Bruņots iebrukums futbola zvaigznes Johana Kruifa dzīvoklī

1977. gada 19. septembrī Barselonā, uzbrucējs, kurš izlikās par kurjeru ar sūtijuma paketi, ar viltu iekļuva Kruifa dzīvoklī, pamudinot futbolista sievu atvērt ieejas durvis. Iekļūstot, viltus kurjers nekavējoties izvilka ieroci, pielika to Kruifam pie galvas, bet pēc tam, turpinot draudēt ar ieroci, sasēja viņu.   Sieva sāka no bailēm sāka skaļi kliegt, uz ko atsaucās kaimiņi. Pie šāda pārspēka, Kruifam izdevās atbrīvoties un atbruņot noziedzinieku. Vēlākā intervijā, stāstot par šo notikumu, viņš atcerējās, ka esot jautājis iebrucējam: “Kā tev patīk, kad tev pavērš ieroci sejā?”.   Daži avoti min, ka esot bijuši  “vairāki noziedznieki”.   Ģimene nenoliedzami piedzīvoja smagu traumu. Kruifs un sieva Danni tika sasieti bērnu klātbūtnē. Pēc incidenta ģimene dzīvoja policijas aizsardzībā aptuveni 3–4 mēnešus (policisti pat nakšņoja mājā), bet bērni uz skolu un no skolas gāja policijapavadībā. Pašam Kruifam uz spēlēm nemitīgi bija līdz bija miesassargs.    Incidents radikāli mainīja Kruifa prioritātes — ģimenes drošība kļuva svarīgāka par futbolu. Viņš vairs nejuta sevi “200% gatavu” spēlēm augstā līmenī. Tas faktiski bija galvenais iemesls (nevis vecums vai kas cits), kāpēc viņš 1977. gada beigās paziņoja par aiziešanu no Nīderlandes izlases un nepiedalījās 1978. gada Pasaules kausā Argentīnā, kur Nīderlande, diemžēl, bez viņa dalības komandā zaudēja 1:3.   Kruifs apzināti par to daudzus gadus nerunāja. privāti daudzus gadus - līdz 2008. gadam — vairāk nekā 30 gadus pēc notikuma, atklājot to tikai  2008. gadā intervijā Catalunya Ràdio žurnālistam Antoni Bassas, izskaidrojot savu lēmumu par 1978. gada PK un lai kliedētu ilggadējās baumas par patiesajiem iemesliem. Tika runāts, ka tas bija politisks protests pret Argentīnas militāro režīmu vai pat sievas ietekmi.    Zīmīgi, ka par to jau no sākta gala neieteica runāt pati policija, mēģinot notikuma mazināt publicitāti. Ir zināms, ka notikuma apstākļi netika publiski detalizēti skaidroti, bet tas bija vardarbīgi krimināls uzbrukums, visticamāk, laupīšana vai mēģinājums nolaupīt izpirkuma naudas dēļ (ransom kidnapping). Kruifs pirms incidenta bija saņēmis draudus un jau lūdzis policijas aizsardzību. Iespējams, šis apstāklis - policijas pienācīga nereaģēšana uz lūgumu pēc palīdzības,  bija par iemeslu vēlmei notikumu noklusēt. Tā, nenoliedzami, bija personiska trauma un ģimenes privātums. Kruifs nevēlējās padarīt iebrukumu par publisku drāmu, izvairīties no sensācijas un spekulācijām vai pakļaut ģimeni papildu uzmanībai ar mediju uzmacību.   Runājot par šo noitikumu, Kruifs pats intervijā bija lakonisks un ļoti emocionāls, uzsverot, ka “ir brīži, kad dzīvē ir citas vērtības”. Viņš neminēja precīzu motīvu vai visas detaļas par to, kā incidents beidzās.Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis stāsts kļuva zināms tikai vēlāk un joprojām tiek apspriests kā nozīmīgs pavērsiens viņa karjerā un personīgajā dzīvē.