju pussala ar centru Toledo pilsētā.

Šis periods ir pazīstams kā Toledo karaliste. 6.-7. gadsimtu laikā vestgotu pārvaldītā teritorija piedzīvoja uzplaukumu un ilgstošu miera periodu. Vestgoti spēja pakāpeniski nivelēt kultūras atšķirības starp sevi un vietējiem pamatiedzīvotājiem tādējādi panākot iekšpolitisku stabilitāti. 589. gadā vestgotu karalis Rekareds no ariānisma pārgāja katoļticībā, tādējādi apvienojot valsts iedzīvotājus arī reliģiski.