Kubas komunistiskā "revolūcija"

Kubas revolūcija (Revolución cubana) bija bruņota sacelšanās Kubā, kuru rīkoja Fidela Kastro "26. jūlija kustība" un sabiedrotie pret Fulhensio Batistas diktatūru.

Sacelšanās sākās 1953. gadā un beidzās 1959. gada 1. janvārī, kad Batista pameta valsti un 26. jūlija kustība un citas nemiernieku grupas pārņēma varu valstī. Kuba kļuva par sociālistisku valsti un 1965. gada oktobrī 26. jūlija kustība kļuva par Kubas Komunistisko partiju.

***

Daļa politisko analītiķu atzīst, ka tieši autoritārais Fidels Kastro bija Kubas režīma stūrakmens, kas saturēja kopā dažādos valsts slāņus – vienkāršos un eliti, jaunos un vecos, baltos un melnādainos. Kā savā grāmatā “Fidels Kastro” raksta Sebastians Belfūrs :

“ Viņš ir gan visu kubiešu varonis, gan bezbailīgs un nepiekāpīgs cilvēks no tautas, kas uzdrošinās stāties pretī amerikāņiem, gan arī gādīgs un neuzpērkams patriarhs”. 

Kā tad viss izpaužas Fidela Kastro personības starojums?  Pat viņa oponenti atzīst, ka Kubas revolūcija ir šķietamas individuālas varonības triumfs.  Kā raksta  Sebastians Belfūrs, līdera  relatīvi vieglie panākumi un milzīgais tautas entuziasms lika pašam Kastro noticēt, ka ar tādu pašu apņēmību iespējams kubiešus mobilizēt tālākām uzvarām.

Vienlaikus jāatzīst, ka Kastro bija tikai un vienīgi talantīgs aktieris, kurš spēlēja tikai viena sponsora- PSRS komunistiskās partijas sarakstītā un pilnībā apmaksātā lugā.

Draudzīgais Kastro publiskais tēls ir maigāks un tāls no citiem komunistu režīmu vadoņiem, tam nepiemīt Staļina vai Kim Ir Sena granītcietais dievišķums. Viņš ir biedrs, vadonis un labdaris vienlaikus. Viņam piemīt tas, ko filozofi sauc par harizmu. Jāpiezīmē, ka savā valdīšanas laikā Fidels Kastro ir pārcietis vismaz 500 atentāta mēģinājumus. 

Kastro popularitāti lielā mērā var skaidrot ar faktu, ka viņš daudziem kubiešiem simbolizēja to sen loloto cerību par nacionālo atbrīvošanos no "amerikāņu jūga" un sociālo taisnīgumu. Ņemot vērā lielo attālumu un citas atšķirības, lai gan PSRS pilnībā finansēja Kubas komunistisko režīmu, atšķirībā no PSRS plašas represijas netika veiktas,- Kubas reālie opozicionāri Kastro marionešu režīmam parasti izvēlējās doties uz ASV, nevis cīnīties ar ieročiem rokās.

Kastro režīms formāli deva kubiešiem labklājību un sociālo vienlīdzību, bet atņēma politiskās tiesības un brīvības. Autoritārā un personificētā valsts iekārta ir iemūžināta konstitūcijā. Uz valdošās partijas sirdsapziņas ir vairāki tūkstoši upuru - gan revolūcijas pretinieki režīma pirmajos gados, gan tie, kas neveiksmīgi mēģināja bēgt no Kubas. Jebkura atklāta uz valsts iekārtas maiņu orientēta un politiski organizēta opozīcija ir aizliegta.

Tomēr visa Kubas ekonomiskā attīstība šajā periodā gan praktiski ir apstājusies un veģetē tikai uz subsīdijām un līdzīgi, kā PSRS tajā labi dzīvot tikai partijas funkcionāriem ar "speciālu apgādi" un neuzņēmīgiem cilvēkiem, kam pamatiztika tiek nodrošināta. Līdzigi, kā no Vācijas DR, daudzi, īpaši speciālisti cenšas no Kubas aizbēgt, pamatā uz ASV.

