Drošības policija tiek pārdēvēta par Valsts drošības dienestu

VALSTS DROŠĪBAS DIENESTS

Valsts drošības dienests (VDD) ir viena no trim Latvijas valsts drošības iestādēm. VDD ir pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienests, kas iegūst informāciju no dažādiem avotiem, analizē to, informē valsts augstākās amatpersonas par identificētajiem riskiem nacionālajai drošībai, kā arī veic darbības to neitralizēšanai.

VDD kompetencē ir pretizlūkošanas un valsts noslēpuma aizsardzības pasākumu īstenošana, valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, ekonomiskās drošības interešu aizsardzība, pretterorisma pasākumu īstenošana un koordinēšana, kā arī valsts augstāko amatpersonu aizsardzība. VDD ir arī vienīgā no trim valsts drošības iestādēm, kam ir tiesības veikt pirmstiesas izmeklēšanu (uzsākt kriminālprocesu un rosināt kriminālvajāšanas uzsākšanu, kā arī aizturēt personas).

VDD darbības pārraudzību veic iekšlietu ministrs, operatīvās darbības pasākumu un pirmstiesas izmeklēšanas procesu likumību uzrauga Ģenerālprokuratūra, bet parlamentāro kontroli pār VDD darbību nodrošina Saeimas Nacionālās drošības komisija.

VDD atbilstoši tā misijai, funkcijām un dotajiem uzdevumiem ir pēctecis 1919. gadā dibinātajam Valsts drošības departamentam – pirmajam civilajam pretizlūkošanas un valsts iekšējās drošības dienestam Latvijā.

1. VALSTS DROŠĪBAS DIENESTA VĒSTURE

1.1. Valsts drošības departaments

Līdz ar neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī radās nepieciešamība arī pēc drošības dienestu izveides valsts drošības garantēšanai. Latvijas civilais pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienests tika izveidots 1919. gada 11. augustā – tolaik ar nosaukumu Valsts drošības departaments. Šajā laikā Latvijā atradās Padomju Krievijas bruņotās vienības un vācu Dzelzsdivīzija, kā arī Pāvela Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija. Latvijā joprojām norisinājās Neatkarības karš.

Valsts drošības departamenta centrālais birojs atradās Rīgā, Suvorova ielā (tagadējā Krišjāņa Barona iela) 12. 1919. gada 3. septembrī par Valsts drošības departamenta priekšnieku tika iecelts virsleitnants Jānis Liģeris-Liggers (1889-1942).

Valsts drošības departamenta galvenais uzdevums bija apkarot pret valsts iekārtu vērstos noziegumus un uzraudzīt politisko drošību. Tobrīd pastāvošo izaicinājumu un apdraudējumu raksturs Latvijas drošībai noteica, ka Valsts drošības departamenta un armijas iekšējās izlūkošanas nodaļas funkcijas daudzējādā ziņā pārklājās. Tas bija iemesls, kāpēc jau 1919. gada 1. novembrī – pēc trīs mēnešu darba – Valsts drošības departaments tika likvidēts.

1.2. Rīgas Kriminālpolicijas 5. (Politiskā) nodaļa.

Pēc Valsts drošības departamenta likvidēšanas tā funkcijas pārņēma Latvijas armijas iekšējās izlūkošanas nodaļa. Arī vairums Valsts drošības departamenta darbinieku darbu turpināja tieši Latvijas armijā.

Uzreiz pēc Valsts drošības departamenta likvidēšanas tika izveidota Rīgas Kriminālpolicijas 5. nodaļa jeb Politiskā nodaļa. Tā veica pasākumus, lai likvidētu pretinieku izveidotās diversantu grupas, kas centās kavēt nesen dibinātās Latvijas valsts izveidi un K. Ulmaņa vadītās Latvijas pagaidu valdības darbu.

