Edvarda I angļu garloka šāvēji sakauj Skotijas armiju pie Falkirkas. Tā ir pirmā nopietnā angļu uzvara

Loks ir rokas ierocis šaušanai ar bultām. Lai izšautu bultu, šāvējs nostiepj stiegru, tajā uzņemot loka roktura lieces enerģiju, pēc kā atlaiž stiegru un loks spēji atlokas sākotnēja stāvoklī, pārveidojot uzkrāto potenciālo enerģiju ātri lidojošās bultas kinētiskajā enerģijā.

Bultas lidošanas attālums ir atkarīgs no loka konstrukcijas, stiegras nospriegošanas spēka un laikapstākļiem.

Ar laiku loks attīstījās līdz stopam, šaušanai no kura vairs nebija nepieciešams pārāk liels spēks un treniņš. Šos rokas ieročus vēlajos viduslaikos, aizstāja šaujamieroči, kaut arī ilgu laiku tos izmantoja kopīgi.

Mūsdienās loka šaušana ir Olimpiskais sporta veids.

***

Angļu garais loks bija loku paveids, kura garums sasniedza 2 metrus (6 pēdas), tādējādi ļaujot akumulēt lielu enerģiju, kas nodrošināja tālāku lidojumu un lielāku bultas ātrumu. Tas kļuva īpaši populārs Anglijā un Velsā ap 13. gadsimtu un sākumā tika izmantots kā medību ierocis, taču vēlāk arī kaujās. Vecākais atrastais garloks Anglijā tiek datēts ar 2665.g. p.m.ē., atrasts Askothītā (Ashcott Heath), Somersetā, taču praktiski nav saglabājušies loki no viduslaikiem, kad tie bija vispopulārākie. Vairākos Anglijas vēstures periodos visiem vīeriešu kārtas pārstāvjiem šaušana ar garloku bija obligāta un to trenējas no pusaudžu vecuma, pakāpeniski palielinot loka lielumu. Vispārējā sagatavotība ļāva karaļiem ātrāk savākt karaspēku, jo militārā sagatavotība prasīja daudzus gadus.

Arheoloģiskos izrakumos atrastie skeleti liecina, ka lokšāvējiem bija pat specifiskas izmaiņas kaulu uzbūvē, kuras radušās no pastāvīgiem treniņiem. Tā laika loku spēks sasniedza 700N, ļaujot bultai saglabāt precizitāti un nogalināšanas spēju līdz 300m attālumam ("reglamentos" noteiktais bija 200m). Bultas bija līdz gandrīz metru garas, tās bija ar dažādiem uzgaļiem. Nelielākos attālumos tika izmantotas smagākas bultas, kuras spēja caursist pat metāla bruņas.

Īpašu pupularitāti loks ieguva kaujās ar frančiem 14. gadsimtā Simtgadu kara laikā (tādās kaujās kā pie Sluys (1340), Crécy (1346), and Poitiers (1356), un visslavenākā Kaujā pie Azenkūras (1415), kurā lociniekiem izdevās pilnībā sakaut franču bruņniecības "ziedu"). Saprotams, ka loka šāvēji bija efektīvi tikai atrodoties pietiekami tālu no pretinieka. Kaujās, kur loka šāvēju vienības tika pārsteigtas nesagatavotas (tuvcīņās), tās tika praktiski iznīcinātas (Battle of Verneuil (1424), Battle of Patay (1429)).

Angļu lokšāvēji to ienaidniekiem šķita tik bīstami, ka leģendas vēsta, - ieņemot kādu teritoriju franči visiem pusaudžiem un vīriešiem likuši nocirst labās rokas pirkstu, lai tie nevarētu šaut.