Kubas sasniegumi, pateicoties PSRS subsīdijām, kopš 1959.gada 7.janvāra : 

* ir likvidēts analfabētisms, izglītība ir bezmaksas,

*  tika realizēta pilnīga nodarbinātības programma. Tas mazināja nabadzību un noziedzību,

* formāli izskausta rasu diskriminācija, 

90. gadu sākumā strauji saruka ārējā tirdzniecība ar austrumu bloka valstīm, kas ievērojami pazemināja jau tā zemo dzīves līmeni valstī; ārvalstu (PSRS) finansiālās palīdzības pārtraukšanas dēļ bija jāpārtrauc virkni valsts subsidēto "bezmaksas" sociālo programmu.

1994. gada 5. augustā simtiem Havanas iedzīvotāju piedalījās plašākajos nemieros kopš revolūcijas laikiem. Tā paša gada augustā un septembrī nedrošos plostos un laivās Kubu pameta vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Šīs krīzes rezultātā tika noslēgts imigrācijas līgums ar ASV, kas apņēmās ik gadu kubiešiem izsniegt vismaz 20 000 ieceļošanas vīzu

Visu šo panākumu atslēga ir PSRS un vēlāk Krievijas milzīgās subsīdijas un mēģinājumi iegūt sabiedrotos tuvu ASV robežām.

2014. gadā Kubas arējais parāds sasniedza desmitiem miljardu dolāru, un lai iegūtu vismaz dažus sabiedrotos, pēc iebrukuma Ukrainā, Krievija 2014. gadā vien norakstīja vairāk kā 30 miljardus dolāru Kubas parādu.

Dažus mēnešu vēlāk ASV paziņoja par sankciju mazināšanu pret Kubu. 

Līdz 1989. gadam vairāk nekā 85% tirdzniecības Kuba īstenoja ar PSRS. Mūsdienās ārējā tirdzniecība tiek realizēta caur 3 brīvajām ekonomiskajām zonām: Marielu, Havanu un Vahaju. Lielākās eksporta valstis ir: Ķīna, Kanāda un Nīderlande; lielākās importavalstis ir: Ķīna, Spānija un Venecuēla.

Svarīgākās nozares un ienesīgākie uzņēmumi atrodas militārās elites tiešā pakļautībā. Piemēram, kopuzņēmumu ar globālajām viesnīcu ķēdēm Sol Melia un Club Med(vislabākās viesnīcas šajā valstī) izveidoja kompānija Gaesa, kas pieder Kubas Aizsardzības ministrijai. Līdzīgi karaspēks kontrolē citus tūrisma uzņēmumus, arī zvejniecību, cukura ražotni, telekomunikācijas, elektronikas un IT uzņēmumus. Armijai pakļautā ekonomiskā impērija kontrolē 89% Kubas eksporta un 59% ienākumu, ko Kuba saņem no tūrisma. Karaspēks ir kvalificētu menedžeru kalve, un uzņēmumu vadošie darbinieki mācās menedžmentu ārzemēs vai elitāros kursos Havanā.

Vidējā alga mēnesī ir aptuveni 20-25 USD (tikpat maksā 1 kg liellopu gaļas, ir gan virkne bezmaksas pakalpojumu, kurus sedz valsts: bezmaksas darba apģērbs, ēdiens trūcīgajiem u.tml.). Apgrozībā lieto divu veidu naudaszīmes: kubiešu rīcībā ir melnbaltie Kubas peso, bet ārzemju tūristi lieto krāsainos Kubas peso (norēķini bieži notiek, izmantojot arī ASV dolārus). Ja par Kubas peso nav iespējams iegādāties pat tualetes papīru, tad āremniekiem paredzētos veikalos ir pieejams pilnīgi viss. Respektīvi,- kā visur, kur valda norobežojies komunisms- valda nabadzība, kurai seko netīrība un parazītējošs dzīves veids

Kubas ekonomikas patieso stāvokli apliecināja ar "dižā vadoņa" Fidela Kastro bēres. Auto, ar kuru veda Kastro zārku, tā arī nespēja nobraukt paredzēto attālumu un bija jāstumj.

Zanda Radziņa, u.c. Nekropole.info