1.3. Politiskā apsardzība

Pēc Neatkarības kara beigām turpinājās specdienestu sistēmas attīstīšana Latvijā. 1920. gada 1. oktobrī tika izveidota Politiskā apsardzība, kura pārņēma Kriminālpolicijas 5. (politiskās) nodaļas funkcijas.  Latvijas teritorijā vairs nenorisinājās aktīva karadarbība, un līdz ar to mainījās apdraudējumu nacionālajai drošībai raksturs. Minētā dēļ Politiskajā apsardzē tika apvienotas Kriminālpolicijas Politiskās nodaļas un armijas iekšējās izlūkošanas nodaļas funkcijas, izveidojot laikam un apstākļiem iespējami spēcīgu pretizlūkošanas dienestu, kura galvenais uzdevums bija rūpēties par Latvijas iekšējo drošību.

Par Politiskās apsardzības pirmo vadītāju 1920. gada 22. oktobrī apstiprināja kapteini Voldemāru Alpu (1891−1964), kurš šajā amatā atradās līdz 1922. gada 17. janvārim, kad viņu nomainīja Pēteris Martinsons (1886; miršanas gads nav zināms). Tiesa, arī P. Martinsons Politisko apsardzību vadīja īsu laika periodu. Jau 1923. gada 15. martā par tās priekšnieka vietas izpildītāju kļuva P. Martinsona vietnieks Jānis Kaktiņš (1892; miršanas gads nav zināms). Politiskās apsardzības vadītāja pienākumus J. Kaktiņš pildīja nepilnus četrus mēnešus, līdz 1923. gada 3. jūlijā par tās vadītāju iecēla Ernestu Āboltiņu (1884-1942).

Neskatoties uz to, ka formāli valdīja miers, jaundibinātajai Latvijai bija jācīnās pret ārvalstu īstenotajiem ietekmes pasākumiem to dažādajās izpausmēs. Politiskajai apsardzībai bija jāīsteno pretizlūkošanas pasākumi, lai aizsargātu Latvijas nacionālās intereses no Padomju Krievijas īstenotās politiskās un ekonomiskās spiegošanas, kā arī lai neļautu Padomju Krievijai īstenot Latvijā savas graujošās ietekmes operācijas. Tobrīd Latvijas nacionālajai drošībai lielākos izaicinājumus radīja Latvijas Komunistiskās partijas dažādās organizācijas, kas aktīvi nodarbojās ar kūdīšanu uz nemieriem un iekšpolitiskās situācijas destabilizāciju. Politiskās apsardzības darbinieki mērķtiecīgi pretdarbojās šīm komunistu organizācijām, un daļu no tām sekmīgi neitralizēja.

1.4. Politiskā pārvalde

1924. gada 9. maijā Politiskā apsardzība tika pārdēvēta par Politisko pārvaldi (sarunvalodā saukta par Politpārvaldi). Mainoties dienesta nosaukuma, tā galvenie uzdevumi būtiski nemainījās. Politiskā pārvalde nodrošināja konstitucionālās iekārtas aizsardzību, kā arī novērsa un izmeklēja noziegumus, kas skāra valsts drošību. 

Par Politiskās pārvaldes vadītāju 1924. gada 16. jūlijā tika apstiprināts Voldemārs Ozoliņš (1891-1941), kurš šo amatu ieņēma desmit gadus – līdz 1934. gada aprīlim. Tobrīd Politpārvaldes struktūru veidoja izmeklēšanas nodaļa un aģentūras nodaļa, kā arī sešas reģionālās nodaļas. Dienestu Politiskajā apsardzībā V. Ozoliņš uzsāka 1923. gada 11. jūnijā kā izmeklēšanas ierēdnis, bet tā paša gada 11. augustā jau tika iecelts par Rīgas rajona pārziņa vietas izpildītāju.

Pēc Latvijas okupācijas V. Ozoliņš tika apcietināts un deportēts uz ieslodzījuma vietu Krievijā. Tur 1942. gada 25. februārī V. Ozoliņš tika nošauts.

