E. Dženers veic pirmo veiksmīgo vakcināciju pret bakām
Tā saukto variolāciju, jeb vieglas baku formas pūslīšu satura iepotēšanu veselam cilvēkam imunizācijas nolūkā, Eiropā un arī Latvijas teritorijā dažādi ārsti ar dažādām metodēm praktizēja kopš 18. gadsimta vidus. Eksperimentālie paņēmieni nebija droši un salīdzinoši daudzi (vairāki %) potētie vienalga saslima un nomira, kas, protams, neveicināja uzticību vakcinācijai principā.
Valkas apriņķa ārsts F. Rīls, kurš pirms Džennera metodes atklāšanas skaitījās veiksmīgākais vakcinētājs Baltijā, tikai 1793. gadā vien pēc vietējo baronu aicinājuma dažādās muižās sapotēja ap 600 zemnieku bērnu, starp kuriem neviens nesaslima un nenomira.
***
E. Dženers bija ievērojis, ka slaucējas ar īstajām (melnajām) bakām neslimo. No pūslīšiem, kas atradās uz govs tesmeņa, viņš ņēma šķidrumu ar govju baku izraisītājiem un to ievadīja cilvēkiem. Tie, kuri šādu vakcīnu saņēma, ar īstajām bakām nesaslima. Bakas ir pirmā slimība, ko mediķi uzskata par uzveiktu.
Vakcinācija pret bakām ir pārtraukta, jo pasaulē vairs nav reģistrēts neviens saslimšanas gadījums.
***
Vēlāk šo metodi pārņēma dažādu slimību apkarošanai.
1800. gadā Rīgā pirmo reizi visā Krievijas impērijā notika vakcinēšana pret melnajām bakām pēc angļu ārsta Edvarda Džennera 1796. gadā atklātās metodes – izmantojot šķidrumu no govīm raksturīgā baku paveida pūslīšiem. Rīgā un visā Krievijā 1800. gadā šo paņēmienu ieviesa Jelgavā dzimušais ārsts Oto Hūns.
Viņš 1800. gada 27. novembrī veiktajā vakcinācijā viņš vakcīnu pirmajām potēm Rīgā bija sarūpējis no Londonas.
***
Variolācija
Parādība, ka vienu reizi infekcijas slimību pārslimojušie lielāko tiesu ar šo slimību otru reizi vairs nesaslimst, tika konstatēta un aprakstīta Senajā Ķīnā jau m.ē. sākumā. 6. gadsimta ārsts Suņs Simjao (piņjiņs: Sūn Sīmiǎo, 581.-682.) uzsāka variolācijas praksi, ar adatu ņemot audu paraugu no slimnieka un ieskrāpējot ar to vesela cilvēka ādu. Veselais cilvēks saslima vieglā formā, ātri izveseļojās un ieguva imunitāti uz atlikušo mūžu. Taču, tā kā nebija iespējas iegūt precīzu daudzumu vīrusa (slimo audu paraugu), metode nebija droša: mērķtiecīgi inficētie, kas bija saņēmuši pārāk daudz slimības izraisītāju, dažkārt saslima ļoti nopietni vai pat mira.
18. gadsimtā šo metodi no Ķīnas ieviesa Centrālāzijas zemēs, Osmaņu impērijā, bet no turienes Eiropā, tā dodot Eiropas pētniekiem pamatu vakcinācijas principu izstrādei.
***
19. gadsimtā Latvijā (tolaik visā Krievijas impērijā) slavens "vakcinētājs" bija Kristaps Helmanis - zinātnieks, vakcīnas ļauno ienāšu apkarošanai, maleīna un tuberkulīna atklājējs.