Par Politiskās pārvaldes priekšnieku 1934. gada 20. aprīlī – tieši pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma – tika iecelta Jānis Frīdrihs Valentīns Fridrihsons (no 1939. gada Skrauja) (1892-1941). Galvenie izaicinājumi Latvijas nacionālajai drošībai bija nemainīgi – Padomju Krievijas izvērstie graujošie ietekmes pasākumi Latvijā, kā arī komunistu, fašistu un cita rakstura politisko ekstrēmistu aktivitāšu ierobežošana.

1.5. Drošības policijas departaments

    1939. gada 6. jūlijā Politiskā pārvalde tika apvienota ar Kriminālpolicijas pārvaldi, tiekot izveidotam Drošības policijas departamentam. Politiskā pārvalde analoģijas labad tika pārsaukta par Politiskās policijas pārvaldi. 

    Par Drošības policijas departamenta priekšnieku tika iecelts tā brīža Politiskās pārvaldes priekšnieks Jānis Fridrihsons, viņam vienlaikus paliekot arī par Politiskās policijas pārvaldes priekšnieku.

    Politiskās policijas pārvaldes galvenie uzdevumi saglabājās nemainīgi – valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, sabiedrībā norisošo procesu monitorēšana nolūkā konstatēt iespējamus apdraudējumus un valsts drošības jomā izdarītu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana.

    Pēdējās vērienīgās izmeklēšanas darbības Politiskās policijas pārvalde veica 1940. gada aprīlī, kad tika izdarīti plaši komunistu aresti.  

    Pēc Latvijas okupācijas padomju politiskā policija (Iekšlietu Tautas komisariāts jeb NKVD) pārņēma Politiskās policijas pārvaldes inventāru un veica dienesta darbinieku arestus. Daudzus no dienesta darbiniekiem NKVD noslepkavoja. Padomju okupācijas režīma īstenotajās represijās pret Latvijas pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienestu tika nogalināti vairāk nekā 90% tā darbinieku.

    1940. gada 18. jūlijā tobrīd jau no amata atbrīvotais dienesta priekšnieks J. Fridrihsons tika arestēts un aizvests uz cietumu Maskavā. Savukārt Politiskās pārvaldes priekšnieka vietniekam operatīvajā darbā Robertam Štiglicam (1894-1972), kuram bija informācija par dienesta slepeno palīgu tīklu, pēc lielas daļas dokumentu sadedzināšanas dienesta telpās izveidotajās krāsnīs izdevās izglābties no represijām, aizbēgot uz ārzemēm.

1.6. Informācijas departaments 

Pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā sākās Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas process. Līdz ar to radās nepieciešamība izveidot jaunu Latvijas valsts drošības sistēmu. Tās pamatā tika ielikti mūsdienīgi principi par izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu vietu un lomu demokrātiskā sabiedrībā. 1991. gada 4. novembrī civilais un pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienests tika atjaunots ar nosaukumu Iekšlietu ministrijas Informācijas departaments. Informācijas departamenta pirmais vadītājs bija Juris Kuzins (1947-1992), kurš amatā atradās līdz 1992. gada 21. jūlijam. 

Informācijas departamentam tika dots uzdevums vākt, apstrādāt, analizēt un sagatavot iesniegšanai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei un Latvijas Republikas Ministru Padomei informāciju par valsts iekšējo un ārējo drošību, kā arī jautājumiem, kas skar valsts iekšējo un ārējo politisko un ekonomisko stāvokli, veicinot valsts interešu nodrošināšanu.

1.7. Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments

1993. gada 15. februārī, apvienojot Informācijas departamentu ar Valdības apsardzes dienestu, kā arī piesaistot personālu no Kriminālpolicijas, tika izveidots Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments (VESAD). Tas bija uzskatāms par pagaidu risinājumu iekšējās drošības apdraudējuma mazināšanai. Departamentam uzticētās funkcijas bija izlūkošana, pretizlūkošana, cīņa pret terorismu un citiem smagiem noziegumiem, valsts augstāko amatpersonu apsardze. Par VESAD vadītāju tika iecelts Raimonds Rožkalns, kurš Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departamentu vadīja visu tā pastāvēšanas laiku.

1.8. Drošības policija

1994. gadā tika pieņemts likums par Valsts drošības iestādēm, kas precīzi noteica Latvijas specdienestu kopumu un to tiesisko statusu. Tā rezultātā Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments tika reorganizēts un 1994. gada 27. decembrī tika izveidota Drošības policija. 

Līdzšinējais valsts ekonomikas un suverenitātes aizsardzības departamenta vadītājs Raimonds Rožkalns turpināja darbu Drošības policijas priekšnieka amatā, vadot to līdz 1996. gada 14. novembrim.
Pēc viņa nepilnus trīs gadus Drošības policijas priekšnieks bija Jānis Apelis (1942-2014).
1999. gadā vien dažus mēnešus drošības policiju vadīja Jānis Bekešs.
No 1999. gada 22. decembra līdz 2014. gada 7. novembrim Drošības policijas priekšnieka amatā atradās Jānis Reiniks.
Savukārt, 2014. gada 28. oktobrī par Drošības policijas priekšnieku tika apstiprināts Normunds Mežviets. 

Drošības policijai uzticēto uzdevumu loks bija plašs. Lai garantētu valsts drošību, tā veica izlūkošanas un pretizlūkošanas pasākumus, nodrošināja valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzību, informatīvās telpas drošību, valsts noslēpuma aizsardzību, ekonomisko drošību un valsts augstāko amatpersonu aizsardzību, veica pretterorisma pasākumus un valsts drošības jomā izdarītu noziegumu pirmstiesas izmeklēšanu, kā arī korupcijas apkarošanu. 

2000. gadā Drošības policija nodeva ārējās izlūkošanas funkcijas 1995. gadā izveidotajam Satversmes aizsardzības birojam. Trīs gadus vēlāk – 2003. gadā – Satversmes aizsardzības birojam tika uzticēta arī daļa no Drošības policijas kompetencē esošajām pretizlūkošanas funkcijām.

Savukārt pēc korupcijas un novēršanas apkarošanas biroja izveides 2002. gadā tas atbilstoši savai kompetencei no Drošības policijas pārņēma daļu no uzdevumiem, kas ir saistīti ar korupcijas apkarošanu. 

2005. gadā, reaģējot uz starptautiskā terorisma radīto apdraudējumu  Drošības Policijas sastāvā tika izveidota centrālā pretterorisma institūcija -  Pretterorisma centrs. Jaunajai Drošības policijas struktūrvienībai tika deleģēts uzdevums koordinēt visu pretterorisma pasākumos iesaistīto institūciju darbību šajā jomā, lai nodrošinātu to saskaņotu un efektīvu sadarbību terorisma draudu gadījumā. 

2010. gadā Drošības policijai papildus Ministru prezidenta drošības nodrošināšanai tika uzticēta Saeimas priekšsēdētāja aizsardzība. Kopš tā laika dienests nodrošina minēto valsts augstāko amatpersonu pastāvīgu apsardzi, gādājot par to drošību gan publisku pasākumu laikā, gan ikdienas gaitās. 

Ar grozījumiem Valsts drošības iestāžu likumā, kuri tika pieņemti 2018. gadā, no 2019. gada 1. janvāra Drošības policija tika pārsaukta par Valsts drošības dienestu. Šāds nosaukums tika izvēlēts pamatojoties uz dienesta vietu nacionālajā drošības sistēmā un starptautisko praksi, kā arī – lai dienesta nosaukums turpmāk kļūdaini neasociētos ar funkcijām, ko veic policija. Tāpat, ievērojot tiesiskās pēctecības principu, nosaukums tika izraudzīts līdzīgs Latvijas civilās iekšējās drošības pirmajam nosaukumam (Valsts drošības departaments). 

2. VALSTS DROŠĪBAS DIENESTA (VDD) FUNKCIJAS

2.1. Pretizlūkošana

Viena no galvenajām VDD darbības jomām ir pretizlūkošana.

Pretizlūkošanas pasākumu galvenais mērķis ir savlaicīgi identificēt un novērst ārvalstu specdienestu darbības, kas vērstas pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, valsts ekonomisko, zinātnisko, tehnisko un militāro potenciālu, nacionālās drošības un citām vitāli svarīgām mūsu valsts interesēm. 

Paralēli pretizlūkošanas pasākumiem, kuri tiek īstenoti nolūkā identificēt un novērst nedraudzīgu ārvalstu izlūkdienestu aktivitātes Latvijā, VDD veic sistemātisku valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu izglītošanu ar mērķi veicināt izpratni par izlūkošanas riskiem. Pretizlūkošanas pasākumu nodrošināšanā VDD cieši sadarbojas ar abām pārējām Latvijas valsts drošības iestādēm, kā arī ārvalstu partneru dienestiem. 

2.2. Valsts noslēpuma aizsardzība

Valsts noslēpuma aizsardzība ir komplekss dažādu pasākumu kopums, kas vērsts uz valsts noslēpuma saglabāšanu un tā nelikumīgas izplatīšanas, izpaušanas vai izmantošanas novēršanu.

Nodrošinot valsts noslēpuma aizsardzības pasākumu kontroli, VDD organizē  klasificētās informācijas aprites prasību ievērošanas pārbaudes pārraudzītajās valsts institūcijās un sniedz konsultācijas par valsts noslēpuma aizsardzības un aprites kārtības nodrošināšanu. 

VDD izsniedz otrās (slepeni) un trešās (konfidenciāli) kategorijas atļauju darbam ar valsts noslēpumu lielākajai daļai valsts un pašvaldības institūciju amatpersonu, kuru funkciju izpildei ir nepieciešama atļauja iepazīties ar valsts noslēpumu saturošu informāciju. Nepieciešamības gadījumā VDD sniedz atbalstu arī personas atbilstības pirmās kategorijas (sevišķi slepeni) atļaujai darbam ar valsts noslēpumu izvērtēšanā (pirmās kategorijas atļauju izsniedz SAB).

2.3. Konstitucionālās iekārtas aizsardzība

Valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība ir viens no galvenajiem VDD uzdevumiem. Tā tiek nodrošināta, īstenojot pasākumu kopumu, kura mērķis ir novērst centienus prettiesiski mainīt Satversmē noteiktos Latvijas Republikas pamatprincipus – valstisko neatkarību, suverenitāti, demokrātiju un teritoriālo nedalāmību.

Aktivitātes pret valsts konstitucionālo iekārtu izvērš ekstrēmistiski orientētas organizācijas, personu grupas vai atsevišķi indivīdi. Šo organizāciju, personu grupu vai indivīdu deklarētie vai patiesie mērķi ir ar dažādām metodēm, t.sk. vardarbīgām, panākt demokrātiskās iekārtas maiņu, atsevišķu reģionu atdalīšanos no Latvijas Republikas vai Latvijas Republikas pievienošanos citai valstij. Šīs organizācijas, personu grupas vai indivīdi var darboties pēc savas iniciatīvas vai arī citu valstu vai ekstrēmistisko organizāciju uzdevumā.

2.4. Ekonomiskā drošība

Ekonomiskās drošības situācijas izpēte ir viena no darbības jomām, kam VDD pievērš uzmanību, īpaši ņemot vērā ekonomisko procesu pieaugošo ietekmi uz nacionālo drošību un atsevišķu ārvalstu centienus izmantot ekonomiskos instrumentus savu ģeopolitisko interešu realizēšanai.

Šā iemesla dēļ ir būtiski savlaicīgi identificēt un novērst aktivitātes, kas ir vērstas uz kontroles iegūšanu pār Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgiem uzņēmumiem vai nozarēm un kuru patiesais mērķis nav tikai komercdarbība un peļņas gūšana, bet gan politiskās ietekmes pozīciju veidošana citu valstu interesēs. Ekonomiskās drošības garantēšanā svarīgu lomu spēlē arī to komersantu, kas darbojas ārvalstu specdienestu uzdevumā, savlaicīga atklāšana un to darbības apturēšana.

Ekonomiskās drošības kontekstā neatsverama nozīme ir finanšu sektora stabilitātei, līdz ar to Latvijas tautsaimniecības attīstībai un ilgtspējai ir nozīmīgi savlaicīgi identificēt un novērst ar valsts finanšu reputāciju saistītos riskus.

2.5. Pretterorisms

Savlaicīga terorisma draudu identificēšana un novēršana arī ir nozīmīgs VDD darbības virziens. VDD veic pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus nolūkā iegūt apsteidzošu informāciju par personu plānotajām teroristiskajām darbībām un savlaicīgi tās novērst. Pretterorisma risku identificēšanā un neitralizēšanā VDD cieši sadarbojas ar ārvalstu partneru dienestiem, ar kuriem notiek regulāra informācijas un situācijas analīzes apmaiņa.

Vienlaikus ar operatīvo darbību, terorisma draudu analīzi un preventīvo pasākumu īstenošanu VDD veic arī valsts un pašvaldību institūciju, kā arī citu juridisko personu darbības koordinēšanu pretterorisma jomā. Starp preventīvajiem pasākumiem var minēt personu ar izcelsmi no valstīm, kur ir paaugstināti terorisma riski, ieceļošanas Latvijā kontroli, kritiskās infrastruktūras un cilvēku masveida pulcēšanās objektu regulāru apsekošanu, rekomendāciju sagatavošanu šo objektu fiziskās drošības pilnveidošanai un šo objektu darbinieku izglītošanu.

VDD ir izstrādājis Nacionālo pretterorisma plānu, kā arī reaģēšanas plānus dažādām terorisma draudu situācijām. Sadarbojoties ar citām pretterorisma pasākumu nodrošināšanā iesaistītajām institūcijām, VDD regulāri organizē pretterorisma mācības. 

2.6. Valsts augstāko amatpersonu aizsardzība

VDD nodrošina gan valsts augstāko amatpersonu apsardzi, gan ārvalstu un starptautisko organizāciju aizsargājamo amatpersonu aizsardzību viņu vizīšu laikā Latvijas Republikā.

Ikdienā VDD ir atbildīgs par Ministru prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja aizsardzību. Valsts prezidenta aizsardzību nodrošina Militārā policija. Taču ar Ministru kabineta rīkojumu vai Saeimas Prezidija lēmumu var tikt noteiktas arī citas amatpersonas, kurām ir jānodrošina aizsardzība. Turklāt VDD ir jāaizsargā arī amatpersonas, kurām ir radies pēkšņs apdraudējums. 

Vienlaikus ar pienākumu rūpēties par Latvijas augstāko amatpersonu drošību, VDD ir jāaizsargā arī ārvalstu valdību vadītāji, ārvalstu ārlietu ministri, Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropadomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas vadītāji viņu vizīšu laikā mūsu valstī. Pēc Ārlietu ministrijas vai Saeimas Kancelejas ierosinājuma apsardze var tikt nodrošināta arī citu ārvalstu un starptautisko organizāciju un institūciju amatpersonu vizīšu laikā. 

2.7. Pirmstiesas izmeklēšana

VDD ir vienīgā no trim valsts drošības iestādēm, kam ir pirmstiesas izmeklēšanas tiesības. VDD pilnvarotas amatpersonas izmeklē noziedzīgus nodarījumus, kas izdarīti nacionālās drošības jomā vai valsts drošības iestādēs. Savas kompetences ietvaros un gadījumos, kad izmeklēšanu uzdevis veikt ģenerālprokurors, VDD var izmeklēt arī citus noziedzīgus nodarījumus.